Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

— Lāpu! Lāpu! - tēvocis sauca.

Hansam ar zināmām grūtībām izdevās to iedegt, un liesma, kas tiecās augšup, par spīti kāpjošajai kustībai, deva pietiekamu gaismu, lai mēs varētu redzēt visu apkārtni.

— Ir tieši tā, kā jau biju domājis, — tēvocis sacīja. — Mēs esam šaurā akā, tās diametrs nav pat četras tuāzes. Ūdens, sasniedzis bedres dibenu, atgūst savu līmeni, un mēs ceļamies līdz ar to.

-Kur?

— To es nezinu, bet mums jābūt gataviem uz visu. Mūsu pacelšanās ātrums, manuprāt, ir divas tuāzes sekundē, tātad vairāk nekā trīsarpus ljē stundā. Tāds ātrvilciens tiek tālu.

— Jā, ja vien nekas mūs neaptur ceļā, ja šai akai ir izeja! Bet ja nu tās nav, ja gaiss, ūdenim kāpjot, kļūs aizvien blīvāks, tas mūs beigās saspiedīs!

— Aksel, — profesors ļoti mierīgi atbildēja, — stāvoklis ir gandrīz bezcerīgs, tomēr vēl pastāv dažas izglābšanās iespējas, un es domāju tieši par tām. Jā, mēs varam iet bojā kuru katru mirkli, bet tāpat kuru katru mirkli varam arī izglābties. Tāpēc būsim gatavi izmantot ikvienu jaunu apstākli.

— Bet ko lai mēs darām?

— Vispirms paēdīsim, lai atgūtu spēkus.

Tajā brīdī pavēros tēvocī pavisam apjucis. Beidzot bija jāpasaka tas, ko vēl gribēju viņam slēpt.

— Paēdīsim?

— Jā, un bez kavēšanās.

Profesors vēl pateica dažus vārdus dāniski. Hanss papu­rināja galvu.

- Kā, vai tad pārtika gājusi bojā? - tēvocis iesaucās.

- Jā, te ir viss, kas palicis, — gabals kaltētas gaļas uz trim, — es teicu

Tēvocis vērās manī, it kā nevēlēdamies saprast manus vārdus.

- Nu, vai tagad arī jums vēl liekas, ka spēsim izglābties?

Uz šo jautājumu atbildi nesagaidīju.

Pagāja stunda. Sāku sajust niknu izsalkumu. No tā cieta arī mani biedri, un neviens neiedrošinājās ķerties klāt niecī­gajām pārtikas paliekām.

Pa to laiku joprojām ārkārtīgi ātri cēlāmies augšup. Reizēm mums aizrāvās elpa kā aeronautiem, kas pārāk strauji uzlido gaisā. Taču tie, paceļoties aizvien augstākos atmosfēras slāņos, jūt proporcionāli arvien lielāku aukstumu, turpretī mēs bijām pakļauti pilnīgi pretējai parādībai. Kar­stums kļuva aizvien lielāks un radīja patiesas bažas, tas droši vien jau bija sasniedzis kādus četrdesmit grādus. Par ko tāda pārmaiņa varēja liecināt? Līdz tam brīdim fakti apstiprināja Deivija un Līdenbroka teoriju; līdz šim siltumu atstarojošās klintis, elektriskās strāvas un magnētisms bija pārveidojuši dabas vispārējos likumus, radot mums mērenu temperatūru, jo, manuprāt, centrālās uguns teorija bija un palika vienīgā patiesā un izskaidrojamā. Vai nonāksim apgabalos, kur šie fenomeni darbosies pilnā spēkā un izkausēs klintis? Es no tā baidījos un teicu profesoram:

-Ja mēs nenoslīksim vai nenositīsimies, ja nenomirsim badā, mums joprojām paliks iespēja sadegt dzīviem.

Viņš tikai paraustīja plecus un no jauna iegrima domās.

Pagāja stunda, un, ja neskaita zināmu temperatūras pa­augstināšanos, mūsu stāvoklī nemainījās nekas. Beidzot tē­vocis pārtrauca klusēšanu.

- Ziniet, par kaut ko ir jāizšķiras. Ja, taupot atlikušo pārtiku, mēģināsim paildzināt savu eksistenci par dažām stundām, būsim vārgi līdz pat galam.

-Jā, līdz galam, kas ilgi vairs nebūs jāgaida.

- Un, ja nu tomēr rodas kāda izglābšanās iespēja, ja kādā bridi jāsāk rīkoties, kur radīsim spēkus darboties, ja nekus- tībai ļausim sevi novājināt?

- Bet, tēvoc, kas tad mums paliks, ja apēdlsim pēdējo gaļas gabalu?

- Nekas, Aksel, nekas! Bet vai tas tevi spēcinās, ja tu to ēdīsi tikai ar acīm? Tu spried kā cilvēks bez gribas un ener- ģijas!

- Vai tad jūs pats neesat izsamisis? - es dusmīgi atcirtu.

