Žils Verns: Ceļojums uz Zemes centru.

Mani nomierināja varonīgā metode, pie kuras bija ķēries tēvocis, lai atrisinātu problēmu.

Laiks ritēja, satumsa; tēvocis, noliecies pār savu darbu, neredzēja neko, pat ne Martu, kas pavēra durvis; viņš ne­dzirdēja neko, arī ne cienījamās kalpones balsi, kad tā sacīja:

- Vai kungs ēdis vakariņas?

Tā Marta aizgāja, atbildi nesaņēmusi. Bet es, labu bridi cīnījies pret miegu, galu galā tam padevos un aizmigu dīvāna stūrī, kamēr tēvocis rēķināja un rēķināja.

Kad nākamajā dienā pamodos, nenogurdināmais pēt­nieks joprojām strādāja. Viņa apsarkušās acis, bālā seja, izspūrušie mati, sasarkušie vaigu gali pietiekami skaidri lie­cināja par drausmīgo cīņu ar neiespējamo, un viņam stundas droši vien ritēja, smadzenēm pagurstot pārvarlgā darbā.

Man tiešām bija profesora žēl. Lai arī biju pārliecināts, ka esmu tiesīgs viņam šo to pārmest, mani pārņēma sirsnīgas jūtas. Nabaga vīrs tik ļoti bija idejas varā, ka pat aizmirsa dusmoties. Visi viņa dzīvības spēki koncentrējās vienā punktā, un, tā kā tie netika novadīti parastajā veidā, pastā­vēja briesmas, ka spiediens var kuru katru mirkli radīt eks­ploziju.

Es ar vienu vienīgu kustību būtu varējis atbrīvot viņu no dzelzs spīlēm, kas sažņaudza galvu, — ar vienu vienīgu vārdu! Bet es to neteicu.

lāču man ir laba sirds. Kāpēc es tādā reizē paliku mēms? - Tikai paša tēvoča interesēs.

"Nē, nē," es domās atkārtoju. "Es neteikšu ne vārda! Es zinu, ka viņš noteikti gribētu iet uz turieni, un nekas viņu neapturētu. Viņam ir vulkāniska iztēle, un viņš būtu gatavs riskēt ar dzīvību, lai paveiktu to, ko nav veikuši citi ģeologi. Es klusēšu; es glabāšu noslēpumu, ko man atklājusi nejaušība! Lai viņš to atmin, ja spēj. Negribu, ka reiz pienāktu diena, kad es pārmestu sev, ka esmu vainojams viņa pazudināšanā!"

Tā izlēmis, sakrustoju rokas un gaidīju. Bet savos aprē­ķinos es nebiju ņēmis vērā kādu apstākli, kas noskaidrojās pēc dažām stundām.

Kad Mana gribēja iziet no mājas, lai dotos uz tirgu, viņa atrada durvis aizslēgtas. Lielās atslēgas slēdzenē nebija. Kas to bija paņēmis? Laikam taču tēvocis, kad iepriekšējā dienā atgriezās no straujās pastaigas.

Vai tas bija darīts tīšām vai netīšām? Vai viņš pa īstam gribēja mūs pārbaudīt ar izsalkumu? Tas man būtu licies mazliet par traku. Kā, vai tad man un Martai bija jākļūst par upuri apstākļiem, kuros mēs ne vismazākajā mērā nebijām vainojami? Protams, es atcerējos gadījumu, kas mūs pa īstam pārbiedēja. Pirms vairākiem gadiem, kad tēvocis strādāja pie lielās mineraloģijas klasifikācijas, viņš palika neēdis četr­desmit astoņas stundas, un visiem mājiniekiem bija jāgavē līdz ar zinātnieku. Man, pēc dabas diezgan ēdelīgam, toreiz uznāca kuņģa krampji.

Sāka jau likties, ka brokastis paliks neēstas, tāpat kā ne­ēstas palika vakariņas. Tomēr apņēmos nezaudēt varonību un nepadoties izsalkumam. Marta notiekošo ļoti ņēma pie sirds un jutās gaužām nelaimīga. Mani vairāk apbēdināja nespēja izkļūt no mājas, un tam bija viegli saprotams iemesls. Tēvocis joprojām strādāja; viņa iztēle maldījās kombināciju labirintos; viņš dzīvoja tālu no šīs zemes un laikam arī ārpus šīspasaules ikdienišķajām vajadzībām.

Ap pusdienlaiku izsalkums mani jau mocīja ne pa jokam. Marta pavisam nevainīgi bija apēdusi krājumus, kas glabājās pieliekamajā; mājā vairs nebija nekā. Tomēr es turējos. Man tas zināmā mērā bija goda jautājums.

Pulkstenis nosita divi. Stāvoklis kļuva smieklīgs un pat neciešams. Es sāku prātot, vai nepārspīlēju dokumenta svarīgumu, pieņēmu, ka tēvocis pergamentam nenoticēs, ka uzskatīs to par muļķīgu mistifikāciju, ka visļaunākajā gadījumā, ja profesors iedomāsies mesties dēkā, viņu atturē­sim ar varu; ka galu galā viņš pats arī var atklāt šifra atslēgu un tādā gadījumā gavēšana būtu pilnīgi veltīga.

