Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

— Marselam varbūt ir taisnība, — Sarrazena kundze sacīja, uzlūkodama dēlu. — Ir tādi rak­sturi, kam negaidot iegūta bagātība var kļūt ļoti bīstama.

Tai brīdī pamodās Zanna. Viņa bija dzirdējusi mātes beidzamos vārdus.

— Vai atceries, māt, — meitene sacīja, berzē­dama acis un iedama uz savas istabiņas pusi, — vai atceries: tu man reiz sacīji, ka Marselam vien­mēr ir taisnība. Es gan ticu visam, ko saka mūsu draugs Marsels.

Un, noskūpstījusi māti, Zanna izgāja no ista­bas.

Ieradies higiēnas kongresa ceturtajā sēdē, dok­tors Sarrazens manīja, ka visi kolēģi izrāda vi­ņam ārkārtīgu cieņu. Līdz šim dižciltīgais lords Glendovers, Bikšu lentas ordeņa kavalieris un asamblejas goda priekšsēdis, tikpat kā neievēroja franču ārsta klātbūtni.

Sis lords bija ārkārtīgi svarīga persona, lai gan viņa loma kongresā aprobežojās vienīgi ar to, ka viņš pasludināja sēdi par atklātu vai slēgtu un pēc saraksta, kas bija nolikts viņam priekšā uz galda, deva vārdu runātājiem. Parasti viņš sē­dēja, aizbāzis labo roku aiz aizpogāto svārku malas, — nevis tāpēc, ka viņš kādreiz būtu kritis no zirga un ievainojis roku, bet gan tāpēc, ka šādā neērtā pozā angļu skulptori bija bronzā at­veidojuši vairākus ievērojamus valstsvīrus.

Bālā, gludi skūtā seja ar sarkaniem planku­miem, sarežģīti veidotā parūka ar augstu uzbuži- nātām cirtām virs šaurās pieres, kas liecināja par prāta trūcīgumu, papildināja pārlieku svinīgi iz- slieto, smieklīgo, neiedomājami stīvo stāvu. Lords Glendovers kustējās tā, it kā viņam nebūtu ne­vienas locītavas, it kā viņš būtu taisīts no koka

Vili kartona. Pat acis viņam grozījās tikai spējiem grūdieniem kā lellei vai manekenam.

Pirmajā kongresa sēdē, kad doktoru Sarrazenu stādīja priekšā lordam Glendoveram, viņš atņēma tā sveicienu ar aizbildniecisku, žēlīgi pretimnā­košu galvas mājienu, ko varētu pārtulkot apmē­ram tā:

«Labdien, mazvērtīgo cilvēciņ! Ak tas esat jūs, kurš, pelnīdams iztiku savai sīkajai dzīvītei, no­darbojas ar šādām tādām nieka mašīniņām? Pa­tiešām ir vajadzīga asa redze, lai ieraudzītu ra­dījumu, kas pakāpes ziņā atrodas tik tālu zem manis! Varat patverties manas dižciltības pavēnī, es jums to at]auju.»

Šoreiz lords Glendovers sagaidīja doktoru Sar­razenu ar vispiemīlīgāko smaidu un aizgāja savā laipnībā pat tik tālu, ka norādīja viņam uz brīvu sēdekli sev pa labi. Turklāt visi kongresa dalīb­nieki tobrīd bija piecēlušies kājās.

Pārsteigts par šiem ārkārtīgi glaimojošajiem uzmanības pierādījumiem un sevī nospriedis, ka kolēģi, tuvāk iepazinušies ar viņa izgudroto asins­ķermenīšu skaitītāju, droši vien atzinuši to par nozīmīgāku atklājumu, nekā sākumā likās, doktors Sarrazens apsēdās piedāvātajā vietā.

Bet visas ilūzijas izgaisa, kad lords Glendo­vers, tik spēji pagriezies pret doktoru, ka gandrīz vai izmežģīja mugurkaulu, pieliecās un iečukstēja viņam ausī:

— Es uzzināju, ka jūs esot saņēmis milzīgu mantojumu. Man teica, ka jūsu «vērtība» tagad esot divdesmit viens miljons sterliņu mārciņu.

