Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

I iešām, nepilnas ceturtdaļjūdzes attālumā, atspiedies pret milzīga kauri stumbru, kāds cilvēcisks radījums - apakšzemes klajumu Protejs, Neptuna jaunākais dēls uz­raudzīja neskaitāmo mastodontu ganāmpulku!

Immanis pecoris custos, immanior ipsel

Jā — immanior ipse! Tā vairs nebija fosila būtne, kuras līķi atradām kaulu klājienā, tas bija milzis, kas spēja pavēlēt šiem kolosiem. Cilvēka augums pārsniedza divpadsmit pēdas. Galva bija tik liela kā bifelim, un to klāja savēlušos matu mežs. Mati izskatījās pēc īstām krēpēm, kādas bija vissenā­kajiem mamutiem. Viņš vicināja pa gaisu milzīgu zaru, kas tiešām bija šī aizvēsturiskā gana cienīga rīkste.

Aiz pārsteiguma palikām kā zemē iemieti. Bija jābēg.

- Nāciet, nāciet! — es saucu, vilkdams līdzi tēvoci, kas pirmo reizi man paklausīja.

Pēc stundas ceturkšņa izkluvām no bīstamā ienaidnieka redzesloka.

Un tagad, kad es domāju mierīgi, kad prāts atkal kļuvis rāms, kad pēc dīvainās un pārdabiskās satikšanās pagājuši daudzi mēneši, — ko domāt, kam ticēt? Nē, tas nav iespējams! Jutekļi ir mūs pievīluši, acis nav redzējušas to, ko redzējušas! Neviena cilvēciska būtne nemājo bezdibenīgajos dziļumos! Nekādas cilvēku ciltis nemīt planētas dzīļu alās, neraizējoties par virszemes apdzīvotājiem, neuzņemot ar tiem nekādus sakarus! Tas ir bezjēdzīgi, pilnīgi bezjēdzīgi!

Drīzāk spēju pieņemt, ka pastāv kāds dzīvnieks, kura uzbūve ir līdzīga cilvēka uzbūvei, kāds pirmo ģeoloģisko laikmetu pērtiķis, protopiteks vai mezopiteks, līdzīgs tam, ko atklāja Lartē kungs Sansana kapulaukā. Bet tas, ko pama­nījām, pārspēja visus mērus, kādus devusi mūsdienu paleon­toloģija. Tas nekas! Jā, tas būs bijis pērtiķis - tas izklausās visticamāk. Bet cilvēks - dzīvs cilvēks ar visu savu cilti, kas mājo Zemes dziļumos! Nekad!

Atstājām gaiši mirdzošo mežu, aiz pārsteiguma kļuvuši mēmi. Mūsu izbrīns jau atgādināja apstulbumu. Skrējām paši pret savu gribu. Tā bija īsta bēgšana, ko varētu pielīdzināt paniskajam skrējienam, kādu reizēm piedzīvojam murgainos sapņos. Mēs gluži instinktīvi atgriezāmies pie Līdenbroka jūras, un es nezinu, kādos neceļos nomaldītos mans prāts, ja nebūtu jānodarbojas ar praktiskām lietām.

Kaut arī biju pilnīgi pārliecināts, ka eju pa pilnīgi svešu zemi, bieži pamanīju klinšu krāvumus, kas atgādināja Grai- benas ostas apkārtni. Tas tiešām apliecināja to, ko rādīja kompass, un mūsu negribēto atgriešanos Līdenbroka jūras ziemeļu krastā. Reizēm gluži apjuku. Simtiem strautu kā ūdenskritumi plūda gar klinšu sienām. Man šķita, ka ieraugu fosilo koku klājienu, mūsu uzticamo Hansbahu un alu, kur atmodos dzīvei. Dažus soļus tālāk klints sienas ierobojumi, kāds strauts un neparasts klints siluets lika man atmest visas šaubas.

Izteicu tēvocim savas aizdomas. Viņš vilcinājās, tāpat kā es. Ļoti vienmuļajā ainavā bija grūti orientēties.

- Nav šaubu, ka neesam atgriezušies tieši tajā punktā, no kura šo krastu atstājām, bet negaiss mūs atdzinis mazliet vairāk uz dienvidiem, un, ejot gar krastu, mēs nonāksim Graibenas ostā.

- Tādā gadījumā nav vērts turpināt pētījumus, tad labāk atgriezīsimies pie plosta, — tēvocis atbildēja. — Bet vai tu, Aksel, nealojies?

- Ir grūti kaut ko apgalvot, tēvoc, bet klintis ir tieši tā­das, kādas bija tur. Turklāt man šķiet, ka pazīstu pakalnu, kura pakājē Hanss būvēja plostu. Laikam esam netālu no mazās ostas, ja tikai tā nav tepat, — es piemetināju, aplūko­dams līcīti, kura kontūras likās jau redzētas.

- Nē, Aksel, tad mēs atrastu paši savas pēdas, bet tās es nekur neredzu…

- Taču es redzu! - iesaucos, steigdamies pie kāda smiltīs nomesta spoža priekšmeta.

