Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Ar grūtībām gājām pa granīta lauzumiem, kuros jaucās silekss, kvarcs un alūvija nogulumu kārtas, un tad piepeši mums pavērās vesels kauluiem nosēts klajums. Tas atgādi­nāja milzīgu kapulauku, kurā divdesmit gadsimtu paaudzes sajaukušas savus pīšļus. Tālumā rēgojās kaulu atlieku pauguri. Tie viļņojās līdz pat apvārsnim un izgaisa kūstošā miglā. Ie­spējams, ka šajā klajumā sakopojās visa dzīvnieku attīstības vēsture, kas apdzīvotās pasaules pārāk jaunajos slāņos tik tikko izlasāma.

Mūs mudināja nepacietīga ziņkāre. Zem kājām, sausi krakšķēdami, sabirza aizvēsturisko dzīvnieku kauli un fosi­lijas — tādas pašas, kādu dēļ lielu pilsētu muzeji strīdās kā retu dārgumu dēļ. Nepietiktu tūkstoš Kivjē mūžu, lai rekons­truētu organisko būtņu skeletus, kas gulēja šajā grandiozajā kapličā.

Jutos gluži apstulbis. Tēvocis pacēla garās rokas pret velvi, kas mums bija debesu vietā. Viņa plati atvērtā mute, aiz briļļu stikliem mirdzošās acis, galva, ko viņš purināja, visa poza pauda bezgalīgu izbrīnu. Profesora priekšā bija neno­vērtējama merikoteru, leptoteru, lopodionu, anoplotēru, megateru, mastodontu, protopiteku, pterodaktilu - visu pirmsdilūvija briesmoņu kolekcija, ko viņš varēja aplūkot un pētīt pēc sirds patikas. Salīdzinājumam iedomājieties bibliofīlu, kas piepeši būtu nonācis Omara nodedzinātajā slavenajā Aleksandrijas bibliotēkā, kura brīnumainā kārtā būtu atdzimusi no pelniem.

Bet vēl daudz lielāku pārsteigumu piedzīvojām, kad, brienot pa dzīvnieku pīšļiem, viņš pacēla galvaskausu un drebošā balsī iesaucās:

- Aksel, Aksel, tas ir cilvēka galvaskauss!

- Tiešām, cilvēka galvaskauss, tēvoc! - es atbildēju tikpat pārsteigts.

-Jā, manu zēn. Ak, Milna-Edvardsa kungs! Ak, Katre- fāga kungs! Kāpēc te, kur esmu es, Oto Līdenbroks, neesat nonākuši jūs!

Lai saprastu, kāpēc tēvocis pieminēja slavenos franču zinātniekus, ir jāzina, ka neilgi pirms mūsu došanās ekspedīcijā bija noticis ievērojams atklājums paleontoloģijā.

1863. gada 28. martā Francijā zemes racēji, kas Bušē de Pērta vadībā strādāja Mulēnkiņonas karjerā netālu no Abevilas Sommas departamentā, četrpadsmit pēdu dziļumā atrada cilvēka žokļa kaulu. Tas bija pirmais tāda veida atra­dums, kas ieraudzīja dienas gaismu. Netālu no žokļa kaula no zemes izraka arī akmens cirvjus un apstrādātus, nokrāso­tus, laika gaitā ar patinu pārklājušos krama gabalus.

Par šo atklājumu daudz runāja ne tikai Francijā, bet arī Anglijā un Vācijā. Vairāki Franču institūta zinātnieki, viņu vidū arī Milns-Edvardss un de Katrefāgs ļoti ieinteresējās par šo problēmu, viņi pierādīja kaula neapšaubāmo auten­tiskumu un "žokļa procesā", kā to dēvēja Anglijā, bija vieni no dedzīgākajiem aizstāvjiem.

Apvienotās karalistes ģeologiem, kas faktu uzskatīja par neapšaubāmu, - Falkoneram, Baskam, Karpenteram un ci­tiem - piebiedrojās vācu zinātnieki, un viņu vidū viens no aizrautīgākajiem entuziastiem bija mans tēvocis Līdenbroks.

Kvartārā perioda cilvēka fosilās atliekas likās neapgāžami pierādītas un pieņemtas.

Tiesa, šo sistēmu nikni apkaroja Eljē de Bomons. Šis loti cienījamais zinātnieks apgalvoja, ka Mulēnkiņonas slānis nepieder pie "dilūvija", ka tas ir jaunāks, un, šajā ziņā būdams vienisprātis ar Kivjē, nepieņēma varbūtību, ka cilvēks dzī­vojis vienā laikā ar kvartārā perioda dzīvniekiem. Tēvocis Līdenbroks kopā ar ģeologu vairākumu cīnījās par savu ideju, disputēja un diskutēja, un Eljē de Bomons ar saviem uzska­tiem palika gandrīz viens pats.

