Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Šo ceļojumu viņš sauc par izbraukumu un jūru - par dīķi!

- Bet, ja jau esam gājuši pa Saknusema iezīmēto ceļu…

- Tas vēl ir jautājums. Vai tiešām dodamies pa to pašu ceļu? Vai Saknusems uzdūries šim ūdens klajam? Vai strauts, ko ņēmām sev par pavadoni, nav mūs galīgi nomaldinājis?

- Lai kā, mums nav iemesla sūroties, ka te esam nonā­kuši. Tāds skats ir aizraujošs, un…

- Runa nav par skatīšanos. Esmu sev nospraudis mērķi, un es gribu to sasniegt! Tāpēc nerunā par apbrīnošanu.

Ņemu to vērā un ļauju profesoram nepacietībā kodīt lūpas. Sešos vakarā Hanss pieprasa savus trīs riksdālus, un tie tiek samaksāti.

Svētdien, 16. augustā. Nekā jauna. Tāds pats laiks. Vējš tikko jūtami pieņemas spēkā. Pamostoties es pirmām kārtām konstatēju gaismas intensitāti. Joprojām baidos, ka elek­triskā spozme var pavājināties vai pavisam izdzist. Nekas tāds nenotiek. Plosta ēna uz ūdens nezaudē noteiktību.

Šī jūra tiešām ir bezgalīga! Tā droši vien ir tikpat plaša kā Vidusjūra vai pat Atlantijas okeāns. Kāpēc gan ne?

Tēvocis vairākkārt mēri dziļumu. Viņš piesien vienu no smagākajām cērtēm virvē, kurai ļauj iegrimt divsimt asu

dziļumā. Tikai ar lielām mokām mums izdodas zondi izcelt virspusē.

Kad cērti izvelkam uz plosta, ieraugām uz tās skaidri saskatāmus iespiedumus. Liekas, dzelzsgabals ir ārkārtīgi spēcīgi saspiests starp diviem cietiem priekšmetiem.

Skatos uz mednieku.

- Tānder, - viņš saka.

Es nesaprotu. Palūkojos uz tēvoci, kas ir pilnīgi iegrimis domās. Negribu viņu traucēt. Atgriežos pie islandieša. Tas vairākkārt atver un aizver muti, liekot man saprast savu domu.

— Zobi! — es apstulbis iesaucos un sāku uzmanīgāk aplūkot dzelzs stieni.

Tiešām, metālā pēdas atstājuši zobi! Žokļiem, kuros tie ieauguši, gan jābūt varen stipriem! Vai dzelmē dzīvotu kāds aizvēsturisko laiku briesmonis — rijīgāks par haizivi, bīsta­māks par vali? Nespēju novērst acis no sakodītā stieņa. Vai piepildītos mans pagājušās nakts sapnis?

Šīs domas man nedod miera visu dienu, un iztēle tik tikko norimstas dažās miega stundās.

Pirmdien, 17. augustā. Mēģinu atcerēties, kādi instinkti mājoja pirmsdilūvija dzīvniekos, kas nomainīja mīkstmiešus, vēžveidīgos un zivis, kuras parādījās uz zemes pirms zīdītā­jiem. Tolaik pasaule piederēja rāpuļiem. Šie monstri valdīja juras laikmetā. Daba tiem bija izveidojusi vispilnīgāko orga­nizāciju. Kāda milzīga struktūra! Cik brīnumains spēks! Mūsdienu zauri - vislielākie un visbīstamākie aligatori vai krokodili ir tikai bālas savu tālo senču kopijas.

Par nezvēriem iedomājoties, nodrebu. Neviena cilvēka acs nav redzējusi tos dzīvus. Tie parādījās uz Zemes miljons gadu pirms cilvēka, bet fosilie kauli, kas atrasti kaļķainajā mālā, devuši iespēju nezvērus anatomiski rekonstruēt un aptvert to milzīgos apjomus.

Hamburgas muzejā esmu redzējis viena tāda zaura ske­letu — tā garums bija trīsdesmit pēdu. Vai gan man, zemes iemītniekam, būtu lemts nonākt aci pret aci ar kādu no šiem pirmsdilūvija pārstāvjiem? Nē! Tas nav iespējams. To­mēr dzelzs stienī atstātas varenu zobu pēdas, un es redzu, ka tie veidoti kā krokodilam.

Šausmās vēroju jūru. Baidos, ka ieraudzīšu no tās izšau- jamies kādu zemūdens alu iemītnieku.

Laikam jau profesors Līdenbroks domā tāpat kā es, ja arī nav tik nobijies, jo, aplūkojis cērti, viņš pārlaiž skatienu jūrai.

"Pie joda viņa iedomu mērīt jūras dziļumu! Viņš iz­traucējis kādu alā nolīdušu nezvēru, un var gadīties, ka tas mums pa ceļam uzbrūk!" es nodomāju.

Pametu skatienu uz ieročiem un redzu, ka tie ir kārtībā. Tēvocis pamana manas bažas un atzinīgi pamāj ar galvu.

Plati riņķi uz ūdens līmeņa jau liecina, ka dziļumos kaut kas notiek. Briesmas tuvu. Jābūt modriem.

