Žils Verns: Ceļojums uz Zemes centru.

- Sēdies tur un raksti! - viņš uzsauca, rādīdams uz mazo galdiņu.

Biju gatavs vienā mirkli.

-Tagad es tev nodiktēšu visus mūsu alfabēta burtus, kas atbilst kādam islandiešu burtam. Redzēsim, kas no tā iznāks. Bet - pie svētā Miķeļa - piesargies kļūdīties!

Diktēšana sākās. Es centos, cik vien varēdams. Ik burts tika nosaukts un izveidoja šādu nesaprotamu vārdu vārstī- jumu:

Kad šis darbs bija pabeigts, tēvocis izrāva man no rokām lapu, uz kuras tikko biju rakstījis, un ilgi un uzmanīgi to aplūkoja.

— Ko tas varētu nozīmēt? — viņš automātiski atkārtoja. Goda vārds, es viņam to nevarēju izskaidrot. Viņš gan

arī man neko nejautāja, turpinādams sarunāties pats ar sevi:

- Tas ir tas, ko mēdz saukt par kriptogrammu, kurā jēga paslēpta tīšām sarežģītos burtos, bet, pareizi izvietoti, tie

deva priekšroku kādai valodai, kurā mēdza rakstīt seš­padsmitā gadsimta izglītotie cilvēki, visdrīzāk - latīņu valodai. Ja esmu kļūdījies, varu izmēģināt franču vai spāņu, itāļu, grieķu un senebreju valodu. Taču sešpadsmitajā gadsimtā zinātnieki rakstīja galvenokārt latīniski. Tāpēc apriori varu sacīt: šis teksts uzrakstīts latīņu valodā.

Es uz sava krēsla salēcos. Manas trūcīgās latīņu valodas zināšanas sadumpojās pret apgalvojumu, ka ērmoto vārdu savārstījums varētu būt radniecisks Vergilija lokanajai valodai.

-Jā, latīniski, - tēvocis atkārtoja, — bet tā ir mākslīgi sarežģīta latīņu valoda.

"Lai jau tā būtu," es nodomāju. "Ja tu to atmudžināsi, tu, tēvoc, tiešām būsi liels gudrinieks!"

- Papētīsim labi rūpīgi, — tēvocis atsāka, paņemdams papīra lapu, uz kuras biju rakstījis. - Lūk, te ir simt trīsdesmit divu burtu sērija, kas šķiet uzrakstīta pilnīgā nekārtībā. Ir vārdi, kuros sastopami tikai līdzskaņi, piemēram, pirmais - "m. rnlls", un citi, kur turpretī ir ļoti daudz patskaņu kā piektajā vārdā — "unteief' vai priekšpēdējā — "oseibo". Jādo­mā, ka šis izkārtojums nav tieši sakombinēts: tas dots mate­mātiski mums nezināma iemesla dēļ, kas liek burtus salikt šādi. Man šķiet neapšaubāmi, ka teikums uzrakstīts vispirms pareizi, tad pārveidots saskaņā ar kādu likumu, kas mums jāatklāj. Tas, kurš atradīs šifra atslēgu, varēs tekstu lasīt pil­nīgi brīvi. Bet kāda ir šī atslēga? Vai tev, Aksel, tā ir?

Uz šo jautājumu es neko neatbildēju, un klusēšanai bija savs cēlonis. Mans skatiens bija pievērsies burvīgam portretam pie sienas - Graibenas portretam. Tolaik tēvoča krustmeita atradās Altonā pie kādas savas radinieces, un viņas prom­būtne mani ļoti skumdināja, jo tagad atzīšos, ka glītā virlan- diete un profesora brāļadēls viens otru mīlēja pacietīgi un mierīgi, kā mēdz mīlēt vācieši. Bijām saderinājušies, tēvocim

nezinot, jo viņš bija pārāk aizrautīgs ģeologs, lai saprastu tādas jūtas. Graibena bija burvīga, gaišmataina meitene zilām acīm, mazliet par daudz nopietnu dabu un dziļu prātu; taču tas neliedza viņai mani mīlēt. Es viņu dievināju, ja vien tāds vārds tālaika valodā vispār pastāvēja. Tātad jaunās virlan- dietes portrets mani uz mirkli aizvilināja prom no reālās pasaules iedomu un atmiņu pasaulē.

Es iztēlojos savu darbu un prieku uzticamo līdzgaitnieci. Viņa diendienā man palīdzēja kārtot tēvoča dārgos akmeņus, kopā ar mani tos šķiroja, līmēja etiķetes. Graibenas jaun­kundze bija teicama mineraloģe! Viņa varētu pārspēt dažu labu zinātnieku. Viņai patika iedziļināties vissvarīgākajos zinātnes jautājumos. Cik daudz brīnumainu stundu esam pavadījuši, kopīgi studēdami! Un cik bieži es apskaudu nejūtīgos akmeņus, kuriem pieskārās viņas daiļās rokas!

