Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Beidzot dodamies prom, apmetot līkumu ļoti stāvajām klintīm saliņas dienvidu krastā. Hanss atpūtas brīdi izmanto, lai sakārtotu plostu.

Bet, pirms uz tā kāpju, izdaru dažus aprēķinus, lai no­teiktu veikto attālumu, un skaitļus ierakstu kuģa žurnālā. No Graibenas ostas esam pārvarējuši divsimt septiņdesmit jūras ljē un atrodamies sešsimt divdesmit ljē no Islandes - zem Anglijas.

Piektdien, 21. augustā. Brīnumainais geizers ir izzudis no redzesloka. Vējš pieņēmies spēkā, un mēs strauji attālināmies no Aksela salas. Dārdoņa pamazām noklust.

Laiks, ja tā drīkstu izteikties, nupat mainījies. Atmosfēra piesātinās ar tvaikiem, kas aizrauj līdzi sāļo ūdeņu iztvaiko­šanas radīto elektrību; mākoņi kļūst zemāki un iegūst vien­mērīgu, olīvzaļganu nokrāsu; elektriskie stari tikko spēj izspiesties cauri šim nespodrajam priekškaram, kas nolaižas pār skatuvi, uz kuras tūlīt sāksies negaisa izrāde.

Jūtos ārkārtīgi nomākts, kā virs zemes jūtas katra radība, kad tuvojas kataklizma. Pietūkuši mākoņi blīvējas dienvidos un izskatās sevišķi drūmi; tie šķiet "nežēlīgi" — tādi man aiz­vien liekas mākoņi negaisa sākumā. Gaiss smags, jūra — rāma.

Tālumā mākoņi atgādina milzīgas vates pikas, kas savē­lušās gleznainā nekārtībā; pamazām tie piepūšas un saplūst, kļūstot aizvien lielāki; tie ir tik smagi, ka nespēj atrauties no horizonta; bet, vējam pūšot augstākajos slāņos, tie pamazām izkūst, kļūst tumšāki un pavisam draudīgi. Reizēm kāds vēl apgaismots miglas lēveris paceļas pie pelēcīgā priekškara un drīz pazūd necaurspīdīgajā masā.

Nav šaubu, ka atmosfēra piesātināta ar strāvu, arī es pats to jūtu visā ķermenī; mati uz galvas slienas stāvus, it kā es atrastos blakus elektrības mašīnai. Šķiet — ja šobrīd biedri man pieskartos, viņi dabūtu pamatīgu strāvas sitienu.

Desmitos no rīta negaisa pazīmes kļūst vēl skaidrākas; liekas, vējš norimstas, lai vēlāk kļūtu jo spēcīgāks; mākoņi sakopojas milzīgā blāķī, kurā krājas viesuļi.

Man negribas ticēt debesu draudiem, tomēr es nevaru nepateikt:

— Būs negaiss.

Profesors neatbild. Viņa garastāvoklis ir eksplozīvs, jo acu priekšā bezgalīgā tālumā klājas jūra. Manus vārdus dzir­dot, viņš tikai parausta plecus.

— Piedzīvosim negaisu, — saku, rādīdams uz apvārsni. — Mākoņi gulstas virsū jūrai, kā gribēdami to saspiest!

Vispārējs klusums. Vējš nostājas. Daba liekas mirusi un neelpo. Es jau redzu mastā blāzmojam vāju svētā Elma uguni, un bura nokarājas smagās krokās. Plosts nekustīgi stāv uz blīvas, gludas ūdens virsmas, kurā nemana ne vilnīti. Bet, ja jau vairs nebraucam uz priekšu, kāpēc vēl paturam uzvilktu buru, kas var mūs pazudināt, līdzko sāksies vētra?

— Ņemsim buru nost un nocirtīsim mastu! Tas būtu daudz prātīgāk!

— Nē, pie joda! - tēvocis iesaucas. - Simtkārt nē! Lai taču vējš mūs satver, bet lai beidzot es ieraugu krasta klintis, lai plosts kaut vai sašķīstu pret tām drusku druskās!

Viņš tikko ir izteicis šos vārdus, kad dienvidos apvārsnis piepeši pārvēršas. No tvaikiem rodas ūdens, un gaiss, kam strauji jāpiepilda kondensācijas radītie tukšumi, pārvēršas par viesuļvētru. Tā nāk no alas vistālākajiem stūriem. Kļūst aizvien tumšāks. Es tik tikko spēju kaut ko uzrakstīt.

Plosts sašķiebjas un salecas. Tēvocis tiek notriekts zemē. Es aizrāpoju pie viņa. Viņš ir stipri ieķēries tauvas galā un, šķiet, ar patiku vēro elementu trakošanu.

Hanss nekustas. Viņa garie mati, ko vējš no aizmugures pūš priekšā nekustīgajai sejai, padara viņu pavisam ērmotu, jo ik mata galu elektrība ceļ uz augšu, veidojot mirdzošus pušķīšus. Viņa biedējošā maska atgādina pirmsdilūvija cil­vēku, kas dzīvojis vienā laikā ar ihtiozauriem un megateriem.

Taču masts pretojas vētras spēkam. Bura piepūšas kā pārsprāgt gatavs balons. Plosts traucas ātrumā, kuru vairs nespēju noteikt, taču ne tik ātri kā ūdens pilieni, ko tas rada, tie milzumātrajā kustībā veido skaidras, taisnas līnijas.

