Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Gaisā sajūtama salpetra smaka; tā iespiežas rīklē un plaušās. Slāpstam.

Kāpēc es nespēju atraut kāju? Plosts taču tur to ciet! Kā tad, elektriskās lodes klātbūtne ir magnetizējusi visu metālu uz plosta; instrumenti, darbarīki un ieroči kustas un sitas kopā klikšķēdami; mana zābaka naglas stipri līp pie plosta sastiprinājuma dzelzs plāksnes. Es nespēju atraut kāju no tās!

Beidzot, sasprindzinājis pēdējos spēkus, atrauju zābaku brīdī, kad lode jau grasās to ietvert savā riņķojumā līdz ar mani, ja…

Cik žilbinoša gaisma! Lode eksplodē! Mūs apšļāc liesmu strūklas!

Tad viss apdziest. Paspēju ieraudzīt tēvoci - viņš izstiepies garšļaukus uz plosta, Hansu, kas joprojām stāv pie stūres, "spļaudams uguni" - mirdzēdams piesātinošajā elektrībā.

Kurp mēs traucamies? Kurp traucamies?

Otrdien, 25. augustā. Atjēdzos no ilgas nesamaņas. Ne­gaiss turpinās; zibeņi lokās kā atmosfērā palaistas čūskas.

Vai joprojām esam jūrā? Jā, mūs trenc ar neaprēķināmu ātrumu. Esam traukušies zem Lamanša, Anglijas, Francijas, iespējams — zem visas Eiropas.

Atskan citāds troksnis. Tiešām, kut kur bangas plīst pret klinīm… Bet tad…

Te beidzas tas, ko saucu par "kuģa žurnālu" un tika laimīgi izglābts katastrofā. Turpinu stāstu kā sākumā.

Neko nevaru pateikt par to, kā plosts triecās pret krasta rifiem. Jutu, ka tieku iemests ūdenī, un, ja esmu izglābies no nāves, ja mani locekļi nav sadragāti pret asajām radzēm, tad tikai tāpēc, ka Hanss ar savu spēcīgo roku mani izvilka no bezdibeņa.

Drosmīgais islandietis mani iznesa tik augstu krastā, ka viļņi vairs nevarēja aizsniegt, un nolika nokaitētajās smiltīs blakus tēvocim.

Pēc tam viņš atgriezās pie klintīm, pret kurām sitās tra­kojošas bangas, lai izglābtu to, kas vēl glābjams. Es nespēju parunāt; pārdzīvojumi un nogurums bija mani salauzuši. Atjēdzos tikai pēc vairāk nekā stundas.

Lietus turpināja gāzt straumēm, bet jau ar tādu spēku, kas vēstīja par negaisa beigām. Kāds klinšu krāvums deva mums patvērumu pret debesu ūdeņiem. Hanss sagatavoja ēdienu, kuram nespēju pieskarties, un mēs visi, trīs nomoda nakšu izmocīti, iekritām smagā miegā.

Nākamajā dienā laiks bija brīnumjauks. Debesis un jūra — nomierinājušās. No negaisa — ne pēdu. Pamostoties dzir­dēju profesora priecīgos vārdus. Viņš izskatījās neaprakstāmi laimīgs.

— Nu, manu zēn, vai labi izgulējies?

Vai tikai viņš vēl nepateica, ka esam Kēnigštrāses mājā, ka es mierīgi dodos pie brokastu galda un šodien beidzot sa­laulāšos ar nabaga Graibenu?

Diemžēl - ja negaiss mūs būtu aizpūtis kaut uz austru­miem, ja mēs atrastos zem Vācijas, zem ielas, kur mājoja viss, ko pasaulē mīlēju, mani no tā tomēr šķirtu vēl četrdes­mit jūdzes. Jo tās būtu vertikālas jūdzes granīta klintī, un īstenība vajadzētu veikt vairāk neka tūkstoš jūdzes, lai tur nokļūtu.

Visas šīs sāpīgās domas acumirklī pavīdēja smadzenēs, pirms atbildēju uz tēvoča jautājumu.

-Ak tā, - viņš atkārtoja, — tu negribi sacīt, ka esi labi gulējis!

- Ļoti labi, - es atbildēju. - Man vēl sāp visi kauliņi, bet tas nekas.

- Gluži nekas, tikai mazs nogurums.

- Bet jūs, tēvoc, man šodien liekaties sevišķi priecīgs. -Sajūsmināts, manu zēn! Sajūsmināts! Mēs esam no­nākuši pie mērķa!

- Vai tad ekspedīcija beigusies?

- Nebūt ne, bet esam tikuši pāri jūrai, kurai nevarēja saredzēt galu. Tagad atkal iesim pa cietzemi un tiešām ieklūsim Zemes dzīlēs.

- Atļaujiet jums kaut ko pavaicāt, tēvoc.

- Es atļauju, Aksel.

- Un kā mēs atgriezīsimies virszemē? -Virszemē? Vai tiešām tu jau domā par mājupceļu,

pirms esi ticis pie mērķa?