Kad pienāca atpūtas brīdis, mēs pastaigājāmies pa Alstera ēnainajām alejām un apmeklējām vecās, darvotās dzirnavas, kas ezera krastā tik labi izskatījās; pa ceļam tērzē­jām, turēdamies rokās. Es stāstīju jokus, par kuriem viņa smējās no sirds. Aizgājām līdz Elbas malai un, novēlējuši labu nakti gulbjiem, kas peldēja starp lielām, baltām ūdens­rozēm, atgriezāmies piestātnē ar tvaikonīti.

Es patlaban par to visu sapņoju, kad tēvocis, stipri uzsizdams ar dūri pa galdu, lika man atgriezties īstenībā.

- Manuprāt, pirmā doma, kas rakstītājam ienāca prātā, lai sajauktu teikuma burtus, bija rakstīt vārdus stateniski, nevis līmeniski.

"Redz, kā," es nodomāju.

-Jāpalūkojas, ko tas dotu. Aksel, uzraksti kaut ko uz papīra, bet burtus velc nevis vienu blakus otram, bet citu zem cita vertikālos stabiņos tā, lai iznāktu pieci vai seši stabiņi.

Sapratu viņa domu un no augšas uz leju uzrakstīju:

E i o l a s t t u i t i i , b e k m G e v l ī r n

— Labi, - profesors, vēl neizlasījis, sacīja. - Tagad uzraksti šos vārdus horizontāli.

Es paklausīju, un man iznāca šāds teikums:

Eiola sttui tii,b ekmGe vlīrn

— Lieliski! — tēvocis iesaucās, izraudams papīru man no rokām, — šis raksts jau izskatās pēc vecā dokumenta: gan patskaņi, gan līdzskaņi sagrupēti pilnīgi bezjēdzīgi; ir pat lielais burts vārda vidū, tāpat kā komats — viss gluži tāpat kā Saknusema dokumentā!

Man šie spriedumi likās visai atjautīgi.

— Redzi, — tēvocis teica, vērsdamies tieši pie manis, - lai izlasītu teikumu, ko tu nupat uzrakstīji un ko es nezinu, man pietiktu, ja ņemtu citu pēc cita katra vārda pirmo burtu, pēc tam — otro, trešo un tā tālāk.

Un tēvocis, man par lielu pārsteigumu, izlasīja: "Es tevi ļoti mīlu, Graiben."

— Redz kā, — profesors noteica.

Jā, nemaz pats neapjauzdams, es, kā jau neveikls mīlētājs, biju uzrakstījis šo kompromitējošo teikumu!

— Ak tu mīli Graibenu? — tēvocis automātiski pārjautāja īstā aizbildņa tonī.

— Jā… Nē… - es stostījos.

Tēvocis, no jauna iegrimis aizraujošajā vērošanā, jau bija aizmirsis manus pārdrošos vārdus. Es saku - pārdro­šos, jo zinātnieka prāts nespēj saprast sirdslietas. Bet lai- migā kārtā visu tēvoča uzmanību paņēma izcilais doku­ments.

Izdarot izšķirošo eksperimentu, profesora Līdenbroka acis caur brillēm meta zibeņus. Pirksti drebēja, kad viņš atkal paņēma veco pergamentu. Viņš tiešām bija saviļņots. Beidzot viņš skaļi noklepojās un nopietnā balsī, nosaucot vispirms katra vārda pirmo, tad otro utt. burtu, nodiktēja man šādu tekstu:

essiinkaSen rA. icefdo K. segn itta m u rtn ecertserrette, rotaivsadua, ednecsedsadne lacartniiiluJsiratracSarbmutabiledmek meratarcsiluco YslejfenSnl

Atzīšos, ka beigās satraucos arī es. Cits pēc cita nosauktie burti manās smadzenēs neradīja nekādas sakarības; tādēļ gaidīju, kad profesors svinīgi izrunās lielisku teikumu latīņu valodā.

Bet kas gan to būtu domājis! Galdu satricināja pamatīgs belziens ar dūri.

- Tas nav nekas! — tēvocis iesaucās. — Tam nav pilnīgi nekādas jēgas!

Tad, izsprādzis cauri kabinetam kā lode, viņš gāzās lejā pa kāpnēm kā lavīna, izskrēja uz Kēnigštrāses un aiztraucās, cik vien kājas nesa.

- Vai viņš aizgāja? - Marta jautāja, atskrējusi pie manis, kad izdzirda ārdurvis aizcērtamies tik nikni, ka nodrebēja visa māja.

-Jā, - es atbildēju, - viņš tiešām ir aizgājis!

— Bet kā tad ar pusdienām? - vecā kalpone brīnījās.

— Viņš neēdīs pusdienas!

— Un vakariņas?

— Arī vakariņas neēdīs!

— Kā tad tā? — Marta, rokas saņēmusi, neticīgi jautāja.

— Jā, mīļā Marta, neēdīs nedz viņš, nedz kāds cits šajā mājā. Tēvocis Līdenbroks mums visiem noteicis gavēni līdz brīdim, kad būs atšifrējis vecu pergamentu, kas ir pilnīgi neatšifrējams!