Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Tad parādījās tēvoča nelaime - nespēja publiski izrunāt grūtus vārdus.

- Raksts ar nosaukumu Gigans…

Tālāk viņš netika.

- Giganteo…

Neiespējami! Nejaukais vārds negribēja raisīties no mēles. Johaneumā neapšaubāmi skanētu smiekli.

- Gigantosteoloģija, — profesors Līdenbroks, divreiz nolamājies, beidzot pateica.

Pēc tam viņš turpināja jo sparīgāk un aizrautīgāk:

-Jā, kungi, es to visu zinu! Zinu arī, ka Kivjē un Blū- menbahs minētajās paliekās saskatīja parastus mamuta un citu kvartārā perioda dzīvnieku kaulus. Bet šinī gadījumā šaubas jau būtu zinātnes zaimošana! Līķis ir te! Jūs varat to apskatīt un aptaustīt. Tas nav skelets, tas ir neskarts ķermenis, kas iekonservējies vienīgi antropoloģijas labad!

Šim apgalvojumam tiešām gribējās runāt pretī.

- Ja man būtu iespēja to nomazgāt sērskābes šķīdumā, - tēvocis turpināja, — es no tā notīrītu visas augsnes paliekas un spīdīgos gliemežvākus, kas ķermenī iespiedušies. Taču man nav labā šķīdinātāja. Tomēr šis ķermenis mums par sevi pastāstīs ari tāds, kāds ir.

Tajā brīdī profesors satvēra līķi un sāka to grozīt tik veikli kā retumu izrādītājs.

- Jūs redzat, - profesors turpināja, - ka viņš nav ne sešas pēdas garš un ka mūsu priekšā nav nekāds milzis. Viņš, bez šaubām, pieder pie kaukāziešu rases. Tā ir baltā rase - mūsu rase! Fosilais galvaskauss ir regulāri ovoīds bez attīstītiem vaigu kauliem un bez izvirzīta zoda. Jūs te neredzat ne miņas no apakšžokļa izvirzījuma, kas veido sejas leņķi. Izmēriet šo leņķi - tas ir gandrīz divdesmit četri grādi. Bet es turpinu savas dedukcijas un iedrošinos sacīt, ka šis cilvēku dzimuma paraugs pieder pie indoeiropiešu tipa, kas izplatīts no Indijas līdz Rietumeiropas robežām. Nesmaidiet, kungi!

Neviens nesmaidīja, bet profesors tik ļoti bija pieradis redzēt smaidošas sejas savu lekciju laikā!

-Jā, - viņš aizrautīgi atsāka, - te nu ir fosilais cilvēks - mastodontu laikabiedrs — šo dzīvnieku kaulu ir pilns šis am­fiteātris. Taču es neatļaušos jums izskaidrot, kā viņš nonācis te, kad zemes slāņi iegrimuši līdz milzīgajam zemeslodes tukšumam. Acīmredzot kvartārajā periodā Zemes garozā vēl notika spēcīgi procesi; zemeslodes nepārtrauktā atdzišana radīja plaisas, spraugas un bezdibeņus, kuros, iespējams, ie­slīdēja daļa virsējo slāņu. Es neko neapgalvoju, bet cilvēks ir te, ap viņu - viņa roku darinājumi: cirvji, apstrādātie krama gabali, kas radīja akmens laikmetu, un, ja vien tas te nav ieradies kā tūrists vai zinātnes pionieris, es nekādi nevaru apšaubīt tā seno izcelsmi.

Profesors apklusa, es dedzīgi aplaudēju. Un profesoram jau arī bija taisnība - viņa vārdus būtu grūti apstrīdēt pat vīriem, kas zinātnē tikuši daudz tālāk par viņa brāļadēlu.

Un vēl viena liecība. Pirmais mūsu atrastais fosilizētais līķis nebija vienīgais milzīgajā kaulu klājienā. Ik uz soļa, ko bridām pa pīšļiem, mēs uzdūrāmies citiem līķiem, un tēvocis varētu izraudzīties vislabākos paraugus, lai pārliecinātu ne­ticīgos.

Tas tiešām bija iespaidīgs skats: cilvēku un dzīvnieku paaudzes saplūdušas vienā kapulaukā. Taču radās nopietns jautājums, ko mēs neuzdrošinājāmies izskaidrot. Vai šīs dzīvās būtnes noslīdējušas uz Līdenbroka jūras piekrasti tad, kad jau pārvērtušās par pīšļiem? Bet varbūt tās mājojušas te - apakšzemē, zem velves debesīm, dzimušas un mirušas kā Zemes dzīļu iemītnieki? Līdz šim mēs dzīvus bijām re­dzējuši tikai jūras briesmoņus un zivis. Ja nu pa tuksnesīga­jiem liedagiem vēl klejo kāds bezdibeņu cilvēks?

Vēl pusstundu mūsu kājas mina kaulu slāņus. Uz priekšu mūs dzina dedzīga zinātkāre. Kādi brīnumi, kādi zinātnes dārgumi vēl slēpās šajā milzu alā? Manas acis bija gatavas skatīt jebkādus brīnumus, iztēle - atvērta visiem ie­spējamajiem pārsteigumiem.