Otrdien, 18. augustā. Pienāk vakars vai, pareizāk sakot, brīdis, kad plakstiņi no miega kļūst smagi, jo šajā jūrā nav nakts, nekustīgā gaisma nemainīgi gurdina acis, it kā mūs apspīdētu arktisko jūru saule. Hanss stāv pie stūres. Es aiz- miegu.

Pēc divām stundām mani pamodina drausmīgs grū­diens. Plosts ar neaprakstāmu spēku tiek pacelts virs ūdens un pamests divdesmit tuāzes tālāk.

— Kas te notiek? - tēvocis iesaucas. - Vai esam ar kaut ko sadūrušies?

Hanss ar pirkstu rāda uz divsimt tuāzes attālu vietu — melnganu blāķi, kas viļņveidīgi paceļas un plok. Es skatos un iesaucos:

- Tas ir milzu delfīns!

- Jā, un vēl paskaties - tur ir neparasti liela jūras ķirzaka!

- Un vēl tālāk - briesmonīgs krokodils! Vai redzat mil­zīgos žokļus un zobus, ar ko tie apbruņoti? Re, viņš pazūd!

- Valis, valis! - iesaucas profesors. — Es redzu tā milzīgās peldspuras! Un paskaties, kādas strūklas tas šļāc gaisā!

Tiešām, divi ūdens stabi šaujas lielā augstumā. Mēs gluži apstulbstam no pārsteiguma, mūs šausmina atrašanās jūras briesmoņu vidū. Tie ir pārdabiski lieli, un jebkurš no tiem varētu pārkost plostu vienā paņēmienā. Hanss grib pa­griezt plostu un bēgt no bīstamajiem kaimiņiem, bet otrā pusē pamanu ne mazāk draudīgus ienaidniekus: četrdesmit pēdu platu bruņurupuci un trīsdesmit pēdu garu čūsku, kas izslējusi galvu no ūdens.

Bēgšana kļūst neiespējama. Reptiļi tuvojas; tie griežas ap mums milzīgā ātrumā gluži kā pavadoņi; tie velk ap mums koncentriskus apļus. Paņemu karabīni. Bet ko gan lode var nodarīt zvīņām, ar kurām briesmoņi klāti?

Aiz šausmām kļūstam mēmi. Viņi tuvojas! No vienas puses — krokodils, no otras - čūska. Pārējie pazuduši. Grasos atklāt uguni. Hanss mani ar mājienu aptur. Divi monstri paslīd garām plostam piecdesmit tuāzu attālumā, metas viens otram virsū, niknumā tie mūs nemaz nepamana.

Cīniņš notiek simt tuāzu attālumā no plosta. Mēs skaidri redzam, kā tas norisinās.

Bet man šķiet, ka citi dzīvnieki arī piedalās cīkstiņā - gan delfīns, gan valis, gan ķirzaka un bruņurupucis. Es tos pamanu ik mirkli. Rādu nezvērus islandietim. Tas nolie­dzoši papurina galvu.

- Tva, — viņš saka.

- Kā? Divi?

Viņš apgalvo, ka cīnās tikai divi zvēri.

- Viņam taisnība! - iesaucas tēvocis, kas ne mirkli ne- nolaiž tālskati.

- Kā tad tā?

- Pirmajam monstram ir delfīna purns, ķirzakas galva un krokodila zobi, tieši tāpēc mēs kļūdījāmies. Tas ir visbīs­tamākais pirmsdilūvija reptilis - ihtiozaurs!

- Un otrais?

- Tā ir bruņurupuča bruņās paslēpusies čūska, nāvīga ihtiozaura ienaidniece — pleziozaurs.

Hanss ir teicis taisnību. Jūru kuļ tikai divi briesmoņi, un manu acu priekšā ir pirmatnējo okeānu reptiļi. Pamanu ih­tiozaura asinīm pieplūdušo aci cilvēka galvas lielumā. Daba šo dzīvnieku apveltījusi ar ārkārtīgi spēcīgu redzes orgānu, kas spēj pretoties ūdens slāņu spiedienam dziļumos, kur tas mīt. Ihtiozaurs ne velti tiek dēvēts par zauru vali, jo ir vaļa lie­lumā un pārvietojas ar vaļa ātrumu. Tas, ko redzu, nav īsāks par simt pēdām, un par tā garumu varu spriest, kad ieraugu astes vertikālās spuras. Zobi ir milzonīgi, pēc dabas pētnieku aprēķiniem, to nav mazāk par simt astoņdesmit diviem.

Pleziozaurs ir čūska ar cilindrisku rumpi, īsu asti un ķetnām, kas izvietotas kā airi. Rumpi pilnīgi klāj bruņas, bet kakls, tikpat lokans kā gulbim, izslienas trīsdesmit metru augstumā no ūdens.

Abi dzīvnieki viens otram uzbrūk neaprakstāmā niknu­mā. Tie saceļ viļņus, kas šūpo arī plostu. Nezin cik reižu mēs gandrīz iegāžamies dzelmē. Skan baismi un skaļi svil­pieni. Abi dzīvnieki ir sapinušies kopā. Es vairs nespēju tos atšķirt vienu no otra. Uzvarētāja niknums var vērsties arī pret mums.