Žils Verns: Ceļojums uz Zemes centru.

— Augstais Dievs! Tad mums visiem būs jānomirst badā!

Es neiedrošinājos atzīties, ka, dzīvojot kopā ar tik prin­cipiālu cilvēku, kāds bija mans tēvocis, tāds liktenis ir neiz­bēgams.

Vecā kalpone, dziļi satraukta, vaidēdama atgriezās virtuvē.

Kad paliku viens, man ienāca prātā doma visu pastāstīt Graibenai. Bet kā lai atstāj māju? Profesors var kuru katru brīdi atgriezties. Un ja nu viņš mani sauc? Un ja nu viņš liek atminēt mīklu, ar ko netiktu galā pat vecais Edips? Kas notiktu, ja es uz viņa aicinājumu neatsauktos?

Prātīgākais bija palikt mājās. Kāds Bezansonas ģeologs tieši todien bija atsūtījis mums silīcija ietvērumu kolekciju, kas bija jāsakārto. Ķēros pie darba. Es paraugus izšķiroju, pielīmēju etiķetes un visus dobos akmeņus, kuru dziļumā mirguļoja mazi kristāliņi, sakārtoju atbilstošajā vitrīnā.

Tomēr šī nodarbe neaiznēma manas domas. Notikums ar veco dokumentu dīvainā kārtā nedeva mieru. Galva dūca, mani pārņēma nenoteikts nemiers. Jutos kā katastrofas priekšvakarā.

Pēc stundas visi dobie akmeņi bija nolikti vietā. Tad iezvilu lielajā, ar Utrehtas samtu pārvilktajā krēslā, pārkāru rokas pār paročiem un atgāzu galvu. Aizsmēķēju pīpi ar garu, izliektu kātu, kuras izgrieztā galviņa attēloja graciozi izlocī­jušos najādi; pēc tam uzjautrināts vēroju karbonizācijas procesu, kas manu najādi pamazām pārvērta par nēģerieti. Brīžiem ieklausījos, vai kāpnēs neatskan soļi. Nekā. Kur gan mans tēvocis palicis? Es iztēlojos, kā viņš skrien pa Altonas ceļu zem skaistajiem kokiem, rokas mētādams, vilkdams ar spieķi gar žogiem, nikni sizdams zāli, nocirzdams dadžiem galvas un iztraucēdams vientuļas cikādes.

Vai viņš pārradīsies kā uzvarētājs vai nolaistu galvu? Kas gūs virsroku — viņš vai noslēpums? Tā prātodams, nejauši paņēmu rokā papīra lapu, uz kuras pats ar savu roku biju sarakstījis nesaprotamo burtu virknējumus.

"Ko gan tie varētu nozīmēt?"

Mēģināju sagrupēt burtus tā, lai izveidotos vārdi. Neie­spējami! Vai es tos sarakstīju kopā pa diviem, trim, pieciem vai sešiem, tas nedeva neko. Tiesa, bija četrpadsmitais, piec­padsmitais un sešpadsmitais burts, kas veidoja angļu vārdu "ice". Astoņdesmit ceturtais, astoņdesmit piektais un astoņ­desmit sestais veidoja vārdu "sir". Beidzot, dokumenta trešajā rindā es pamanīju arī latīņu vārdus "rota", "mutabile",

«• » « » u »

ira , nec un atra .

"Pie joda," es nodomāju, "šie pēdējie vārdi rāda, ka tēvocim varbūt taisnība par valodu, kādā dokuments uzrakstīts. Ceturtajā rindā es pat pamanīju vārdu "luco", kas nozīmē "svētais koks". Tiesa, trešajā rindā var izlasīt vārdu "tabiled", kas pilnīgi izklausās pēc senebreju vārda, un trīs pēdējie vokābuļi "mer", "arc" un "mere" liekas tīri franciski.

Te tiešām var zaudēt galvu! Četras atšķirīgas valodas vienā bezjēdzīgā teikumā! Kāds sakars varētu būt starp vārdiem «ii » «i n «j » « v-i- J> « - ^ i t »

ledus , kungs , dusmas , nezehgs , svētais koks , "mainīgs", "māte", "arka" vai "jūra"? Sakaru viegli varētu atrast vienīgi starp pirmo un pēdējo: nav nekāds brīnums, ka Islandē rakstītā dokumentā ir runa par "ledus jūru". Bet likās pilnīgi neiespējami pēc šiem vārdiem atrast kriptogrammas jēgu.

Tā es cīnījos ar nepārvaramām grūtībām, manas sma­dzenes pārkarsa, burti ņirbēja gar acīm; šķita, ka simt trīs­desmit divi burti riņķo ap mani kā sudraba asaras, kas lāso ap mūsu galvu, kad tajā strauji sakarst asinis.

Man uzmācās kaut kas līdzīgs halucinācijai: es smaku nost, aptrūkās gaisa. Automātiski sāku vēdināties ar papīra lapu, tā ka viena pēc otras acu priekšā parādījās gan viena, gan otra tās puse.