Jūra jau sen bija pagaisusi aiz kaulu kalniem. Profesors, kuram vienmēr pietrūka piesardzības, aizveda mani tālu. Klusēdami, elektriskā starojuma viļņu apņemti, gājām uz priekšu. Kādas man nesaprotamas parādības dēļ, pateicoties pilnīgajai difūzijai, gaisma vienmērīgi apspīdēja visas priekšmetu šķautnes. Tās avots neatradās kādā noteiktā telpas vietā, un nekas nemeta ēnu. Varētu likties, ka pašā pusdien­laikā vasaras vidū atrodamies uz ekvatora zem vertikāliem saules stariem. Visi tvaiki bija izgaisuši. Dīvaini viendabīgajā gaismas starojumā klintis, tālie kalni un tikai nojaušamie, neskaidrie mežu masīvi ieguva ērmotu auru. Mēs atgādinājām Hofmaņa fantastisko cilvēku, kas pazaudējis savu ēnu.

Jūdzi nogājuši, ieraudzījām milzīga meža malu, bet tas nebija sēņu mežs, kas auga pie Graibenas ostas.

Tā bija terciārā perioda veģetācija pilnā plaukumā. Tagad izzudušu sugu palmas, īves, priedes, cipreses, tūjas pārstāvēja skujukoku klasi, nesaraujamu liānu tīkls tās savija kopā. Zemi mīksti sedza sūnas un ķērpji. Zem kokiem šur tur urdzēja mazi strautiņi. To krastos kuploja kokveidīgās papardes, kas atgādināja tās, kādas zaļo apdzīvotās virszemes siltajos apgabalos. Šiem kokiem un krūmiem nebija vienīgi krāsas, jo bija laupīts dzīvinošais saules siltums. Viss saplūda vien­muļā, palsā brūnganumā. Lapām pietrūka zaļuma, un pat puķes, kas terciārajā periodā tik bagātīgi ziedēja, likās no gaismā izbalējuša papīra darinātas.

Tēvocis Līdenbroks devās iekšā milzīgajā mežā. Es viņam sekoju, kaut mazliet baidījos. Ja jau reiz daba bija ra­dījusi tik lielisku augu barību, kāpēc lai te nesastaptu arī bīstamus zīdītājus? Plašajās laucēs, kur bija sakrituši laika zoba saēstie koki, redzēju sakņaugus, rabarbarveidīgos un neskaitāmus sīkus krūmus, kas tik labi garšo visu laikmetu atgremotājiem. Pēc tam pamanīju blakus augam kokus, kuri virszemē sastopami pavisam atšķirīgos apvidos, — ozolu, kas slējās blakus palmai, Austrālijas eikaliptu, kurš atbalstījās pret Norvēģijas egli, ziemeļu bērzu, kas savija zarus kopā ar Jaunzēlandes kauri. Te visgudrākie virszemes botāniķi kla- sificētāji varētu gluži vai prātu zaudēt.

Piepeši apstājos. Satvēru tēvoča roku.

Izkliedētā gaisma ļāva saskatīt vissīkākos priekšmetus meža dziļumā. Man šķita, ka ieraugu… Nē, es tiešām pats savām acīm redzēju draudīgos blāķus kustamies zem kokiem!

Tie neapšaubāmi bija milzīgi dzīvnieki, vesels masto- dontu bars, un tie bija nevis fosili, bet dzīvi un līdzīgi tiem, kuru paliekas atklāja 1801. gadā Ohaijo purvos. Es redzēju varenos ziloņus, kuru snuķi zem kokiem locījās kā vesels čūsku leģions. Dzirdēju garos ilkņus ieurbjamies vecu koku stumbros. Zari brakšķēja, un veseli blāķi norauto lapu pa­zuda briesmoņu milzīgajās rīklēs.

Tātad beidzot piepildījās mans sapnis, kurā redzēju šos aizvēsturiskos radījumus no terciārā un kvartārā laikmeta. Un mēs bijām te, Zemes dzīlēs, vieni paši, pamesti to drau­dīgo iemītnieku žēlastībai!

Tēvocis skatījās.

— Iesim, — viņš piepeši teica, satverdams manu roku, — tikai uz priekšu!

— Nē! — es iesaucos. - Nē! Mums nav ieroču! Ko mēs iesāksim to milzīgo četrkāju barā? Nāciet, tēvoc, nāciet! Ne­viena cilvēciska būtne nevar nesodīta izaicināt briesmoņus!

— Ak neviena cilvēciska būtne? — tēvocis pārjautāja, pie­klusinādams balsi. — Tu maldies, Aksel! Ieskaties labi! Ma­nuprāt, es redzu kādu dzīvu būtni — mums līdzīgu, cilvēcisku būtni!

Es skatījos, plecus raustīdams un nolēmis neticēt tēvocim līdz pēdējai robežai. Un tomēr biju spiests atzīt acīm redzamo.