Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Kādu dienu, kārtojot savā kabinetā minerālu kolekciju, pamanīju kompasu, kas bija mums līdzi ekspedīcijā, un sāku to vērot.

Jau pusgadu tas stāvēja turpat kaktā, nemaz neapzinoties, kādu jezgu ir sacēlis.

Bet kāds bija mans pārsteigums! Iekliedzos. Atsteidzās profesors.

- Kas noticis? — viņš jautāja.

- Kompass!…

- Kas ir ar kompasu?

- Bet tā šautra rāda uz dienvidiem, nevis uz ziemeļiem!

- Vai tas var būt?

- Paskatieties! Poli ir apmainījušies vietām!

- Apmainījušies!

Tēvocis skatījās, salīdzināja, tad visa māja nodrebēja no vina lēciena.

Beidzot gan viņam, gan man prāts apskaidrojās.

- Tātad, — viņš iesaucās, līdzko atguva runātspēju, - pēc piestāšanās Saknusema ragā šī nolāpītā kompasa šautra rādīja nevis ziemeļus, bet dienvidus?

- Tieši tā.

-Tad mūsu kļūda ir izskaidrojama. Bet kas varēja tā apmainīt polus vietām?

- Tas ir pavisam vienkārši.

- Nu, tad paskaidro, manu zēn!

- Kad Līdenbroka jūrā plosījās negaiss, ugunīgā lode, kas slīdēja pa plostu, gluži vienkārši dezorientēja mūsu kompasu.

- Ak tā, tad iznāk, ka tas ir bijis tikai elektrības joks? - profesors, skaļi smiedamies, iesaucās.

No tās dienas mans tēvocis kļuva par laimīgāko zināt­nieku pasaulē, un es esmu laimīgākais vīrs, jo mana jaukā virlandiete, atsacīdamās no aizbildināmās stāvokļa, Kēnigštrāses mājā kļuva par vedeklu un laulāto draudzeni. Viņas tēvocis, protams, bija slavenais profesors Oto Līden- broks, visu ģeogrāfijas un mineraloģijas zinātnisko biedrību korespondētājloceklis piecos kontinentos.