Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

— Tu no tā baidies gan, manu zēn, — tēvocis teica, zobus sakodis. - Bet esi rāms, šis miera brīdis nebūs ilgs; nu tas ilgst jau piecas minūtes, un drīz mēs turpināsim ceļu augšup - uz krātera izeju.

Tā runādams, profesors nemitīgi vēroja hronometru, un laikam jau viņš zināja, ko runāja. Drīz plosts atsāka ātru un nekārtīgu kustību uz augšu, tā turpinājās gandrīz desmit minūtes un pēc tam atkal apstājās.

- Labi, — tēvocis sacīja, skatīdamies pulkstenī, - pēc desmit minūtēm no jauna dosimies ceļā.

- Pēc desmit minūtēm?

- Jā. Mums darīšana ar vulkānu, kura izvirdums notiek ar pārtraukumiem. Tas ļauj mums uzelpot.

Tā tiešām bija taisnība. Profesora paredzētajā mirklī mūs atkal nesa augšup ārkārtīgā ātrumā. Bija cieši jāturas pie baļķiem, lai mūs neaizrautu prom no plosta. Tad grūdiens aprāvās.

Vēlāk esmu daudz domājis par šo dīvaino parādību, ne­spēdams tai rast pietiekamu izskaidrojumu. Lai kā, man liekas skaidrs, ka neatradāmies vulkāna galvenajā kuluārā, tikai blakus tunelī, kur bija jūtams prettrieciena efekts.

Es nevaru pateikt, cik reižu šis manevrs atkārtojās. Varu vienīgi apgalvot, ka ik reizi, kad kustība atsākās, mūs trenca augšup ar vēl lielāku ātrumu, it kā mestu ar īstu raķeti. Ap­rima brīžos gandrīz smakām nost, bet grūdienu laikā karstais gaiss aizcirta elpu. Prātā pazibēja doma, cik brīnišķīgi būtu nonākt tālo ziemeļu apgabalos, kur temperatūra būtu trīs­desmit grādu zem nulles. Mana pārkaitētā iztēle klejoja pa Arktikas sniega laukiem, un es alku pēc brīža, kad varēšu vārtīties pa Ziemeļpola ledājiem. Taču pamazām, grūdieniem nemitīgi atkārtojoties, prāts aptumšojās. Ja nebūtu Hansa, es jau sen būtu satriecis galvu pret klints sienu.

Tāpēc man nav kaut cik skaidri palicis atmiņā nekas no tā, kas norisinājās turpmākajās stundās. Liekas, es dzirdēju nepārtrauktu dārdoņu, nojautu klinšu šķobīšanos, plosta riņķveida kustību. Tas griezās virs lavas straumēm, zem pelnu lietus. To ietvēra rūcošas liesmas. Viesulis, ko radīja apakš­zemes ugunis, tās dzina augšup kā ventilators. Pēdējoreiz Hansa seja man parādījās ugunsgrēka blāzmā, un tad pali­kušas atmiņā tikai šausmas, ko laikam izjūt notiesātais, kas piesiets pie lielgabala stobra, brīdī, kad nogrand šāviens un viņa locekļi tiek saraustīti gabalu gabalos.

Acis atverot, jutu, ka jostasvietā mani žņaudz pavadoņa spēcīgā roka. Ar otru roku viņš turēja tēvoci. Es nebiju pa īstam ievainots, drīzāk gan grūdienu sadauzīts. Ie­raudzīju, ka guļu kalna nogāzē pāris soļu no kraujas, kurā būtu iegāzies, ja kaut drusku pakustētos. Hanss man bija izglābis dzīvību brīdī, kad ripoju pa krātera malu.

- Kur mēs esam? — jautāja tēvocis, kas likās stipri dusmīgs par to, ka nonācis virszemē.

Mednieks paraustīja plecus, rādot, ka to nezina.

- Islandē, — es sacīju.

- Nej, - Hanss atbildēja.

- Kā tad nē! — profesors iesaucās.

- Hanss maldās, — es teicu, pasliedamies uz elkoņa.

Pēc visiem neskaitāmajiem ceļojuma brīnumiem

mums bija pietaupīts vēl viens pārsteigums. Biju gaidījis, ka ieraudzīšu mūžīgiem sniegiem klātu konusu ziemeļu apga­balu tuksnesīgajos plašumos zem visaugstāko platuma grādu polāro debesu bālās saules stariem; taču, pretēji paredzēju­miem, tēvocis, islandietis un es bijām saules nokveldēta kalna nogāzē, un mūs mocīja briesmīgs karstums.

Negribēju ticēt savām acīm; taču neapšaubāmais kar­stums, kam bija pakļauts mans augums, neatstāja vietu ne­kādām šaubām. Mēs bijām pa pusei ārā no krātera, un dienas spīdeklis, kuram divus mēnešus nebijām prasījuši neko, dāsni jo dāsni apveltīja mūs ar mirdzoši spožu gaismu un siltumu.

