Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Paiet stunda, divas stundas. Cīninā iekarsušie briesmoni te tuvojas plostam, te attālinās no tā. Mēs paliekam nekus­tīgi, gatavi šaut.

Piepeši pazūd gan ihtiozaurs, gan pleziozaurs, radot īstu malstrēmu. Paiet dažas minūtes. Vai cīniņš beigsies dziļi zem ūdens?

Piepeši no dzelmes izšaujas milzīga galva - pleziozaura galva. Briesmonis ir nāvīgi ievainots. Es vairs neredzu tā drausmīgās bruņas. Vienīgi garais kakls te izslienas, te saliecas, šausta līmeni kā milzīga pātaga un lokās kā pārcirsta slieka. Ūdens šķīst tālu visapkārt. Tas mūs padara aklus. Taču drīz reptiļa agonija ir galā, kustības kļūst lēnākas, raustīšanās no- rimstas, un garais, čūskai līdzīgais kakls izstiepjas kā baļķis uz norimušās jūras līmeņa.

Bet vai ihtiozaurs ir atgriezies savā zemūdens alā, vai arī viņš drīz atkal parādīsies virs līmeņa?

Trešdien, 19. augustā. Laimīgā kārtā spēcīgais vējš ļauj mums ātri aizbēgt no cīņas arēnas. Hanss joprojām stāv pie stūres. Tēvocis, ko nezvēru cīniņš bija izrāvis no uz­mācīgajām domām, atkal nepacietīgi vēro jūru.

Ceļojums atgūst vienmuļību, ko arī vakardienas bries­mas nespēj aizgainīt.

Ceturtdien, 20. augustā. Diezgan brāzmains ziemeļaus­trumu vējš. Laiks silts. Ātrums - trīsarpus Ijē stundā.

Pusdienlaikā sadzirdam ļoti tālu troksni. Es pierakstu faktu, nespēdams rast tam izskaidrojumu. Troksnis atgādina nemitīgu dunu.

-Tālumā laikam ir kāda sala vai klintis, pret kurām plīst viļņi, - profesors saka.

Hanss uzrāpjas mastā, bet neziņo ne par kādu rifu. Okeāns ir vienmuļš līdz apvārsnim.

Paiet trīs stundas. Liekas, dārdoņu izraisa tāls ūdens- kritums.

Es to saku tēvocim, bet viņš purina galvu. Tomēr esmu pārliecināts, ka nealojos. Vai tiešām mēs tuvojamies kata- raktai, kas mūs ieraus bezdibenī? Iespējams, profesoram tāds ceļš patiktu, jo tas tuvojas vertikālei, bet man…

Lai kā, dažu ljē attālumā pa vējam vajadzētu būt kaut kādai trokšņainai parādībai, jo tagad dunoņa kļuvusi ļoti stipra. Vai tā nāk no gaisa vai no jūras?

Paceļu skatienu pret tvaikiem, kas karājas atmosfērā, un mēģinu izdibināt to dziļumu. Debesis liekas mierīgas. Mākoņi, kas paceļas visaugstāk pret velvi, šķiet nekustīgi un gaist spožajā gaismas starojumā. Tātad parādības cēlonis meklējams kaut kur citur.

Tad pievēršu uzmanību tīrajai apvāršņa līnijai, kur nav nojaušama ne mazākā migliņa. Horizonts nav mainījies. Bet, ja trokšņa cēlonis ir ūdenskritums, katarakta, ja visa šī jūra gāžas kādā zemākā baseinā, ja dunu rada krītoša ūdens masa, straumei jākļūst stiprākai, ātrumam jāpieaug, dodot man priekšstatu par draudošajām briesmām. Mēru straumi. Tās nav nemaz. Iemetu ūdenī pudeli, tā paliek uz vietas.

Ap četriem Hanss pieceļas, pieķeras mastam un uzrāpjas līdz tā galam. No turienes viņš var pārredzēt loku, ko jūra novelk plosta priekšā, un viņa skatiens sastingst pie kāda punkta. Seja neko neizsaka, bet skatiens kļuvis urbīgs.

— Viņš kaut ko ir ieraudzījis, - tēvocis saka.

— Tā izskatās.

Hanss nošļūc lejā, tad paceļ roku un, uz dienvidiem rā­dīdams, saka:

- Der nere!

- Vai tur? - tēvocis atbild.

Un, satvēris tālskati, viņš uzmanīgi raugās veselu minūti, kas man liekas gara kā gadsimts.

-Jā! Jā! - profesors iesaucas.

- Ko jūs redzat?

- Virs līmeņa paceļas milzīga strūkla!

- Vai vēl kāds jūras dzīvnieks?

- Iespējams.

- Tad stūrēsim vairāk uz rietumiem, jo mēs taču jau zinām, ko nozīmē sastapšanās ar aizvēsturiskajiem bries­moņiem!

- Turpināsim vien ceļu, - tēvocis atbild.

Paskatos uz Hansu. Tas nesatricināmi tur stūri.

