Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Pēc mūsu aprēķiniem, degauklai vajadzēja degt desmit minūtes, pirms tā aizvadīs uguni līdz sprāgstvielas lādiņam. Tātad man pietika laika atgriezties uz plosta.

Diezgan saviļņots gatavojos izpildīt savu pienākumu.

Pēc ātri paēstas maltītes tēvocis un mednieks uzkāpa uz plosta, bet es paliku krastā. Manā rīcībā bija iedegta laterna, ar kuru gatavojos pielaist uguni degauklai.

-Ej, manu zēn, - tēvocis teica, - un nekavējies pie­biedroties mums!

— Esiet mierīgs, - es atbildēju, - man ne prātā nenāk ceļā dzīt jokus.

Ne mirkli nekavēdamies, devos uz galerijas ieeju. Atvēru laternu, satvēru degauklas galu.

Profesors turēja rokā hronometru.

— Vai esi gatavs? - viņš sauca.

— Esmu gatavs.

— Nu, tad laid uguni klāt, manu zēn!

Ātri iebāzu degauklu liesmā, tā uzšvirkstēja, tad skriešiem atgriezos krastmalā.

— Kāp uz plosta, manu zēn, un dosimies jūrā! — tēvocis teica.

Hanss ar spēcīgu grūdienu iestūma mūs jūrā. Plosts atrāvās no krasta apmēram par divdesmit tuāzēm.

Tas bija neaizmirstams mirklis. Profesors vēroja hrono­metra šautru.

— Vēl piecas minūtes, — viņš teica. — Vēl četras! Vēl trīs!

Pulss sitās kā neprātīgs.

— Vēl divas! Viena! Grūstiet, granīta kalni!

Kas tajā mirklī notika? Liekas, eksplozijas troksni es ne­maz nesadzirdēju, bet acu priekšā piepeši mainījās klinšu si­luets; tās pavērās kā priekškars. Ieraudzīju krastā atvāžamies neizmērojamu bezdibeni. Jūra kā apreibusi pacēlās līdzīgi vienam vienīgam vilnim, uz kura muguras plosts saslējās pilnīgi perpendikulāri.

Mēs visi trīs apgāzāmies. Vienā mirklī gaisma apdzisa un iestājās visdziļākā tumsa. Pēc tam jutu, ka zem mums vairs nav stingra pamata - nevis kājām, bet plostam. Šķita, ka ras stāvus gāžas lejup. Bet tā nemaz nebija. Gribēju kaut ko sacīt tēvocim, bet viļņu rēkoņā nevarēja sadzirdēt ne vārda.

Par spīti tumsai, troksnim un pārsteigumam, es sapratu, kas noticis. Aiz nupat uzspridzinātās klints bija bezdibenis. Eksplozija šajā saplaisājušajā klintājā bija izraisījusi kaut ko līdzīgu zemestrīcei, bezdibenis atvēries, un jūra, pārvērtu­sies par straumi, rauj mūs sev līdzi.

Jutu, ka esmu pazudis.

Tā pagāja stunda vai divas stundas - kas lai zina, cik īsti? Mēs spiedāmies cits pie cita ar pleciem, turējāmies rokās, lai netiktu norauti no plosta. Brīžos, kad tas atsitās pret sienām, dabūjām drausmīgus triecienus. Taču tie gadījās reti, tāpēc secināju, ka galerija kļūst ievērojami platāka. Nebija nekādu šaubu, ka esam uz Saknusema ceļa, taču mēs nevis kāpām pa to paši, bet aiz pārgalvības aizrāvām līdzi veselu jūru.

Kā jau saprotat, šīs domas man vīdēja galvā visai jucek­līgi un neskaidri. Bija grūti tās citu ar citu sasaistīt reibinoši straujajā braucienā, kas atgādināja kritienu. Ja spriedu pēc vēja, kas sitās sejā, ātrums pārspēja visātrāko vilcienu gaitu. Tātad bija neiespējami tādos apstākļos iedegt lāpu, un mūsu pēdējais elektriskais aparāts bija sabojāts eksplozijas laikā.

Tāpēc ļoti izbrīnījos, pēkšņi ieraudzījis savā priekšā spilgtu gaismu. Tā apspīdēja Hansa mierīgo seju. Izveicīga­jam medniekam bija izdevies iedegt laternu, un, kaut arī tās liesma raustījās un locījās, tā deva kaut kādu gaišumu bais­majā tumsā.

Galerija bija plata. Nemaldījos, kad to tādu iedomājos. Nepietiekamais apgaismojums neļāva mums ieraudzīt abas sienas reizē. Stāvums, kādā mūs nesa ūdens, pārspēja visstā­vākās Amerikas kalnu kraujas. Tā virsma šķita veidota no ūdens bultu kūļa, ko raidīja ar neaprēķināmu spēku. Savu iespaidu nekā tēlaināk nespēju aprakstīt. Dažkārt plosts, ie­kļuvis virpuļos, traucās lejup griezdamies. Kad tas tuvojās galerijas sienām, es pavērsu pret tām laternas gaismu un va­rēju spriest par plosta ātrumu pēc tā, ka klints radzes pārvērtās nepārtrauktā kustīgu svītru tīklā. Biju gandrīz pārliecināts, ka mūsu ātrums sasniedz trīsdesmit ljē stundā.

