Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Kamēr visi tā nodevāmies atpūtas svētlaimei, starp di­viem kupliem olīvkokiem parādījās kāds bērns.

— Redz, kur nāk šīs svētlaimīgās zemes iemītnieks!

Bērns izskatījās pēc maza nabadziņa — vienās skrandās,

vārgs un trausls, un, mūs ieraudzījis, ļoti izbijās; mēs ar sa­vām mežonīgajām bārdām un puskaili tiešām arī varējām iedvest bailes; ja vien šī nebija zagļu zeme, tās iedzīvotāji, jā­domā, jutīs pret mums tikai neuzticību.

Brīdī, kad puika grasījās bēgt, Hanss paskrēja tam pakaļ un atveda atpakaļ, lai arī mazais kliedza un spārdījās.

Tēvocis sāka viņu mierināt, cik labi prazdams, un vā­ciski jautāja:

— Mazais draugs, kas šis ir par kalnu?

Bērns neatbildēja.

— Skaidrs, - tēvocis sacīja, — Vācijā mēs neesam.

Tad viņš jautājumu atkārtoja angliski.

Bērns joprojām neatbildēja. Mani tas ļoti ieintriģēja.

- Vai tad viņš būtu mēms? - profesors iesaucās un, le­podamies ar valodu prasmi, atkārtoja to pašu jautājumu franciski.

Bērns nevēra muti vaļā.

- Nu, tad pamēģināsim itāliski, - tēvocis atsāka un sacīja:

- Dove noi siamo?

-Jā, kur mēs esam? - es nepacietīgi atkārtoju.

Klusums.

- Nu, vai tu runāsi vai ne? — iesaucās profesors, kuru jau pārņēma dusmas, viņš sapurināja puiku aiz ausīm. — Come noma questa isola?

- Stromboli, - mazais skrandainis atbildēja un, izlocījies no Hansa rokām, deva kājām ziņu cauri olīvkoku dārzam.

Mēs par viņu vairs nedomājām. Stromboli! Kā uz manu iztēli iedarbojās šis negaidītais vārds! Mēs bijām Vidusjūrā, mītiskajā Eola arhipelāgā, senajā Strongilā, kur Eols turēja pieķēdētus vējus un negaisus. Un tie zilie kalni, kas apaļīgi pacēlās austrumos, bija Kalabrijas kalni! Un vulkāns, kurš slējās dienvidu pusē — Etna, pati niknā Etna!

- Stromboli! Stromboli! - es atkārtoju.

Tēvocis izkliedza to pašu vārdu, rokas pa gaisu mētādams.

Ak, kāds ceļojums! Kāds brīnumains ceļojums! Pa viena vulkāna krāteri nokāpuši, mēs izkļuvām ārā pa otra vulkāna krāteri, un tas atradās vairāk nekā divpadsmittūkstoš ljē no Snefelsa, no neauglīgās Islandes zemes pasaules malā! Eks­pedīcijas nejaušības mūs bija atvedušas vienā no visskaistā­kajām vietām virs zemes. Bijām pametuši mūžīgo sniegu apgabalu, lai nonāktu mūžam zaļojošā apvidū, virs mūsu galvām bija nevis ledaino rajonu pelēcīgā migla, bet Sicīlijas zilās debesis!

Pēc brīnumgardas maltītes - augļiem un avota ūdens mēs atkal devāmies ceļā, lai nonāktu Stromboli ostā. Mums nelikās, ka būtu prātīgi stāstīt, kādā ceļā esam nonākuši salā: māņticīgie itālieši tādā gadījumā mūs varbūt uzskatītu par elles radījumiem; tāpēc vajadzēja samierināties ar vienkāršu avārijā cietušo lomu. Tas neskanēja tik lepni, bet bija drošāk.

Pa ceļam dzirdēju tēvoci murminām:

— Bet kompass! Kompass, kas rādīja uz ziemeļiem! Kā to izskaidrot?

-Goda vārds, tad jau neizskaidrosim nemaz, tas būs vienkāršāk, — es nicīgi atbildēju.

— Ko tu iedomājies! Tas tiešām būtu liels kauns, ja Joha- neuma profesors neatrastu izskaidrojumu kādai kosmiskai parādībai!

Tā runādams, mans tēvocis - puskails, ar ādas jostu ap vidu un brillēm uz acīm atkal pārvērtās par mineraloģijas profesoru.

Stundu pēc tam, kad bijām atstājuši olīvkoku dārzus, sasniedzām Sanvičenco ostu, kur Hanss pieprasīja sestās darba nedēļas algu, kas viņam tika noskaitīta, piedevām sniedzot sirsnīgu rokasspiedienu.

Tajā brīdī, kaut Hanss nedalījās mūsu visai dabiskajās emocijās, viņš vismaz kļuva neparasti izteiksmīgs.

Ar pirkstu galiem viņš viegli paspieda mums abiem roku un pasmaidīja.