Šie secinājumi, ko iepriekšējā dienā es būtu ar sašutumu atmetis, man likās lieliski, un pats brīnījos, kāpēc esmu tik ilgi muļķīgi gaidījis; vārdu sakot, nolēmu tēvocim visu pasacīt.

Es prātoju, kā uzsākt sarunu, lai atklājums nebūtu pā­rāk pēkšņs, kad profesors piecēlās, uzlika cepuri un gatavo­jās iet ārā no mājas.

Vai tiešām viņš grasījās iet prom un mūs vēl turēt ie­slēgtus? Tas nu gan nemūžam nenotiks!

- Tēvoc! - es sacīju.

Skita, ka viņš nemaz nedzird manu balsi.

-Tēvoci Līdenbrok, - es atkārtoju jau skaļāk.

- Ko? - viņš noprasīja kā pēkšņi pamodināts cilvēks.

- Kā tad ir ar to atslēgu?

- Kādu atslēgu? Vai durvju atslēgu?

- Nē jel, ar šifra atslēgu!

Profesors paskatījās uz mani pāri brillēm; laikam tomēr viņš pamanīja manā sejā kaut ko neparastu, jo piepeši satvēra manu roku un, nespēdams parunāt, jautāja ar skatienu. Taču lūgums nekad nav izteikts skaidrākā veidā.

Es piekrītoši palocīju galvu.

Viņš papurināja galvu tādā kā līdzjūtībā, it kā būtu darīšana ar vājprātīgo.

Es palocīju galvu vēl noteiktāk.

Profesora acis iekvēlojās, viņa roka kļuva draudīga.

Tāda mēma saruna šādos apstākļos būtu ieinteresējusi pat visvienaldzīgāko skatītāju. Tiešām, es pat neiedrošinājos runāt - tik ļoti baidījos, ka tēvocis varētu mani aiz prieka nožņaugt. Bet viņš kļuva pārāk neatlaidīgs, un vajadzēja vien atbildēt.

-Jā, atslēga… Tīrā nejaušība…

- Ko tu tur runā! — profesors neizsakāmā saviļņojumā iesaucās.

- Ņemiet, - es sacīju, sniegdams papīra lapu, uz kuras biju rakstījis. — Lasiet!

— Bet tas taču neko nenozīmē! - viņš iesaucās, saburzī­dams papīru.

- Tas neko nenozīmē, ja lasa no sākuma, bet, ja sāk no beigām…

Vēl nebiju beidzis runāt, kad profesors iekliedzās - patiesību sakot, pa īstam ierēcās. Viņa prāts apskaidrojās, viņš pilnīgi pārvērtās.

-Ak, atjautīgais Saknusems! - viņš iesaucās. - Vai tu vispirms uzrakstīji teikumu ačgārni?

Un, paķēris papīru, viņš kvēlojošu skatienu un aizrautu balsi nolasīja visu dokumentu, sākot ar pēdējo burtu un beidzot ar pirmo.

Dokumentā bija rakstīts:

In Sneffels Yoculis craterem kem delibat umbra Scartaris Julii intra calendas descende, audas viator, et terrestre centrum attinges. Kodfeci. Arne Saknussemm.

So diezgan kroplo latīņu frāzi varēja tulkot tā:

Nokāp Snefelsajēkidla krāterī,

ko Skartarisa ēna noglāstīs pirms jūlija kalendām,

drosmīgo ceļotāj, un tu nonāksi

Zemes centrā. Ko es esmu izdarījis. Arne Saknusems.

Tēvocis, to izlasījis, palēcās tā, it kā nejauši būtu pie­skāries Leidenas traukam. Drosme, prieks un pārliecības spēks darīja viņu lielisku. Viņš staigāja šurpu turpu; saņēma galvu rokās; pārvietoja sēdekļus; kravāja grāmatas; viņš žonglēja - tam pat lāgā nevarēja noticēt - ar dārgajiem dobajiem akmeņiem; viņš gāza ar dūri, kur pagadījās. Beidzot viņa nervi nomierinājās, un kā cilvēks, ko nogurdinājis pārāk liels enerģijas patēriņš, tēvocis atkal atkrita savā atzveltnī.

- Cik pulkstenis? - bridi klusējis, viņš jautāja.

- Trīs, - es atbildēju.

- Redz kā, pusdienu laiks jau garām. Es vai mirstu aiz izsalkuma. Pie galda! Pēc tam…

- Pēc tam?

- Tu sakravāsi manu koferi.

- Ejiet nu! — es iesaucos.

- Un savu ari, - nepielūdzamais profesors vēl noteica, ieiedams ēdamistabā.

Šos vārdus dzirdot, es nodrebēju pie visām miesām. Taču savaldījos. Nolēmu pat izlikties, ka nemaz nebrīnos. Profesoru Līdenbroku varētu apturēt vienīgi zinātniski argumenti. Un tādu pret iecerēto ceļojumu netrūka. Doties uz Zemes centru! Kāds neprāts! Es pietau­pīju savu runu izdevīgākam brīdim un sāku rūpēties par maltīti.