Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

-Tiešām, pēdējie mērījumi tika izdarīti uz geizera saliņas…

- Uz Aksela saliņas, manu zēn! Nenoraidi tādu godu - tavā vārdā nosaukta pirmā sala, kas atklāta Zemes centra masīvā.

— Lai tā būtu! Kad nonācām uz Aksela saliņas, mēs pa jūru bijām veikuši apmēram divsimt septiņdesmit jūras jūdžu un atradāmies vairāk nekā sešsimt ljē no Islandes.

— Labi! Pieņemsim to par pamatu un pierēķināsim četras negaisa dienas, kad ātrums nevarēja būt mazāks par astoņ­desmit jūdzēm divdesmit četrās stundās.

— Tā varētu būt. Tad jāpieskaita vēl trīssimt ljē.

— Jā, un izrādās, ka Līdenbroka jūra no krasta līdz kras­tam ir gandrīz sešsimt ljē plata! Vai zini, Aksel, ka lielumā tā var gandrīz sacensties ar Vidusjūru?

— Jā, it sevišķi, ja mēs to esam šķērsojuši platumā.

— Tas ir pilnīgi iespējams!

— Un dīvainā kārtā, ja mums taisnība, tagad šī Vidusjūra mums ir virs galvas!

— Tiešām!

— Tiešām gan — esam deviņsimt ljē attālumā no Reik- j avi kas.

— Tas ir krietns ceļa gabaliņš, manu zēn. Bet, lai mēs būtu zem Vidusjūras, Turcijas vai Atlantijas okeāna, tas vēl nenozīmē, ka neesam novirzījušies no iecerētās līnijas.

— Nē, bet vējš likās pastāvīgs, tāpēc es domāju, ka šis krasts atrodas dienvidaustrumos no Graibenas ostas.

— Labi, par to viegli pārliecināties, ieskatoties kompasā.

Profesors piegāja pie klints, uz kuras Hanss bija nolicis

instrumentus. Viņš bija priecīgs, vingrs, berzēja rokas, izrieza krūtis. īsts jauneklis! Es viņam sekoju, jo gribēju redzēt, vai savos minējumos neesmu kļūdījies.

Pie klints nonācis, tēvocis paņēma kompasu, nolika to horizontāli un vēroja adatu, kas, brīdi drebējusi, magnētiskā spēka ietekmē apstājās.

Profesors skatījās, izberzēja acis un skatījās atkal. Beidzot viņš pagriezās uz manu pusi un likās gluži apstulbis.

— Kas noticis? - es jautāju.

Viņš pamāja, lai ielūkojos instrumentā. Es aiz pārsteigu­ma iekliedzos. Kompasa adata rādija ziemeļus tur, kur, mū­suprāt, bija dienvidi. Tā griezās uz krasta pusi, nevis uz selgu.

Pakratīju kompasu un apskatīju to vēlreiz. Tas bija pil­nīgi neskarts. Lai kādu stāvokli liku adatai ieņemt, tā stūr­galvīgi rādīja šo negaidīto virzienu.

Tātad nebija nekādu šaubu: negaisa laikā vējš spēji sagrie­zies otrādi, mēs to neesam pamanījuši un esam ar plostu at­dzīti uz krastu, kuru, pēc tēvoča domām, bijām jau atstājuši.

Būtu grūti attēlot visas jūtas, kas pārņēma profesoru Līdenbroku, — milzīgs pārsteigums, neticība un beidzot - dusmas. Nekad nebiju redzējis cilvēku vispirms tik apmulsušu un pēc tam — tik niknu. Nogurdinošais brau­ciens bija jāsāk no jauna, tāpat arī vēlreiz jāuzņemas risks. Mēs bijām nevis virzījušies uz priekšu, bet kāpušies atpakaļ!

Taču tēvocis drīz saņēmās.

- Kādus jokus ar mani izspēlē liktenis! — viņš iesaucās. - Pret mani sazvērējušies dabas elementi! Gaiss, uguns un ūdens apvienojas, lai nelaistu mani uz priekšu! Nu, tagad tie redzēs, ko iespēj mana griba! Es nepadošos, es neatkāpšos ne par pēdu, un mēs vēl redzēsim, kā cilvēks pārspēj dabu!

Oto Līdenbroks stāvēja uz klints nikns un draudīgs, līdzīgs Ajaksam, kas izaicina dievus. Taču es uzskatīju par nepieciešamu iejaukties un izbeigt bezprātīgo aizraušanos.

- Paklausieties, - es noteikti sacīju, - kaut kur ir robeža jebkurai godkārei; nevar cīnīties pret neiespējamību; mēs esam slikti sagatavoti jūras braucienam; nevar veikt piec­simt ljē, turoties uz šā tā sasaistītiem baļķiem, kuriem buras vietā ir segas un par stūri - nūja, kad jācīnās pret satrakotiem vējiem. Mēs nevaram plostu vadīt, esam negaisu rotaļlieta, un tikai neprātīgie var kaut mirkli iedomāties tādu neiespē­jamu braucienu atkārtot.

