Žils Verns - Ceļojums uz Zemes centru.

Pusseptiņos pajūgs apstājās stacijas priekšā; tēvoča dau­dzie saiņi un lielās ceļojumu lādes tika izkrautas, tām uzlī­mēja etiķetes un tās sakrāva bagāžas vagonā, bet septiņos mēs abi sēdējām viens otram pretī kupejā. Lokomotīve iesvilpās un sakustējās. Ceļojums sākās.

Vai biju padevies liktenim? Vēl ne. Tomēr spirgtais rīta gaiss un gar ātri braucošā vagona logu zibošās aizvien jaunās ainavas novērsa domas no galvenajām rūpēm.

Turpretī profesora domas aizsteidzās vilcienam priekšā - tas viņa nepacietībai bija pārāk gauss. Vagonā bijām vienīgie pasažieri, tomēr nesarunājāmies. Tēvocis ļoti rūpīgi pār­baudīja savas kabatas un ceļasomu.

Starp citiem dokumentiem bija kārtīgi salocīta papīra lapa ar Dānijas konsulāta Hamburgā zīmogu un konsula un profesora drauga — Kristiansena kunga parakstu. Doku­mentam bija jāatvieglo Kopenhāgenā veicamās formalitātes, lai saņemtu ieteikumu Islandes pārvaldniekam.

Pamanīju arī veco pergamentu, kas bija paslēpts portfeļa visdziļākajā kabatā. Klusībā to nolādēju, bet tad atkal pievērsos ainavai aiz loga. Garām slīdēja visai vienmuļi līdzenumi — diezgan mitri un, šķiet, auglīgi; tie bija dzelzceļa ierīkošanai ļoti izdevīgi apvidi - sliedes varēja būvēt pietie­kami taisnas, kas dzelzceļa sabiedrībām ļoti patīk.

Taču vienmuļība nepaspēja mani nogurdināt, jo divas stundas pēc atiešanas no Altonas vilciens piestāja Ķīlē — pavisam tuvu jūrai.

Mūsu bagāžu reģistrēja sūtīšanai uz Kopenhāgenu, ar to nevajadzēja nodarboties. Tomēr profesors bažīgi nolūkojās pakaļ saiņiem, kamēr tos cēla tvaikoni. Tur tie pazuda tilpes dziļumos.

Tēvocis steigdamies bija tik labi aprēķinājis vilciena ienākšanas un tvaikoņa atiešanas laiku, ka bija jāzaudē vesela diena. Ellenora devās ceļā tikai naktī. Tāpēc tēvocis deviņas stundas dega kā drudzī, viegli aizkaitināmais ceļotājs lādēja pie visiem jodiem kuģniecību un dzelzceļu administrāciju, kas pieļauj tādas nekārtības. Man bija jāpiebalso, kad viņš par to rājās ar Ellenoras kapteini. Tēvocis gribēja jūrnieku piespiest kurt kuģa katlus, ne mirkli nezaudējot. Bet kapteinis par profesora nepacietību nelikās ne zinis.

Ķīlē, tāpat kā jebkurā citā vietā, diena tomēr aizritēja. Mēs pastaigājāmies pa līča zaļajiem krastiem, kuros uzcelta pilsētiņa, pa biezajiem mežiem, kas Ķīli vērta līdzīgu ligzdai zaļu zaru ietvarā, apbrīnojām vasarnīcas, kurām bija katrai savs peldnamiņš, niknojāmies un piktojāmies, līdz pienāca seši vakarā.

Debesīs pacēlās Ellenoras dūmu mutuļi; katls drebināja kuģa klāju; mūsu rīcībā bija divas kojas vienīgajā kuģa kajītē.

Desmitos un piecpadsmit minūtēs tauvas tika atraisītas un tvaikonis strauji devās iekšā Lielā Belta melnajos ūdeņos.

Nakts bija tumša; pūta spirgts vējš, jūra viļņojās diez­gan stipri, vēlāk tumsā krasta pusē iemirdzējās dažas ugunis un kaut kur zibēja bākas gaisma; tas ir viss, kas man palicis atmiņā no pirmā ceļojuma posma.

Septiņos no rīta mēs piestājām Korsērā, Zēlandes rietu­mu krasta pilsētiņā. Tur no kuģa steidzāmies uz citu vilcie­nu, kas mūs aizvizināja pa tikpat līdzenu zemi, kādu jau re­dzējām Holšteinā.

Bija jāpavada ceļā vēl trīs stundas, līdz sasniedzām Dānijas galvaspilsētu. Tēvocis naktī ne acu neaizvēra. Viņš bija tik nepacietīgs, ka šķita - viņš grūž vagonu uz priekšu ar kājām.

Beidzot profesors ieraudzīja juru.

- Tas ir Zunda šaurums! — viņš iesaucās.

Pa kreisi pamanījām lielu ēku, kas atgādināja slimnīcu.

-Tā ir trakomāja, - kāds ceļabiedrs sacīja.