— Bura, burai — es saucu, ar rokām rādīdams, ka tā jānolaiž.

— Nē! - tēvocis atbild.

- Nej, - Hanss atkārto, mazliet papurinādams galvu.

Lietus veido krācošu ūdenskritumu, kas klājas priekšā

apvārsnim, uz kuru drāžamies kā neprātīgi. Bet, pirms lietus aizkars sasniedz mūs, tas pašķiras, jūra sāk trakot, un iedar­bojas elektrība, ko rada plaša ķīmiska reakcija. Pērkona dār­diem pievienojas spoži zibeņi; tvaiki spēji sakarst, krusas graudi, kuri birst uz mūsu darbarīku un ieroču metāla, spīd; saceltās bangas liekas līdzīgas ugunsvēmēju kalnu akmens bluķiem, zem kuriem kvēlo iekšējā uguns; katra viļņa galotni vainago liesma.

Acis žilbst no gaismas spilgtuma; ausis džinkst no pēr­kona grāvieniem. Jāturas pie masta, kas viesulī lokās kā niedrīte.

(Te manas ceļojuma piezīmes kļūst ļoti saraustītas. Esmu spējis izlasīt vairs tikai dažus paviršus vērojumus, kas fiksēti gandrīz vai automātiski. Bet savā lakonismā un pat neskaid­rībā tie šķiet pilni emociju, kuru varā biju, un tās stāvokli attēlo labāk nekā atmina.)

Svētdien, 23. augustā. Kur mēs esam? Mūs nes prom neizmērojamā ātrumā.

Nakts bija drausmīga. Negaiss nerimstas. Mēs dzīvojam nepārtrauktā troksnī, nebeidzamā eksplozijā. Ausis asiņo. Nav iespējams pārmīt ne vārdu.

Zibeņošana nerimstas. Es redzu atgriezeniskus zibeņus, kas, strauji uzšķīlušies, atsitas pret ūdens virsmu un tiek rai­dīti augšup, trāpīdami granīta jomolā. Kas notiks, ja tas sa­grūs! Ir arī zibeņi, kas sazarojas, tādi, kuri iegūst uguns lodes veidu un sprāgst kā bumbas. Liekas, tāpēc kopējais troksnis nekļūst stiprāks; tas sasniedzis intensitātes robežu, līdz kurai cilvēka auss spēj uztvert, un, ja reizē eksplodētu visi pulvera pagrabi pasaulē, mūsu dzirdei troksnis tāpēc nemainītos.

Mākoņu virsma nemitīgi raida gaismu: no to molekulām nepārtraukti plūst elektriskā strāva; liekas, gaisa gāzu sastāvs ir mainījies; neskaitāmi ūdens stabi paceļas augšup un pēc tam putodami gāžas atpakaļ.

Kurp mēs traucamies? Tēvocis nogūlies plosta galā visā garumā.

Karstums strauji pieaug. Skatos uz termometru: tas rāda… (skaitlis izdzisis).

Pirmdien, 24. augustā. Tas nebeidzas! Kālab gan lai ne­būtu tā, ka šī blīvā atmosfēra, reiz pārveidojusies, nepaliek tāda pastāvīgi?

Nogurums mūs pilnīgi salauzis. Hanss ir tāds pats kā parasti. Plosts nemainīgi traucas uz dienvidaustrumiem. No Aksela saliņas esam nobraukuši vairāk nekā divsimt ljē.

Pusdienlaikā negaisa spēks dubultojas. Ir pamatīgi jā­nostiprina ikviens bagāžas priekšmets. Kārtīgi piesienamies arī paši. Viļņi gāžas pāri galvai.

Jau trīs dienas nav iespējams pārmīt ne vārdu. Mēs atveram muti, kustinām lūpas, bet tām pāri netiek neviena sadzirdama skaņa. Nevar nekā saprast pat tad, ja viens otram mēģinām kliegt ausī.

Tēvocis pievirzījies man tuvāk. Viņš izrunā dažus vārdus. Man šķiet, ka dzirdu: "Esam pagalam." Bet neesmu pārlie­cināts, vai sapratu pareizi.

Es uzrakstu: "Nolaidīsim buru."

Viņš piekrītoši māj ar galvu.

Viņš vēl nav beidzis to darīt, kad uz plosta parādās uguns bumba. Masts un bura vienā mirklī uzsprāgst augstu gaisā, un man tie šķiet līdzīgi pterodaktilam — aizvēsturiska­jam, fantastiskajam putnam.

Mūs pārņem šaušalas. Daļēji balta, daļēji ažūra lode desmit sprīžu diametrā lēnām slīd, apbrīnojami ātri griez- dāmās viesuļa pavadā. Tā klejo šurpu turpu, klīst pa plosta virsbūvi, vieglītēm noripo, palecas, pieskaras pulvera kastei. Šausmas! Mēs uzsprāgsim gaisā! Nē. Žilbinošā bumba attā­linās; tā tuvojas Hansam, kas lodi neatlaidīgi vēro; tā virzās tuvāk tēvocim, kas uz ceļgaliem ātri rāpjas prom, no tās bēg­dams, un man, kurš bāls drebu karstajā gaismā; lode dejo man pie kājas, ko mēģinu pavilkt nost. Man tas neizdodas.