- Nē! - profesors strupi attrauca.

- Vai tiešām jūs vēl cerat uz kādu izglābšanās iespēju?

- Noteikti, katrā ziņā ceru! Kamēr sirds pukst, kamēr ķermeni riņķo asinis, es, ar gribu apveltīta būtne, nepieņemu izmisumu!

Kādi vārdi! Cilvēks, kas tik bezcerīgos apstākļos tos izrunāja, tiešām bija apveltīts ar neparastu spēku!

- Ko tad jūs domājat darīt? — es jautāju.

-Apēst līdz pēdējai kripatai visu, kas mums vēl palicis, un atjaunot zudušos spēkus. Lai tad arī šī būtu mūsu pēdējā maltīte! Taču mēs nevis galīgi novārgsim, bet atkal kļūsim par vīriem!

- Nu labi, ēdīsim! - es piekritu.

Tēvocis paņēma pēc katastrofas pāri palikušo gaļas ga­balu un dažus sausiņus; viņš tos sadalīja trīs līdzīgās daļās un katram iedeva savu. Ikvienam tika apmēram mārciņa pārti­kas. Profesors ēda badīgi, drudžainā satraukumā; es, par spīti izsalkumam - negribīgi, gandrīz ar riebumu; Hanss ēda prātīgi, rāmi, sakošļādams mazus kumosiņus, izbaudīdams tos mierīgi kā cilvēks, pār kuru nākotnes bažām nav varas.

Labi pameklējot, Hanss atrada pusblašķi kadiķu degvīna; to iedzērām, un šī dzira mūs mazliet uzmundrināja.

- Fortrafflig! — Hanss dzerdams teica.

- Brīnumlabs! - tēvocis piekrita.

Es atguvu cerību. Taču mūsu pēdējā maltīte bija pa­beigta. Tobrīd bija pieci no rīta.

Cilvēks radīts tā, ka veselība ir pilnīgi negatīvs fakts; līdzko vajadzība pēc barības ir apmierināta, viņš tikai ar grūtībām spēj iztēloties bada mokas; lai tās saprastu, šīs mokas pašam jāizjūt. Tā pēc ilga gavēņa ieēstie gaļas un sausiņu kumosi guva uzvaru pār piedzīvotajām ciešanām.

Taču pēc maltītes katrs iegrima savās domās. Par ko domāja Hanss, šis galējo rietumu cilvēks, kuru vadīja aus­trumnieku paļāvība liktenim? Es veldzējos atmiņās, un tās mani aizveda atpakaļ virszemē, kuru man nebūtu vajadzējis atstāt. Kēnigštrāses māja, mīļā Graibena un lādzīgā Marta slīdēja gar acīm kā vīzijas, un dobjajā dunā, kas tricināja zemes masīvu, man jautās virszemes pilsētu dārdoņa.

Tēvoci aizvien vēl nodarbināja zinātnes problēmas, un viņš, lāpu rokā turēdams, uzmanīgi vēroja apkārtni; viņš mēģināja saprast stāvokli pēc zemes slāņiem. Tādi aprēķini vai, pareizāk sakot, pieņēmumi varēja būt tikai ļoti neprecīzi, bet zinātnieks vienmēr paliek zinātnieks, ja viņam izdodas saglabāt aukstasinību, un šī īpašība profesoram Līdenbrokam piemita neparastā mērā.

Dzirdēju viņu murminām ģeoloģijas terminus; es tos sapratu un neviļus ieinteresējos par vispēdējiem pētījumiem.

- Eruptīvais granīts, - viņš teica. - Mēs vēl esam primi­tīvajā laikmetā; bet mēs kāpjam! Mēs kāpjam! Kas zina?

Kas var zināt? Viņš joprojām cerēja. Viņš ar roku taus­tīja vertikālo sienu, un pēc brīža turpināja:

- Redz, kur gneiss! Redz, kur smilšakmeņi! Labi! Drīz būs pārejas laikmeta slāņi, un tad…

Ko profesors gribēja pateikt? Vai viņš spēja izmērīt zemes garozas biezumu virs mūsu galvām? Vai viņam bija kāda iespēja izdarīt aprēķinus? Nē. Nebija manometra, un to ne­varēja aizstāt nekādi pieņēmumi.

Pa to laiku temperatūra stipri paaugstinājās, un es jutos tā, it kā mani apņemtu nokaitēts gaiss. To varēju salīdzināt vienīgi ar svelmi, kas nāk no metāla kausējamām krāsnīm. Man, tēvocim un arī Hansam pamazām vajadzēja vilkt nost svārkus un vestes; katrs apģērba gabals kļuva par traucēkli, pat par mokošu traucēkli.

— Vai mēs tuvojamies kādam versmainam punktam? - es jautāju, kad karstums strauji pieņēmās.

— Nē, — tēvocis atbildēja, tas ir neiespējami! Tas ir neie­spējami!

— Un tomēr šī siena ir pavisam karsta! - es sacīju, pa­taustījis klinti.