Tagad pabeigšu stāstu, kuram atsacīsies ticēt pat cilvēki, kas pieraduši nebrīnīties ne par ko. Bet esmu jau iepriekš nobruņojies pret cilvēku neticību.

Stromboli zvejnieki mūs uzņēma ar cieņu, ar kādu mēdz uzņemt nelaimē cietušos. Viņi mums iedeva apģērbu un pārtiku. Pēc četrdesmit astoņām stundām - 31. augustā mazs kuģītis mūs aizveda uz Mesīnu, kur dažās atpūtas denās atguvām zaudētos spēkus.

Piektdien, 4. septembrī, mēs uzkāpām uz Francijas im­pērijas kravas pārvadājumu kantora kuģa un pēc trim die­nām izkāpām Marseļā; tad mums prātā bija vairs tikai viena doma - mūsu nolāpītais kompass. Šis neizskaidrojamais fakts mani mocīja nemitīgi. 9. septembra vakarā nonācām Hamburgā. Atsakos stāstīt, cik pārsteigta bija Marta un cik laimīga — Graibena.

- Tagad tu esi varonis, — mana dārgā līgava sacīja, - tev mani vairs nevajadzēs atstāt, Aksel!

Es raudzījos uz viņu. Viņa smaidīdama raudāja.

Paši varat iedomāties, kāda sensācija Hamburgā bija profesora Līdenbroka atgriešanās. Pateicoties Martas pļāpī­bai, visi zināja, ka profesors devies ekspedīcijā uz Zemes centru. Martai neviens negribēja ticēt, un, kad mēs atgrie­zāmies, mums ticēja vēl mazāk.

Taču Hansa klātbūtne un dažādas no Islandes pienākušas ziņas pamazām mainīja sabiedrības spriedumu.

Tad mans tēvocis kļuva par ievērojamu vīru un es — par ievērojama cilvēka brāļadēlu, un tas arī jau kaut kas bija. Hamburgā sarīkoja svētkus mums par godu. Johaneumā notika publisks priekšlasījums, kurā profesors pastāstīja par savu ekspedīciju un neizlaida nevienu faktu, kas saistījās ar kompasu. Tajā pašā dienā viņš nodeva pilsētas arhīvam

Saknusema dokumentu un izteica vislielāko nožēlu, ka ap­stākļi bijuši stiprāki par viņa gribu un lieguši pa islandiešu ceļotāja pēdām nonākt Zemes centrā. Viņš savā slavā bija pieticīgs, un tas tikai uzlaboja viņa reputāciju.

Tik lielai slavai, protams, radās skauģi. Tā kā viņa teo­rijas, kas balstījās uz noteiktiem faktiem, bija pretrunā ar zinātnes pieņēmumiem par centrālo karstumu, viņš gan rakstiski, gan ar runām risināja lieliskas diskusijas ar visu zemju zinātniekiem.

Es personiski nespēju pieņemt viņa teoriju par Zemes atdzišanu: par spīti redzētajam, es vienmēr esmu ticējis un ticēšu karstumam Zemes centrā; taču atzīstu, ka daži vēl neskaidri definēti apstākļi var radīt dabas parādības, kas neiekļaujas šajā likumā.

Brīdī, kad par šiem jautājumiem strīdējās sevišķi dedzīgi, tēvocis piedzīvoja lielas bēdas. Par spīti viņa neatlaidībai, Hanss atstāja Hamburgu; cilvēks, kuram bijām pateicību parādā par visu, neļāva mums par to samaksāt. Viņam uz­nāca ilgas pēc Islandes.

"Farval," viņš kādu dienu teica, un, tik vienkārši atva­dījies, devās uz Reikjaviku, kur arī laimīgi nokļuva.

Mēs bijām ļoti pieķērušies brašajam gāgu medniekam; kaut viņš vairs nedzīvo kopā ar mums, mēs nekad neaizmir­sīsim, ka viņš ir izglābis mums dzīvību, un esmu pārliecināts, ka nenomiršu, pirms nebūšu viņu vēlreiz saticis.

Nobeigumā gribu sacīt, ka "Ceļojums uz Zemes centru" sacēla milzīgu ievērību visā pasaulē. To pārtulkoja visās va­lodās un izdeva visās zemēs; vispopulārākie žurnāli sacentās savā starpā, lai iegūtu tiesības publicēt svarīgākās epizodes, kuras tika komentētas, diskutētas, kurām uzbruka un kuras aizstāvēja ar vienādu pārliecību gan piekritēji, gan pretinieki. Tas bija liels retums — tēvocis vēl dzīves laikā baudīja visu slavu, kas viņam pienācās, viņam pat piedāvāja par ļoti lielu maksu pārcelties uz Savienotajām Valstīm.

Taču atzīsim, ka šai slavai bija savs darvas piliens. Viens fakts palika neizskaidrojams — tas, ko rādīja kompass; bet zinātniekam tāds neizskaidrots fenomens ir kā skabarga acī! Taču debesis bija lēmušas tēvocim pilnīgu laimi.