Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Apmēram tādi bija vārdi, kurus noklausījos, un es jutu, ka arī mani pamazām pārņem jūsma, ko tie izstaroja. Krūtīs iedegās gaiša liesma. Aizmirsu visu - gan ceļojuma briesmas, gan atpakaļceļa risku. Ja kāds kaut ko jau paveicis, es arī to varu paveikt, un man nelikās neiespējams nekas, kas bija cilvēka spēkos.

— Uz priekšu, uz priekšu! - es saucu.

Un es steidzos uz tumšo galeriju, kad profesors mani apturēja, un tieši viņš, kaut parasti bija tik nepacietīgs un aizrautīgs, ieteica būt aukstasinīgākam.

— Vispirms atgriezīsimies pie Hansa, — viņš teica, - un atvedīsim plostu uz šejieni.

Diezgan negribīgi paklausīju pavēlei un veikli noslīdēju līdz krasta klintīm.

— Vai jūs, tēvoc, zināt, ka apstākļi līdz šim mums ir brī­numaini palīdzējuši?

— Vai tev, Aksel, tā liekas?

— Bez šaubām, jo pat negaiss mums palīdzēja, atdzī- dams plostu uz pareizo vietu. Lai svētīta vētra! Tā izmeta mūs šajā krastā, no kura jaukais laiks attālināja. Iedomā­jieties, kā būtu, ja mēs ar plosta priekšgalu pieskartos Līden­broka jūras dienvidu krastam, - kur tad mēs tagad atrastos? Mēs neieraudzītu Saknusema iniciāļus un tagad stāvētu krastā bez izejas.

-Jā, Aksel, ir kaut kas pravietisks apstāklī, ka, kuģojot uz dienvidiem, esam nonākuši ziemeļu krastā pie Saknusema raga. Man jāteic, ka tas ir vairāk nekā pārsteidzoši, un ir kāds fakts, kuru es nekādi nespēju izskaidrot.

- Ak, kas par to, mums fakti ir nevis jāizskaidro, bet jāizmanto!

- Bez šaubām, manu zēn, tomēr…

- Bet mēs atgriezīsimies uz ceļa ziemeļu virzienā, un tas mūs vedīs zem Eiropas ziemeļu apgabaliem - Zviedrijas, Sibīrijas, vēl nezin kur, un mēs neklīdīsim zem Āfrikas tuk­snešiem vai okeāna plašumiem, neko citu es nevēlos zināt.

-Jā, Aksel, tev taisnība, viss ir ļoti labi, ja atstājam šo horizontālo jūru, kas nevar nekur aizvest. Mēs kāpsim lejup, lejup un vēlreiz lejup! Vai zini, ka līdz Zemes centram mums vairs jāveic tikai tūkstoš piecsimt ljē!

- Nu, par to tiešām nav vērts pat runāt, - sacīju. - Do­simies tikai ceļā!

Tādas negudras runas mēs teicām, līdz aizgājām līdz vietai, kur strādāja mednieks. Viss bija sagatavots ceļam. Nekur neredzēja nevienu nenostiprinātu saini. Mēs uzkāpām uz plosta, tika pacelta bura, Hanss to vadīja tā, lai mēs no­nāktu pie Saknusema raga.

Vējš nebija labvēlīgs braucienam gar krastu ar grūti vadāmu plostu. Tāpēc dažā vietā vajadzēja piepalīdzēt ar apkaltajām nūjām. Bieži bija jāmet lieli līkumi ap klintīm, kas dziļi iesniedzās jūrā. Beidzot - pēc trīs stundas ilga brau­ciena, tas ir, sešos vakarā sasniedzām vietu, kur varējām pie­tauvoties.

Izlēcu krastā, man sekoja tēvocis un islandietis. Brauciens mani nebija nomierinājis. Gluži pretēji. Es ieteicu "sadedzināt kuģus", lai nogrieztu katru atkāpšanās ceļu. Tēvocis iebilda. Man viņš likās neparasti aukstasinīgs.

- Tad vismaz dosimies ceļā, nezaudējot ne mirkli!

-Jā, manu zēn. Bet vispirms izpētīsim jauno galeriju,

lai zinātu, vai nav jāsagatavo virvju kāpnes.

Tēvocis iedarbināja Rūmkorfa aparātu; pietauvoto plostu atstājām vienu; ieeja galerijā nebija ne divdesmit soļu attālumā no tā, un mūsu mazā grupiņa ar mani priekšgalā devās tajā iekšā nekavējoties.

Alas atvere bija tikpat kā apaļa ar apmēram piecu pēdu diametru; tumšais tunelis bija kā klintī izcirsts un viscaur izklāts ar vulkāniskiem iežiem, kas pa to savulaik plūduši; ala sākās gandrīz krasta līnijas līmenī, tāpēc ieiešana tajā neradīja nekādas grūtības.

Sākumā gājām gandrīz horizontāli, un tad savā ceļā ie­raudzījām milzīgu klints bluķi.

- Nolādētā klints! — es nikni iesaucos, ieraudzījis, ka esmu nonācis pie nepārvarama šķēršļa.

