Žils Verns: Ceļojums uz Zemes centru.

Nav vērts atkārtot lāstus, ko profesors izgāza, ieraudzījis nokopto galdu. Viss noskaidrojās. Martai atdeva brīvību. Viņa aizsteidzās uz tirgu un rīkojās tik izveicīgi, ka pēc stundas izsalkums bija remdēts un es atkal spēju iejusties situācijā.

Maltītes laikā tēvocis bija gandrīz vai jautrs; viņš reizēm izmeta kādu zinātnieka joku, kuri nekad nemēdz būt sevišķi dzēlīgi. Pēc deserta profesors pamāja, lai sekoju kabinetā.

Es paklausīju. Viņš apsēdās vienā darba galda galā, es - otrā.

— Aksel, - viņš iesāka diezgan mīlīgā balsī, — tu esi ļoti apķērīgs puisis; tu man izdarīji lielu pakalpojumu, kad, pūliņos noguris, jau grasījos atsacīties no visām kombināci­jām. Kā es varēju tā nomaldīties? Kas to lai zina! Es tavu pakalpojumu nekad neaizmirsīšu, Aksel, un tev piekritīs daļa slavas, ko iemantosim.

"Redz kā," es nodomāju, "viņam ir labs garastāvoklis; nu pienācis īstais brīdis parunāt par gaidāmo slavu."

— Pirmām kārtām, - tēvocis turpināja, - es tev iesaku paturēt uzzināto visdziļākajā noslēpumā, vai dzirdi? Zinātnes pasaulē netrūkst skauģu, un daudzi gribētu izmēģināt šo ceļojumu, par kuru uzzinās tikai tad, kad atgriezīsimies.

— Vai tiešām jums liekas, — es iestarpināju, — ka pasaulē ir tik daudz pārdrošnieku?

— Noteikti! Kurš gan vilcinātos iekarot tādu slavu? Ja dokuments kļūtu zināms atklātībai, vesela armija ģeologu mestos Arnes Saknusema pēdās!

— Es nu gan par to neesmu tik ļoti pārliecināts, tēvoc, jo nav nekādu šī dokumenta autentiskuma pierādījumu.

— Kā, kur tad paliek grāmata, kurā mēs to atradām?

— Labi, es pieņemu, ka Saknusems šīs rindas ir uzrak­stījis, bet kas var apliecināt, ka viņš tiešām veicis tādu ceļo­jumu, ka vecais pergaments nav tikai mistifikācija?

Es uzreiz nožēloju savu pēdējo, mazliet pārdrošo vārdu - labāk būtu, ja es to paturētu pie sevis. Profesors sarauca biezās uzacis, un es baidījos, ka esmu sabojājis sarunas iespējamo labvēlīgo iznākumu. Laimīgā kārtā nekas nenotika. Mans bargais sarunas biedrs tikko manāmi pasmaidīja un atbildēja:

— To mēs noskaidrosim.

— Ak tā, - es, mazliet aizskarts, sacīju, - bet ļaujiet man izteikt savas domas par šo dokumentu.

-Runā, zēn, nekautrējies! Es ļauju tev pilnīgi brīvi iz­teikties. Tu esi nevis mans brāļadēls, bet kolēģis. Tātad runā!

— Labi, vispirms es gribētu zināt, kas ir jēkidls, Snefelss un Skartariss, par kuriem nekad neesmu dzirdējis runājam.

— Uz to atbildēt ir pavisam viegli. Pirms kāda laika es saņēmu karti no Leipcigas - no sava drauga Augustusa Petermana; tā pienāca īstajā brīdī! Paņem biezo atlantu no lielā plaukta otrā nodalījuma, Z sērija, ceturtais plaukts.

Es piecēlos un, vadoties pēc ļoti skaidrajiem norādīju­miem, ātri atradu atlantu. Tēvocis to atvēra un sacīja:

— Redzi, te ir viena no labākajām Islandes kartēm — Handersona karte, un esmu pārliecināts, ka tā atrisinās visas grūtības.

Es noliecos pār karti.

— Apskati šo salu, ko veido vulkāni, un redzi, ka tie visi saucas par jēkidliem. Šis vārds islandiešu valodā apzīmē šļūdoni, un tik augstos platuma grādos, kādos atrodas Islande, lielākā dala izvirdumu izlaužas caur ledus segu. Tāpēc par jēkidliem sauc visus salas ugunsvēmējus kalnus.

— Labi, — es atbildēja, - bet kas ir Snefelss?

Cerēju, ka uz šo jautājumu atbildes nebūs. Es alojos. Tēvocis teica:

— Seko man uz Islandes rietumu krastu. Vai tu redzi tās galvaspilsētu Reikjaviku? Jā. Labi. Tagad dodies uz augšu gar neskaitāmajiem jūras izgrauztā krasta fjordiem un astājies mazliet zem sešdesmit piektās paralēles. Ko tu tur redzi?

— Kaut ko līdzīgu pussalai, kura atgādina pliku kaulu, ar ko beidzas milzīgs ceļgala skritulis.