Mēs ar tēvoci, pieķērušies pie masta stumbeņa, - masts katastrofas brīdī acumirklī nolūza - raudzījāmies savā priekšā galīgi apstulbuši. Griezām muguru vējam, lai neval­dāmā kustības ātruma radītā gaisa strāva mūs nenosmacētu.

Ritēja stundas. Stāvoklis nemainījās, bet kaut kas tomēr notika.

Mēģinot ieviest kārtību kravā, redzēju, ka eksplozijas brīdī, kad jūra mūs sagrāba ar tādu spēku, lielākā daļa uz plosta sakārtoto saiņu ir pazudusi. Gribēju noskaidrot, kādi īsti ir mūsu krājumi, tāpēc paņēmu laternu un sāku pētīt. No instrumentiem bija palicis vienīgi kompass un hrono­metrs. No virvēm un kāpnēm - tikai ap mastu aptītais tauvas gabals. Nevienas cērtes, neviena laužņa, pat ne vesera, un - tā bija nelabojama nelaime — pārtikas pietika ne vairāk kā vienai dienai.

Apskatīju katru plosta baļķu starpu un dēļu spraugu. Nekā! Ēšanai mums bija vairs vienīgi gabals kaltētas gaļas un daži sausini.

Skatījos apkārt kā apstulbis. Es nevēlējos notikušo sa­prast. Un tomēr - par kādām briesmām gan es prātoju? Pat tad, ja pārtikas pietiktu mēnešiem un gadiem, kā mēs izkļūtu no bezdibeņiem, kuros mūs rāva iekšā neapturamā straume? Kāpēc bēdāties par bada mokām, ja nāve jau rādīja dažādas sejas? Vai tad mums pietiks laika nomirt badā?

Tomēr kaut kādu iztēles dīvainību dēļ es aizmirsu tobrīd draudošās briesmas, toties nākotne man iedvesa vislielākās šausmas. Var taču gadīties, ka mēs izraujamies no niknās straumes un atgriežamies virszemē. Kur? Vai nav vienalga? Pat vismazākā cerība tik un tā ir cerība, turpretī cerība ne-

nomirt bada nāvē bija tik maza, ka nekādi nevarēja kļūt par mierinājumu.

Man iegribējās visu pateikt tēvocim, parādīt viņam, pie kāda gala esam nonākuši, un precīzi aprēķināt, cik ilgs laiks mums vēl atlicis dzīvošanai. Bet man pietika vīrišķības klusēt. Gribēju, lai viņš saglabā visu iespējamo aukstasinību.

Tajā laikā laternas uguns pamazām pavājinājās un beigās izdzisa pavisam. Dakts bija izdegusi līdz galam. Tumsa kļuva necaurredzama. Un nebija ko domāt aizgainīt bezgalīgo nakti. Tad es kā bērns aizvēru acis, lai neredzētu tumsu.

Pēc kāda laika mūsu plosta ātrums pieauga divkārt. To nopratu pēc stiprā vēja, kas pūta sejā. Ūdens krituma stāvums kļuva ārkārtējs. Es tiešām biju pārliecināts, ka mēs vairs ne­slīdam. Mēs kritām. Šķita, ka kritiens ir gandrīz vertikāls. Manus delmus cieši turēja tēvocis un Hanss.

Pēc kāda neaprēķināma laikposma piepeši sajutu kaut ko līdzīgu grūdienam; plosts nebija atsities ne pret ko cietu, bet spēji apstājies kritienā. Mums pāri gāzās vesels ūdens stabs. Man aptrūkās elpas. Bet pēc dažām sekundēm atkal varēju elpot un pievilku pilnas plaušas gaisa. Tēvocis un Hanss žņaudza manus delmus tā, ka šķita — tie tūlīt pārlūzīs, un uz plosta joprojām bijām mēs visi trīs.

Manuprāt, tobrīd pulkstenis bija apmēram desmit vakarā. Pirmā maņa, kas pēc pēdējā trieciena sāka darboties, bija dzirde. Es gandrīz uzreiz sadzirdēju - jo tā tiešām bija īsta dzirdēšana -, klusumu, kas galerijā iestājās pēc nepārtrauktās rēkoņas, kura stundām ilgi bija uzbru­kusi dzirdei. Beidzot saklausīju tēvoča čukstus:

— Mēs ceļamies augšup!

— Ko jūs gribat sacīt? — es iesaucos.

-Jā, mēs tiešām ceļamies augšup.

Pastiepu roku, tā pieskārās klintij, bet sāka asiņot. Mēs traucāmies uz augšu ārkārtīgi strauji.