Kad manas no gaismas atradušās acis atkal bija pielāgo­jušās dienas mirdzumam, liku lietā redzi, lai izlabotu iztēles kļūdas. Biju pārliecināts, ka atrodos vismaz Spicbergenā, un no šīs pārliecības nevarēju tik viegli atbrīvoties.

Pirmais ierunājās profesors:

— Jā, pēc Islandes gan te neizskatās.

— Bet pēc Jana Mejena salas?

— Arī ne, manu zēn. Šis nepavisam nav ziemeļu vulkāns ar tā granīta nogāzēm un mūžīgo sniegu cepuri.

— Tomēr…

— Skaties, Aksel, skaties!

Virs mūsu galvām apmēram piecsimt pēdu augstumā bija vulkāna krāteris, kurā ik pa stundas ceturksnim kopā ar varenu grandienu pacēlās augstas liesmu mēles, kurās jaucās pumeka gabali, pelni un lava. Sajutu kalna drebēšanu, tas elpoja kā valis un laiku pa laikam pa milzu nāsīm izpūta lies­mas un gaisu. Zem mums klājās diezgan stāva, izvirduma iežiem segta nogāze, sasniedzot septiņsimt līdz astoņsimt pēdu dziļumu, tātad vulkāna kopējais augstums nepārsniedza trīssimt tuāzu. Tā pakāje pagaisa zaļu lapotņu vainagā, starp tām pamanīju olīvkokus, vīģes un zeltainiem ķekariem pilnus vīnogulājus.

Bija vien jāatzīst, ka pēc arktiska apvidus šī vieta neiz­skatās.

Kad skatiens bija pārslīdējis zaļumu joslai, tas aizmaldījās brīnumainas jūras vai ezera ūdeņos — tie šo burvju zemi pār­vērta tikai dažas ljē platā salā. Austrumu pusē redzējām mazu ostu, ap kuru drūzmējās mājiņas, un dažus neparastus kuģus, kas šūpojās debeszilajos viļņos. Tālāk jūras klaidu pārtrauca saliņu grupas, un saliņu bija tik daudz, ka tās atgādināja skudru pūzni. Rietumos apvārsni noslēdza tāls krasts; tur pacēlās zili kalni; aiz tiem slējās augsts konuss, virs kura peldēja tvaiku mākonītis. Ziemeļos saules staros mirguļoja milzīgs ūdens klajums, kurā šur tur varēja manīt kādu masta galu vai buru.

Tāda ainava mums bija pilnīgi negaidīta, tāpēc likās jo debešķīgāka.

- Kur mēs esam? Kur mēs esam? - es pusbalsī atkārtoju.

Hanss vienaldzīgi aizvēra acis, bet tēvocis lūkojās ap­kārt, nekā nesaprazdams.

- Lai kas tas būtu par kalnu, laiks ir diezgan karsts, — viņš beidzot sacīja. — Eksplozijas nebeidzas, un nebūtu gan vērts izkļūt no izvirduma, lai pēc tam dabūtu pa galvu ar kādu klints bluķi. Kāpsim lejā, tad jau redzēsim, ko darīt. Turklāt es vai mirstu aiz slāpēm un izsalkuma.

Tiešām, profesors nekad nemēdza gremdēties meditā­cijā. Turpretī es, aizmirsis nogurumu, izsalkumu un slāpes, vēl ilgas stundas būtu palicis turpat, taču vajadzēja sekot biedriem.

Vulkāna nogāzes bija ļoti stāvas; mēs slīdējām pa īstām pelnu kausētavām, izvairoties no lavas strautiem, kas vijās kā ugunīgas čūskas. Lejup kāpjot, es nemitīgi runāju, jo mana iztēle bija pārāk piepildīta, lai neizplūstu vārdos.

- Mēs esam nonākuši Āzijā, - es iesaucos, - mēs esam Indijas piekrastē uz Malaizijas salām, pašā Okeānijā! Esam šķērsojuši pusi zemeslodes, lai nonāktu Eiropai pretējā pusē.

- Bet kompass? - profesors jautāja.

— Jā, kompass… - es apmulsis atkārtoju. — Ja tam ticam, mēs visu laiku esam gājuši uz ziemeļiem.

— Tātad kompass ir melojis?

— Kā, melojis?

-Ja vien te nav Ziemeļpols.

— Protams, Ziemeļpols te nav, bet…

Pastāvēja kāds neizskaidrojams fakts. Nezināju, ko domāt.

Pa to laiku tuvojāmies zaļumu joslai, pie kuras bijām mielojuši acis. Mani mocīja izsalkums un arī slāpes. Laimīgā kārtā pēc divas stundas ilga gājiena mūsu skatieniem pavērās skaists līdzenums, kurā auga olīvkoki, granātkoki un vīn­ogulāji, un tā vien šķita, ka tie pieder visiem. Bijām jau arī nonākuši tādā postā, ka par īpašumu pārāk nedomājām. Kas tā bija par baudu - pilnām mutēm ēst zeltainās vīnogas! Turpat netālu zālē brīnumskaisto koku ēnā pamanīju dzidru avotiņu, kur ar vislielāko baudu noskalojām seju un rokas.