- Kas tas ir?

- Redziet! - es atbildēju.

Parādīju tēvocim rūsas klātu dunci, ko tikko biju pacēlis no zemes.

- Redz kā, vai tad tev bija līdzi šis ierocis?

- Man? Nepavisam ne! Bet jums…

- Nē, cik zināms, man arī tāda nav bijis, - profesors at­bildēja. - Tāds priekšmets nekad nav man piederējis.

- Tas nu gan ir dīvaini!

- Nepavisam, tas ir ļoti vienkārši, Aksel! Islandiešiem bieži mēdz būt šādi ieroči, un Hanss, kam nazis piederējis, būs to pazaudējis…

Es purināju galvu. Hansam tāds nazis nekad nav pie­derējis.

-Vai tiešām tas būtu ierocis, ar ko bruņojies kāds aiz­vēsturisks cilvēks? — es iesaucos. - Dzīvs cilvēks, milzīgā gana laikabiedrs? Nē jel! Tas nav akmens laikmeta ierocis. Pat ne bronzas laikmeta nazis! Tas ir tērauda asmenis…

Tēvocis mani apturēja ceļā, kurp aizrāva jauni mulsuma sapņi, un skarbi sacīja:

- Nomierinies, Aksel, un nezaudē saprašanu! Šis nazis ir sešpadsmitā gadsimta ierocis, īsts duncis, no tiem, kurus muižnieki nēsāja pie jostas, lai piebeigtu ievainotos. Tas kaldināts Spānijā. Tas nepieder nedz tev, nedz man, nedz medniekam, pat ne cilvēciskajām būtnēm, kuras varbūt mīt Zemes dzīlēs.

- Vai jūs iedrošinātos teikt…

- Redzi, tas nevar būt tā sarobots, ieduroties cilvēka kaklā; rūsas kārta, kas klāj tā asmeni, nav radusies vienā dienā, vienā gadā vai vienā gadsimtā!

Profesors kā parasti iedegās, iztēles aizrauts.

- Aksel, mēs esam uz liela atklājuma sliekšņa! Šis duncis guļ smiltīs simt, divsimt, trīssimt gadu, un tā asmenis saro­bots saskarē ar apakšzemes jūras klintīm!

- Bet nazis te nevarēja nonākt viens pats, — es iesaucos. - Tas nevarēja pats no sevis salocīties! Kāds te bijis pirms mums!

-Jā! Kāds cilvēks.

- Un kas ir šis cilvēks?

- Šis cilvēks ir iegravējis klintī savu vārdu ar šo dunci. Šis cilvēks vēlējies vēlreiz ar savu roku parādīt ceļu uz Zemes centru! Meklēsim, meklēsim!

Un mēs, ziņkārē degdami, gājām gar augsto klinšu sienu, ielūkodamies katrā plaisā, kas varētu izvērsties par galeriju.

Tā nonācām vietā, kur krasts tuvojās jūrai. Viļņi gandrīz skalojās gar stāvo krauju, atstājot ne vairāk kā tuāzi platu josliņu. Starp diviem klints izvirzījumiem pamanījām ieeju tumšā tunelī.

Tur uz gludā granīta bija iegravētas divas noslēpumainas, pusizdzisuŠas zīmes, pārdrošā un fantastiskā ceļotāja iniciāļi:

. jļ. tj.

— A un S! - tēvocis iesaucās. - Arne Saknusems! Joprojām Arne Saknusems!

Kopš ceļojuma sākuma biju piedzīvojis daudz brīnumu; liekas, biju pietiekami norūdījies, lai nekas mani vairs nepārsteigtu. Tomēr, ieraugot šos pirms trīssimt ga­diem iegravētos burtus, mani pārņēma pilnīgs apstulbums. Bijām atraduši ne tikai gudrā alķīmiņa iniciāļus klintī, bet arī viņa stiletu. Ja vien tas nebija ļauns joks, man nebija ne mazākā iemesla apšaubīt ceļotāja eksistenci un viņa veiktās ekspedīcijas realitāti.

Kamēr tādas domas riņķoja manā galvā, profesors Līdenbroks runāja slavas dziesmu Arnem Saknusemam.

- Brīnumainais ģēnij, - viņš iesaucās, - tu neesi aizmirsis, ka citiem mirstīgajiem arī jāatklāj ceļš cauri Zemes garozai, lai tev līdzīgie varētu atrast pēdas, ko tu pirms trim gadsim­tiem esi atstājis tumšajā apakšzemē! Tu esi vēlējies, lai arī citu skatieniem pavērtos visi šie brīnumi! Tavs ik posmā iegravētais vārds ved uz mērķi ceļinieku, kas ir pietiekami drosmīgs, lai tev sekotu, un tavs vārds ar tavu roku noteikti ir ierakstīts pašā mūsu planētas centrā! Labi, arī es ierakstīšu savu vārdu pēdējā granīta lappusē! Bet pagaidām lai šis zemesrags, ko tu ieraudzīji pie paša atklātās jūras, uz visiem laikiem saucas par Saknusema ragu!