— Tavs salīdzinājums, zēn, ir ļoti izdevies. Un vai uz tā skrituļa tu nekā neredzi?

— Jā, redzu kalnu, kas liekas kā jūrā iestumts.

— Labi, un tas tad arī ir Snefelss.

— Snefelss?

-Jā, tas ir piectūkstoš pēdu augsts kalns, viens no salā

ievērojamākajiem kalniem un noteikti ievērojamākais pa­saulē, ja tā krāteris sniedzas līdz zemeslodes centram.

— Bet tas taču nav iespējams! - es iesaucos, plecus raus­tīdams, jo tāds apgalvojums iesvēla manī dusmas.

— Ak nav iespējams? - profesors Līdenbroks skarbā tonī pārjautāja. - Un kāpēc nav iespējams?

— Tāpēc, ka krāteris noteikti ir pieblīvēts ar lavu, kvēlo­jošām klintīm, un tāpēc…

— Bet ja nu tas ir izdzisis?

— Izdzisis?

— Jā. Pasaulē mūsdienās ir tikai apmēram trīssimt dar­bīgu vulkānu; turpretī izdzisušu vulkānu ir nesalīdzināmi vairāk. Un Snefelss pieder pie pēdējiem, turklāt vēstures laikmetā tam bijis tikai viens izvirdums — 1219. gadā; kopš tā laika vulkāna darbība pamazītēm ir izbeigusies, un tas vairs nepieder pie aktīvajiem.

Pret šiem apgalvojumiem man nebija pilnīgi nekā, ko iebilst; tāpēc ķēros pie citām dokumentā sastopamajām neskaidrībām.

— Ko nozīmē vārds "skartariss", un kāds tam sakars ar jūlija kalendām? — es jautāju.

Tēvocis brīdi domāja. Man pazibēja cerība, bet tikai uz mirkli, jo viņš atbildēja:

-Tas, ko tu sauc par neskaidrību, man ir pilnīgi skaidrs. Tas tikai liecina par lielo izdomu, ar kādu Saknusems gribējis precizēt savu atklājumu. Snefelsu veido vairāki krā­teri; tāpēc ir jānorāda tieši tas, kurš ved uz zemes centru. Kā islandiešu zinātnieks to dara? Viņš ievērojis, ka, tuvojoties jūlija kalendām, tātad - jūnija pēdējās dienās kalna smailes - skartarisi - met ēnu līdz atbilstošā krātera atverei, un ierak­stījis to savā dokumentā. Vai viņš varēja iedomāties skaidrāku norādījumu, un vai mums, kad būsim nonākuši Snefelsa virsotnē, būs iespējams šaubīties, kāds ceļš ejams?

Tiešām, manam tēvocim bija atbildes uz visiem jautā­jumiem. Sapratu, ka viņam par vecā pergamenta vārdiem nav ne vismazāko šaubu. Tāpēc no šāda veida argumentiem atsacījos un, tā kā tēvocis katrā ziņā bija jāpārliecina, ķēros pie citiem zinātniskiem secinājumiem, kas, manuprāt, ne­bija mazāk nopietni.

— Labi, - es sacīju, — esmu spiests atzīt, ka Saknusema uzrakstītais teikums ir skaidrs un šajā ziņā nerodas nekādas šaubas. Es pat piekrītu, ka dokuments izskatās neapšaubāmi autentisks. Šis zinātnieks ir nokāpis Snefelsa dzīlēs, redzējis, kā jūlija kalendās saule noglāsta krātera malas; viņš pat ir dzirdējis sava laika leģendas, kuras vēstī, ka šis krāteris ved uz zemes centru; bet tam, ka viņš pats tur bijis, ka viņš veicis tādu ceļojumu un no tā atgriezies, es neticu - nē un simt­kārt nē!

— Kāds taviem vārdiem ir pamatojums? - tēvocis dīvaini zobgalīgā tonī jautāja.

— Tas, ka visi zinātnes atzinumi liecina: tāds pasākums ir neiespējams!

— Ak par to liecina visas teorijas? — profesors šķietami labsirdīgi pārjautāja. - Cik muļķīgas teorijas! Kā šie nožēlo­jamie spriedelējumi mūs traucēs!

Skaidri redzēju, ka tēvocis par mani zobojas, tomēr tur­pināju:

— Jā! Ir neapšaubāmi pierādīts: karstums pieaug apmēram par vienu grādu ik pēc septiņdesmit pēdām no zemeslodes virsas; ja pieņemam, ka šī proporcija ir pastāvīga, un zinot, ka Zemes rādiuss ir tūkstoš piecsimt ljē, jāsecina, ka Zemes centrā temperatūra pārsniedz divsimt tūkstošus grādu. Zemes iekšienes viela atrodas gāzes agregātstāvoklī, jo metāli - zelts, platīns, tāpat kā viscietākās klintis nespēj izturēt tik lielu karstumu. Tāpēc man ir pilnīgs pamats jautāt, vai iespējams iekļūt tādā vidē!