- Nē, es tikai gribētu zināt, kāds būs šis ceļš.

-Tas būs pavisam vienkāršs. Kad nonāksim planētas centrā, atradīsim jaunu ceļu, pa kuru doties augšup, vai arī pavisam prātīgi iesim atpakaļ pa to pašu, pa kuru nācām. Manuprāt, tas aiz mums neaizvērsies.

- Tad vajadzētu kārtīgi salabot plostu.

- Noteikti.

- Bet vai mums ir palicis pietiekami daudz pārtikas, lai veiktu tik lielus darbus?

- Kā gan citādi! Hanss ir izveicīgs puisis, un esmu pār­liecināts, ka viņš izglābis lielāko daļu kravas. Iesim un pa­skatīsimies paši!

Atstājām visiem vējiem pavērto klints iedobumu. Reizē cerēju un baiļojos; man likās neiespējami, ka, pret klintīm triecoties, plosts nav pazaudējis visu, kas uz tā bija nostip­rināts. Taču alojos. Krastmalā nonācis, ieraudzīju Hansu starp dažādiem kārtīgi novietotiem priekšmetiem. Tēvocis dziļā pateicībā paspieda viņam roku. Islandietis, šis pār­cilvēciski pašaizliedzīgais cilvēks, kādu varbūt otru pasaulē nemaz nevarētu atrast, bija strādājis, kamēr mēs gulējām, un ar dzīvības briesmām izglābis visvērtīgāko.

Tas nenozīmē, ka mēs nebūtu cietuši ievērojamus zau­dējumus; nebija, piemēram, vairs neviena ieroča, bet bez tiem galu galā varēja iztikt. Pulvera krājums bija palicis ne­skarts, kaut gan negaisa laikā tik tikko neuzsprāga.

— Nu, ja jau ieroču vairs nav, mums nebūs jāmedī.

— Labi. Bet kā ar instrumentiem?

— Te ir manometrs - visnoderīgākais no visiem, par to es bez apdomāšanās atdotu visus citus! Ar to varu aprēķināt dziļumu un zināt, kad būsim sasnieguši centru. Citādi mums varētu noiet greizi un mēs izllstu no pazemes otrā pa­saules malā!

Tā bija nežēlīga jautrība.

— Bet kompass?

— Tas ir te, uz klints, un lieliskā stāvoklī, tāpat kā hro­nometrs un termometri. Mednieks gan ir nenovērtējami dūšīgs vīrs!

Tas tiešām bija jāatzīst. Bija arī darbarīki - ieraudzīju, ka smiltīs noliktas kāpnes, virves, cērtes, kapļi un viss kas cits.

Bet vēl bija jānoskaidro pārtikas jautājums.

— Un pārtika? — es vaicāju.

— Paskatīsimies, kā ir ar tās krājumiem.

Provianta kastes stāvēja, sarindotas krastā vislabākajā kārtībā; lielāko daļu no tām jūra nebija sabojājusi, un sausiņu, sālītās gaļas, kadiķu degvīna un kaltēto zivju varētu pietikt vēl četriem mēnešiem.

- Četri mēneši! - profesors iesaucās. - Mums pietiek laika gan turpceļam, gan atpakaļceļam, un no tā, kas paliks pāri, es sarīkošu dzīres saviem kolēģiem Johaneumā!

Man jau sen vajadzēja būt pieradušam pie tēvoča tem­peramenta, tomēr šis cilvēks mani joprojām pārsteidza.

- Un tagad, - viņš turpināja, mēs atjaunosim dzeramā krājumus, savācot lietus ūdeni, kas negaisa laikā sakrājies visos granīta baseinos; tātad mums nav iemesla baidīties arī no slāpēm. Ieteikšu Hansam iespējami kārtīgi salabot plostu, lai gan nedomāju, ka mums tas vēl noderēs.

- Kā tad tā?

- Tā ir tikai mana doma. Esmu pārliecināts, ka mēs ne- atgriezīsimies virszemē tur, kur nokāpām planētas dzīlēs.

Raudzījos profesorā diezgan izaicinoši. Gudroju, vai viņš nav zaudējis prātu. Un tomēr viņš pats nezināja, cik tuvu ir patiesībai.

- Iesim brokastīs, — viņš teica.

Es viņam sekoju uz augstā klintsraga, kad viņš bija no­devis medniekam visus rīkojumus. Kaltētā gaļa, sausiņi un tēja bija lieliska maltīte - jāatzīstas, viena no gardākajām, kādas savā mūžā esmu ēdis. Izsalkums, svaigais gaiss, miers pēc satraucošajiem pārdzīvojumiem apveltīja ēdienu ar debešķīgu garšu.

Brokastojot pajautāju tēvocim, kur patlaban atrodamies.

- Manuprāt, šobrīd ir grūti to aprēķināt, - sacīju.

- Jā, precīzi aprēķināt ir grūti, - tēvocis piekrita, - jo trijās negaisa dienās es nevarēju fiksēt plosta ātrumu un vir­zienu; tomēr aptuveni savu stāvokli noteikt varam.