Taču, ja no tāda attāluma iespējams saredzēt strūklu,

ko dzīvnieks šļāc gaisā, tam jābūt pārdabiski lielam. Bēgšana būtu viselementārāko piesardzības noteikumu ievērošana. Bet mēs neesam piesardzīgi.

Tātad turpinām ceļu uzsāktajā virzienā. Jo tuvāk tiekam, jo lielāks izskatās ūdens stabs. Kas tas par briesmoni, kas bez pārtraukuma spēj ievilkt tik milzīgu daudzumu ūdens un šļākt to gaisā?

Astoņos vakarā mūs no viņa vairs nešķir pat divas ljē. Dzīvnieka melnganais, milzīgais, briesmonīgais ķermenis guļ jūrā kā sala. Vai tā ir tikai ilūzija, vai priekšstatu rada bailes? Briesmoņa garums šķiet pārsniedzam tūkstoš tuāzes! Kas gan tas par radījumu, ko nav nojautis nedz Kivjē, nedz Blūmenbahs? Milzenis guļ rāmi, kā aizmidzis; šķiet, jūra to nespēj pacelt, viļņi sitas tam gar sāniem. Ūdens stabs, kas tiek izgrūsts piecsimt pēdu augstumā, lejup krīt kā apdulli­noša lietus gāze. Mēs savā neprātā traucamies pretī varenajai masai, kurai par barību nepietiktu pat simt vaļu dienā.

Mani pārņem šausmas. Es negribu tam tuvoties vēl vai­rāk! Ja vajadzēs, pārgriezīšu buras tauvu! Es protestēju, bet profesors man neatbild.

Piepeši Hanss pieceļas un rāda uz draudīgo plankumu ar pirkstu.

— Holme! - viņš saka.

— Sala! — tēvocis iesaucas.

— Ak sala, — es savukārt saku, plecus raustīdams.

— Bez šaubām, - profesors atbild un skaļi iesmejas.

— Bet ūdens stabs?

— Geizers, — Hanss saka.

— Nu protams, geizers! - tēvocis piekrīt. - Tāds pats geizers, kādi ir Islandē!

Sākumā negribu noticēt, ka esmu tik rupji kļūdījies. Noturēt salu par jūras briesmoni! Bet patiesība ir neapstrī­dama, un atliek vienīgi atzīt savu maldīšanos. Tā ir tikai da­bas parādība.

Mums tuvojoties, milzu strūklas apmēri kļūst grandiozi. Ja mani vērojumi ir pareizi, sala atgādina kaut ko līdzīgu milzu valim, kura galva paceļas virs ūdens līmeņa desmit tuāzu augstumā. Geizers majestātiski šļācas tā pašā galā. Reizēm atskan dobja duna, un tad varenā strūkla kā sadus­mojusies sapurina tvaiku cepuri un uzlec līdz pirmajai mākoņu kārtai. Tā ir vienīgā strūkla. Ap geizeru nav nedz fumarolu, nedz karsto avotu, viss vulkāniskais spēks sako- pojas ūdens stabā. Elektriskās gaismas stari rotājas žilbino­šajās šļakatās, ik lāse vizuļo visās varavīksnes krāsās.

— Piestāsim krastā, - profesors saka.

Taču jāizvairās no ūdens gāzmas, kas vienā mirklī no­gremdētu plostu. Veikli manevrēdams, Hanss mūs aizved uz salas galu.

Nolecu uz klints. Tēvocis veikli seko, bet mednieks paliek savā vietā kā cilvēks, kas stāv pāri jebkuriem pārsteigumiem.

Ejam pa granītu, kas jaucas ar silīcija tufu; pamats zem kājām dreb kā katls, kurā spiežas pārkarsēts tvaiks; tas ir karsts. Ieraugām centrālo baseinu, no kura paceļas geizers. Iegrem­dēju ūdenī termometru, tas rāda simt sešdesmit trīs grādus.

Tātad šis ūdens nāk no karsta centra. Tas neapšaubāmi runā pretī profesora Līdenbroka teorijām. Es nespēju attu­rēties, to nepateicis.

— Nu, un ko tas pierāda tādu, kas neatbilst manām teo­rijām? — viņš jautā.

- Neko, - es strupi atbildu, redzēdams, ka pret tēvoča stūrgalvību nekas nav iesākams.

Tomēr esmu spiests atzīt, ka līdz šim mums ir apbrīno­jami veicies un ka man nesaprotamu iemeslu dēļ ceļojums norit ārkārtējos temperatūras apstākļos; taču šķiet neapšau­bāmi skaidrs, ka pienāks brīdis, kad nokāpsim apvidos, kur centrālais karstums sasniedz visaugstākās robežas un pārsniedz visas termometru iedaļas.

Gan jau redzēsim. Tā mēdz teikt profesors, kas, nosaucis vulkānisko salu sava brāļadēla vārdā, dod pavēli turpināt ceļu.

Es vēl dažas minūtes vēroju geizeru. Pamanu, ka tā strūkla nav vienmērīga, ka reizēm tā kļūst vājāka, reizēm at­jaunojas ar milzu spēku, un, manuprāt, tam par iemeslu ir dziļumā uzkrāto tvaiku spiediena svārstības.