Šos strīdus mēs zinājām visos sīkumos, taču mums ne­bija ne jausmas par to, ka pēc mūsu aiziešanas ekspedīcijā jautājums ticis risināts tālāk. Līdzīgus apakšžokļus, lai arī tie piederējuši atšķirīgu tipu un nāciju cilvēkiem, atrada vairāku alu augsnē Francijā, Šveicē, Beļģijā, tāpat arī atraka ieročus, mājturības priekšmetus, bērnu, pusaudžu, vīriešu un sirm­galvju skeletus. Kvarātrā perioda cilvēka eksistence ar katru dienu apstiprinājās aizvien skaidrāk.

Un tas vēl nebija viss. Terciārā pliocēna slāņos atrastās paliekas deva visdrosmīgākajiem zinātniekiem iespēju ap­galvot, ka cilvēku dzimums ir vēl vecāks. Tiesa, šie atradumi nebija cilvēku kauli, bet gan tikai cilvēka roku darināti priekšmeti, tāpat arī rūpīgi nopulēti, pat izgriezumiem izro­tāti fosilo dzīvnieku augšstilba un lielakauli, kas neapšau­bāmi uzrādīja cilvēka darba pēdas.

Tātad vienā lēcienā cilvēks atkāpās pa laika kāpnēm daudzus gadsimtus; tas bija dzīvojis pirms mastodonta, kļuva "Vidusjūras ziloņa" laikabiedrs; viņa eksistence sasniedz simttūkstoš gadu, jo visslavenākie ģeologi pieņem, ka tik sen ir veidojušies pliocēna slāņi.

Tāds tolaik bija paleontoloģijas stāvoklis, un ar to, ko zinājām, pietika, lai saprastu mūsu pārsteigumu, ieraugot Līdenbroka jūras kaulu klājienu. Tādēļ var saprast arī tēvoča bezgalīgo pārsteigumu un prieku, ko viņš izjuta, kad div­desmit soļu tālāk satikās - tā tiešām var teikt - vaigu vaigā ar kvartārā laikmeta cilvēku.

Tas bija pilnīgi neapšaubāms cilvēka ķermenis. Vai gan zeme ar sevišķām īpašībām, kāda ir, piemēram, Bordo Sen- mišela kapsētā, nesaglabā līķus gadsimtiem ilgi? To es nevaru pateikt. Taču šis līķis, kas šķita kā ar pergamentu apvilkts, bet vēl apaļīgiem locekļiem - tā vismaz izskatījās -, ar ne­skartiem zobiem, kupliem matiem un draudīgi gariem roku un kāju nagiem atklājās mūsu skatieniem tāds, kāds bija dzīvojis.

Es šīs aizvēsturiskās parādības priekšā kļuvu mēms. Klusēja arī tēvocis, kas parasti bija aizrautīgs un daiļrunīgs diskutētājs. Mēs līķi pacēlām. Tas raudzījās uz mums ar tukšiem acu dobuļiem. Aptaustījām viņa skanīgo krūšukurvi.

Kad brīdi bijām klusējuši, tēvocis bija uzvarēts, un pro­fesors Oto Līdenbroks, temperamenta aizrauts, aizmirsa mūsu ceļojuma apstākļus, vietu, kur atradāmies, milzīgo alu, kas turēja mūs savā gūstā. Viņš acīmredzot iztēlojās, ka atrodas Johaneumā, savu studentu priekšā, jo pamācīgā tonī sāka runāt iedomātai auditorijai.

— Kungi, - viņš teica, - man ir tas gods iepazīstināt jūs ar kvartārā perioda cilvēku. Lieli zinātnieki ir nolieguši tā eksistenci, citi, ne mazāk diži, ir to apliecinājuši: Ja te būtu paleontoloģijas neticīgie Tomi, viņi varētu šim cilvēkam pieskarties un būtu spiesti atzīt savu kļūdu. Es zinu, ka uz šādiem atklājumiem zinātnei jāraugās ar lielu piesardzību. Zinu, kādā veidā ar fosilajiem cilvēkiem ir manipulējuši Barnums un citi blēži. Es zinu, kā tika "atrasts" Ajaksa augšstilba kauls, šķietamās Oresta mirstīgās atliekas, ko it kā atrakuši spartieši, un desmit olektis garais Asteriusa ķer­menis, par kuru raksta Pausaniuss. Esmu lasījis ziņojumus par skeletu, kuru Trapani atrada četrpadsmitajā gadsimtā

un vēlējās saskatīt Polifēmu, kā ari par sešpadsmitajā gad­simtā Palermas apkaimē izrakto milzi. Jūs, kungi, tikpat labi kā es zināt, kādu analīzi 1577. gadā Lucernā slavenais ārsts Fēlikss Plāters izdarīja lielajiem kauliem, kuri, pēc viņa do­mām, piederējuši milzim deviņpadsmit pēdu garumā. Esmu aizrautīgi lasījis Kasanjona traktātus un visus memuārus, referātus un koreferātus, kas publicēti sakarā ar Gallijas ie­karotāja simbru karaļa Teutoboha skeletu, ko Dofinē smil­tājā izraka 1613. gadā. Astoņpadsmitajā gadsimtā es būtu cīnījies kopā ar Pjēru Kapē pret Seihcera preadamītu eksis­tenci. Man rokās ir kāds raksts ar nosaukumu Gigans…