Lai kā meklējām gan pa labi, gan pa kreisi, apakšā un augšā, neatradām itin nekādu eju, nekādu atzarojumu. Ju­tos tik dziļi vīlies, ka nespēju pieņemt šķēršļa eksistenci. Noliecos. Apskatīju bluķa apakšu. Tur nebija ne mazākās sadures vietas. Raudzījos augšup. Tur bija tāda pati granīta siena. Hanss ar lampu apgaismoja katru sienas gabaliņu, bet neradās nekāds atrisinājums. Vajadzēja pilnīgi atsacīties no cerības tikt tālāk.

Apsēdos uz alas grīdas; tēvocis lieliem soļiem staigāja pa kuluāru.

- Bet kā tad to izdarīja Saknusems? — es iesaucos.

-Jā, - tēvocis jautāja, - vai tad viņu arī apturēja šīs ak­mens durvis?

- Nē, nē! — es dzīvi iesaucos. - Šis klints bluķis ir piepeši noslēdzis alas ieeju pēc kāda satricinājuma vai magnētiskas parādības, kas iedarbojas uz Zemes garozu. Ir pagājis daudz gadu starp Saknusema atgriešanos un šī bluķa nokrišanu. Vai tad nav skaidrs, ka šī galerija savulaik bijusi lavu ceļš un ka vulkāniskie izmeši tajā brīvi cirkulējuši? Vai redzat nesen radušās plaisiņas granīta griestos? Tie veidoti no sanesu ma-

teriāliem, no milzīgiem akmeņiem, it kā te būtu darbojusies milža roka; bet reiz grūdiens ir bijis stiprāks nekā parasti, un šis bloks, kas saturējis visu velvi, noslīdējis līdz grīdai, aizverot ieeju. Tas ir gadījuma rakstura šķērslis, ko Saknusems nav sastapis, un, ja mēs to nepieveiksim, mēs nemaz neesam cie­nīgi nonākt pasaules centrā.

Lūk, kā es runāju! Profesora dvēsele bija pilnīgi iemā­jojusi manī. Mani iedvesmoja atklājumu ģēnijs. Aizmirsu pagātni, nebēdāju par nākotni. Man nekas vairs neeksistēja uz šīs planētas, kuras dziļumos biju ieniris, - nedz pilsētas, nedz lauki, nedz Hamburga, nedz Kēnigštrāse, nedz mana nabaga Graibena, kura droši vien bija pārliecināta, ka esmu uz mūžiem pazudis Zemes dzīlēs.

— Nu labi, — tēvocis teica, — lauzīsim ceļu ar laužņiem un cērtēm! Satrieksim šo sienu!

— Tā cērtei ir par cietu, — es sacīju.

— Tad — ar lauzni!

— Lauznim tā ir par garu.

-Bet…

— Jā, ir taču pulveris! Mīna! Mīnēsim šo šķērsli un uz­spridzināsim to!

— Pulveris!

— Jā! Galu galā taču jāuzspridzina tikai klints gabals!

— Hans, pie darba! - tēvocis iesaucās.

Islandietis atgriezās uz plosta un drīz bija klāt ar lauzni, ar kuru izdoba ligzdu pulverim. Tas nebija nekāds nieka darbs. Vajadzēja izsist pietiekami lielu caurumu, lai tajā ievietotu piecdesmit mārciņu piroksilīna, kura eksplozijas spēks ir četrkārt lielāks par lielgabalu pulvera sprādziena spēku.

Mans prāts bija kā pārkaitēts. Kamēr Hanss strādāja, es rosīgi palīdzēju tēvocim sagatavot garu auklu - to taisījām no samitrināta pulvera, ko iebēra audekla šļūtenē.

- Gan tiksim cauri! - es teicu.

- Tiksim gan, - tēvocis atkārtoja.

Pusnakti mūsu darbs bija pilnīgi pabeigts. Piroksilīna lādiņš bija ievietots caurumā, un degaukla izstiepta cauri galerijai līdz tās ieejai.

Tagad pietiktu ar vienu dzirksteli, lai iedarbinātu šo elles mašīnu.

-To darīsim rīt, - profesors teica.

Man atlika vienīgi padoties un gaidīt vēl sešas ilgas stundas.

Nākamā diena - 27. augusts bija ievērojama visā apakšzemes ceļojumā. Ik reizi, kad to atceros, man šausmās sažņaudzas sirds. No tā brīža mūsu prātam, mūsu spriedumiem, mūsu atjautībai vairs nebija nekādas nozīmes, mēs kļuvām par dabas spēku rotaļlietu.

Piecēlāmies sešos no rīta. Bija pienācis brīdis ar sprā­dzienu atbrīvot ieeju cauri granīta garozai.

Lūdzu, lai man piešķir godu pielaist uguni degauklai. Kad to būšu izdarījis, piebiedrošos pārējiem uz plosta, kas vēl nebija izkrauts; tad mēs dosimies jūrā, lai izvairītos no eksplozijas briesmām — tā varēja iedarboties ne tikai uz klints masīvu.