"Labi gan, tieši tā ir iestāde, kur mums ar tēvoci vaja­dzētu pabeigt savu mūžu," nodomāju. "Un, lai cik liela slimnīca būtu, tajā nepietiktu vietas visam profesora Lldenbroka neprātam!"

Beidzot pulksten desmitos mēs izkāpām Kopenhāgenā; bagāžu sakrāva ratos un aizveda uz viesnīcu Fenikss, kur apmetāmies. Tas prasīja pusstundu laika, jo stacija atrodas ārpus pilsētas. Pēc tam tēvocis, uz ātru roku apkopies, aici­nāja mani līdzi. Viesnīcas portjē runāja vāciski un angliski, bet profesors, kā jau krietns poliglots, uzdeva viņam jautā­jumus labā dāņu valodā, un viesnīcas kalpotājs tādā pašā labā dāņu valodā paskaidroja, kur atrodas Ziemeļu senlietu muzejs.

Šo interesanto iestādi, kur savakti visādi brīnumi, kas ļauj izprast šīs zemes vēsturi pēc veciem akmens ieročiem, metāla krūkām un rotām, vadīja zinātnieks — Hamburgas konsula draugs profesors Tomsona kungs.

Tēvocim bija līdzi sirsnīga ieteikuma vēstule. Zinātnieki lielākoties cits citu uzņem diezgan vēsi. Bet te bija pavisam citādi. Tomsona kungs bija izpalīdzīgs cilvēks un sirsnīgi rūpējās ne tikai par profesoru Līdenbroku, bet arī par viņa brāļadēlu. Nemaz nav jāatgādina, ka lieliskajam muzeja direktoram nepavisam netika atklāts manuskripta noslēpums. Mēs izlikāmies, ka gribam apceļot Islandi tikai sava prieka pēc.

Tomsona kungs bija pilnīgi mūsu rīcībā, un trijatā sākām skraidīt pa ostu, meklējot kuģi, kas drīzumā dotos uz Islandi.

Biju cerējis, ka transportlīdzekļus nekādi neizdosies atrast, taču tā nemaz nebija. Mazais dāņu burinieks Valkīra gatavojās doties uz Reikjaviku 2. jūnijā. Kapteini Bjarna kungu sastapām uz kuģa. Nākamais pasažieris aiz prieka spieda viņam roku tā, ka kauliņi krakšķēja. Krietnais virs jutās mazliet pārsteigts par tādu jūtu uzplūdu. Viņam braukšana uz Islandi likās pavisam ikdienišķa, jo tāds bija viņa darbs. Tēvocim tas šķita dievišķīgs. Cienījamais kaptei­nis izmantoja tēvoča sajūsmu, lai uzprasītu mums divkāršu maksu par braucienu. Bet mēs nebijām sīkumaini.

- Esiet uz kuģa otrdien pulksten septiņos no rīta, - Bjarna kungs teica, iebāzdams kabatā krietnu žūksni naudas.

Tad pateicāmies Tomsona kungam par rūpēm un atgriezāmies viesnīcā.

— Viss iet labi! Viss iet ļoti labi! — tēvocis atkārtoja. — Cik laimīgi, ka atradām šo kuģi, kas gatavojas doties ceļā! Tagad paēdīsim un iesim apskatīt pilsētu.

Devāmies uz Kongensnijtorvu, neregulāru laukumu, kur bija sargpostenis ar diviem lielgabaliem, bet no tiem neviens nebaidījās. Pavisam tuvu - 5. namā bija franču "restorācija", kas piederēja pavāram, vārdā Vincents; tur pieklājīgi paēdām par visai mērenu cenu — par četrām mar­kām katrs. Pēc tam es bērnišķīgā priekā klejoju pa pilsētu; tēvocis bija ar mieru nākt man līdzi; taču viņš neredzēja neko - nedz necilo karaļa pili, nedz skaisto, XVII gadsimtā būvēto tiltu, kas savienoja kanāla krastus pretī muzejam, nedz Torvalsena muzeju mauzoleju, kuru rotāja šī tēlnieka darbi, nedz diezgan skaisto parku, nedz konfekšu kārbiņai līdzīgo Rosenborgas pili, nedz brīnumstalto biržas ēku renesanses stilā, nedz tās torni, ko veido četru bronzas pūķu kopā savītās astes, nedz krastmalas lielās vējdzirnavas, kuru platie spārni atgādina jūras piepūstas buras.

Cik brīnišķīga pastaiga man būtu kopā ar daiļo virlan- dieti ostas pusē, kur zem sarkanajiem jumtiem rāmi snauda divklāju kuģi un fregates, pa zaļumos slīgstošajiem šauruma krastiem, spirgtajā ēnā zem kuplajiem kokiem, kuros slēpjas citadele, un tās lielgabalu stobri rēgojas starp vītolu zariem!

Bet - ak vai! - mana nabaga Graibena bija tālu, un vai es viņu jelkad vēl redzēšu?

Tēvocis nemaz neskatījās uz brīnišķīgajām pilsētas cel­tnēm un vietām, turpretī viņu tiešām pārsteidza kāds tornis, kas atrodas Amageras salā - Kopenhāgenas dienvidrietumu rajonā.