Es varētu vēl desmit minūtes nepārtraukti citu pēc cita nosaukt neapgāžamus argumentus, bet apklusu, pamanījis, ka profesors manos vārdos nemaz neklausās.

- Uz plostu! - viņš iesaucās.

Tāda bija viņa atbilde. Es varēju darīt, ko vien vēlējos, - lūgties, protestēt, - bet sadūros ar apņēmību, kas bija cietāka par granītu.

Tobrīd Hanss beidza labot plostu. Tā vien šķita, ka šis dīvainais cilvēks nojauš profesora nodomus. Viņš plostu bija nostiprinājis ar dažiem fosilo koku gabaliem. Jaunizgatavo- tajā burā jau rotājās vējš.

Profesors pateica pavadonim dažus vārdus, un tas acu­mirklī ķērās pie bagāžas, lai visu sagatavotu aizbraukšanai. Gaiss bija dzidrs, ziemeļrietumu vējš likās pastāvīgs.

Ko es varēju iesākt? Vai es viens spēju turēties pretī vi­ņiem diviem? Ja vēl Hanss nāktu man talkā! Bet nē! Likās, ka islandietis ir pilnīgi aizmirsis personisko gribu un ir devis atteikšanās solījumu. No savam saimniekam tik padevīga kalpa es nevarēju sagaidīt neko. Bija vien jāturpina ceļš.

Tāpēc grasījos ieņemt uz plosta parasto vietu, kad tēvocis ar rokas mājienu mani apturēja.

- Mēs ceļā dosimies tikai rīt, - viņš teica.

Es iepletu rokas kā cilvēks, kas padevies liktenim.

- Es nedrīkstu neko atstāt neievērotu, — profesors atsāka, - un, ja jau liktenis mani atdzinis šajā krastā, es to neatstāšu, pirms būšu izpētījis.

Šādi vārdi kļūs saprotami, ja pateikšu, ka bijām gan no­nākuši ziemeļu krastā, taču nevis tur, no kurienes devāmies jūrā. Graibenas osta, domājams, atradās uz rietumiem. Bija prātīgi apsekot jauno pietauvošanās vietu.

- Iesim un pētīsim! - es teicu.

Un, atstājuši Hansu strādājam, mēs devāmies prom. Liedags starp ūdens malu un klintīm bija plats. Gājām ve­selu pusstundu, līdz nonācām pie klinšu sienas. Zem mūsu kājām sadrupa neskaitāmi visādas formas un dažādu krāsu gliemežvāki, kuros bija mituši aizvēsturiskie dzīvnieki. Pa­manīju arī milzīgas bruņas, kuru diametrs bieži pārsniedza piecpadsmit pēdas. Tās piederējušas milzīgajiem pliocēna laikmeta gliptodontiem, kuru bāla kopija ir mūsdienu bru­ņurupuči. Zemi klāja arī daudz akmens drumslu - veselas rindas viļņu nogludinātu oļu. No tā secināju, ka pašreizējo liedagu savulaik segusi jūra. Tās viļņi bija atstājuši nepār­protamas pēdas uz klintīm, kas tolaik slējās ārā no ūdens.

Tas varēja zināmā mērā izskaidrot šīs jūras atrašanos četrdesmit jūdzes zem zemes. Taču, manuprāt, ūdens masa pamazām iesūcās Zemes dzīlēs, un tā cēlās no pasaules okeāna, kas te nokļūst pa kādu plaisu. Tomēr bija jāpieņem, ka šī plaisa tagad ir aizvērusies un ka šī ala, vai, pareizāk sakot, re­zervuārs piepildījies samērā īsā laikā. Iespējams pat, ka šis ūdens, kam vajadzējis cīnīties pret apakšzemes kvēli, daļēji iztvaikojis. Tā varēja izskaidrot, kāpēc mums virs galvas ka­rājas mākoņi un kāpēc izlādējas elektrība, kas rada negaisus Zemes masīvā.

Tāds redzēto parādību izskaidrojums man likās pieņe­mams, jo, lai cik lieli ir dabas brīnumi, tie vienmēr izskaid­rojami ar fizikāliem cēloņiem.

Gājām pa nogulu iežiem, ko, tāpat kā visas tā perioda augsnes, veidojuši ūdeņi, kas tik plaši pletās uz zemeslodes. Profesors uzmanīgi pētīja katru klinšu sadures vietu. Ja atrastos kāda sprauga, pa to varētu zondēt dziļumu.

Bijām nogājuši pa Lldenbroka jūras krastu apmēram jūdzi, kad reljefs piepeši mainīja raksturu. Tas šķita sabangots, apakšējo slāņu izvirduma spēji salauzīts. Dažās vietās izciļņi vai iegrimumi liecināja par spēcīgām Zemes masīva pārbīdēm.