Cik pārsteigts jutos mirklī, kad, acu priekšā pazibot lapas otrajai pusei, man šķita, ka parādās pilnīgi izlasāmi latīņu vārdi — "craterem" un "terrestre"!

Piepeši man atausa gaisma; pietika ar šīm zīmēm, lai apjaustu patiesību; biju atklājis šifra atslēgu. Lai dokumentu izlasītu, to nevajadzēja pat lasīt, apgriežot lapu otrādi! Nepavisam ne! Tas bija tāds, kāds tika man nodiktēts, tādu to viegli varēja atšifrēt. īstenojās visas profesora gudrās kombi­nācijas. Viņam bija taisnība, runājot par vārdu izvietojumu, kā arī par valodu, kādā dokuments uzrakstīts! Pietrūka tikai tīrā "nieka" - atjautas, ka latīņu teikumu iespējams izlasīt no viena gala līdz otram, un nejaušība man šo "nieku" nupat bija atklājusi!

Varat iedomāties, cik saviļņots jutos! Acis apmiglojās. Nespēju neko saredzēt. Izklāju papīra lapu uz galda. Pietiktu uzmest tai acis, un noslēpums atklātos.

Vispirms piespiedu sevi divreiz apiet apkārt istabai, lai nomierinātu nervus, pēc tam atkritu lielajā atzveltnī.

"Lasīsim!" es iesaucos, kad biju ievilcis plaušās labi daudz gaisa.

Noliecos pār galdu; pieliku pirkstu pie katra burta pēc kārtas un bez vilcināšanās un stomīšanās skaļā balsī izlasīju visu teikumu.

Kāds pārsteigums, kādas šausmas mani pārņēma! Pir­majā mirklī šķita, ka esmu saņēmis pamatīgu triecienu. Kā, vai tiešām tas, ko tikko biju uzzinājis, ir paveikts! Kādam cilvēkam pieticis drosmes, lai nolaistos…

"Ak, nē taču, nē jel!" es iesaucos, pielēkdams kājās.

"Tēvocis to nekad neuzzinās! Tā tikai vēl trūka, lai viņš uzzinātu par tāda ceļojuma iespēju! Viņš arī gribētu veikt tādu pašu ekspedīciju! Tad nekas viņu neapturētu! Tik aizrautīgs ģeologs! Viņš dotos ceļā, par spīti visam! Viņš ņemtu mani līdzi, un mēs nekad neatgrieztos! Nekad, nekad!"

Būtu grūti attēlot manu uztraukumu.

"Nē, nē, tas nemūžam nenotiks!" es apņēmīgi apgalvoju, "jo, ja ir kāds, kas var liegt manam tirānam nonākt pie tādas domas, tas esmu es. Ja viņš dokumentu grozīs rokās, viņš nejauši var nonākt pie atklājuma. Tāpēc iznīcināsim doku­mentu!"

Kamīnā vēl gruzdēja pagales. Es drudžaini paķēru ne tikai papīra lapu, bet arī Saknusema pergamentu; grasījos jau abus uzmest uz kvēlojošajām oglēm un noslēpumu iznī­cināt, kad atvērās kabineta durvis. Tajās parādījās tēvocis.

Man tik vien pietika laika kā nolikt nelaimīgo dokumentu uz galda citā vietā.

Profesors Līdenbroks bija dziji iegrimis domās. Uzmā­cīgā ideja nedeva viņam ne mirkli miera; pastaigas laikā viņš acīmredzot bija pētījis, analizējis, licis lietā visas iztēles spējas un tagad droši vien atgriezās mājās izmēģināt kādu jaunu kombināciju.

Tēvocis tiešām apsēdās savā atzveltnī un, paņēmis spalvu, sāka rakstīt formulas, kas atgādināja algebriskus aprēķinus.

Ar skatienu sekoju viņa drebošajai rokai, neatstājot nepamanītu nevienu kustību. Kādi necerēti rezultāti negaidot radīsies? Es baidījos, bet gluži nepamatoti, jo īstā, "vienīgā" kombinācija jau bija atrasta, tāpēc visi citi meklējumi, gluži dabiski, kļuva lieki.

Trīs stundas tēvocis strādāja klusēdams, galvu nepacēlis, dzēsdams, rakstīdams no jauna, svītrodams, atsākdams atkal un atkal.

Libi sapratu, ka gadījumā, ja viņam izdosies burtus izvietot atbilstoši visām iespējamām pozīcijām, kādās tie var atrasties, teikums kļūs skaidrs. Bet es arī zināju, ka tikai divdesmit burti var izveidot divus kvintiljonus četrsimt trīsdesmit divus kvad- riljonus deviņsimt divus triljonus astoņus miljardus simt sep­tiņdesmit sešus miljonus sešsimt četrdesmit tūkstošus kombi­nāciju. Bet teikumā bija simt trīsdesmit divi burti, un šie simt trīsdesmit divi burti, veidojot atšķirīgus vārdus, varēja radīt gandrīz neuzrakstāmu un prātam neaptveramu skaitli.