Lords Glendovers likās ļoti apbēdināts, ka viņš tik nevērīgi izturējies pret cilvēku, kura miesa un kauli vērtībā līdzinājās tādai milzīgai naudas summai. Visa viņa stāja, liekas, pārmeta: «Kāpēc jūs mūs nebrīdinājāt? Atklāti sakot, tas nav labi! Ļaut cilvēkiem tā maldīties!»

Doktors Sarrazens, kas pēc tīrākās sirdsapziņas nebūt nedomāja, ka viņa «vērtība» tagad būtu kaut vai par vienu sū lielāka nekā iepriekšējās sēdēs, nespēja izprast, kā gan šī ziņa varējusi tik ātri izplatīties, bet tai pašā mirklī viņa kaimiņš labajā pusē, doktors Ovidiuss no Berlīnes, ar māk­sloti saldu smaidu sacīja:

— Jūs jau tagad esat tikpat varens kā Rot- šilds! Par to raksta «Daily Telegraph»… Atļau­jiet jūs apsveikt!

Un berlīnietis pasniedza viņam rīta avīzi. No­daļā «Notikumu hronika» bija iespiests raksts, pēc kura stila varēja viegli uzminēt autoru: Neiedomājami kolosāls mantojums. Milzīgajam begumas Gokolas atstātajam manto­jumam beidzot atradies likumīgais mantinieks, notāru kantora «Bilovs, Grīns un Sārps» (Lon­donā, Sauthemptonrovā 93) pieredzējušo darbi­nieku pūles vainagojušās panākumiem. Laimīgais mantinieks, kuram tagad pieder divdesmit viens miljons sterliņu mārciņu, kas noguldītas Anglijas bankā, ir franču ārsts un zinātnieks doktors Sarrazens, kura lieliskais referāts Braitonas kongresā bija ievietots mūsu laikrakstā pirms trim dienām. Pēc ilgām, neatlaidīgām pūlēm, pārvarot dažādus sarežģījumus, kurus varētu aprakstīt veselā romānā, misteram Sārpam iz­devies neapstrīdami konstatēt, ka doktors Sar­razens ir vienīgais vēl dzīvais pēctecis barone- tam Zanam Zakam Lanževolam, begumas Go­kolas otrajam vīram. Sis izcilais karavīrs, cik zināms, dzimis nelielā Francijas pilsētiņā Bar- ledikā. Tagad jāizpilda tikai dažas formalitātes, lai mantinieks iegūtu īpašuma tiesības. Lūgums jau iesniegts Justīcijas ministrijā. Gluži nepa­rasta ir apstākļu sagadīšanās, kas uzdāvina franču zinātniekam britu titulu un indiešu radžu paaudzēm ilgi vāktās bagātības. Liktenis tik tiešām gudri izraudzījies cilvēku, ko aplaimot, un jāpriecājas, ka šis ievērojamais kapitāls no­nācis tāda vīra rokās, kurš pratīs to godam izlietot.

Ar dīvainu nepatiku doktors Sarrazens izlasīja īso rakstiņu par visu notikušo, kas tik ātri bija kļuvis zināms atklātībai. Pazīdams cilvēku dabu, viņš jau paredzēja, ka tagad viņam nepārtraukti uzmāksies sveši ļaudis, taču galvenokārt viņu pa­zemoja tas, ka šim notikumam piešķir tādu no­zīmi. Doktoram šķita, ka milzīgā kapitāla summa mazina viņa pašcieņu. Viņa zinātniskie darbi un paša nopelni — to doktors apzinājās ārkārtīgi skaudri — tagad bija nogrimuši šai zelta un sud­raba okeānā, to liecināja pat viņa kolēģu viedok­lis. Darbabiedri vairs necienīja viņā nerimtīgu pētnieku, spējīgu un vērīgu zinātnieku, talantīgu izgudrotāju, bet godāja tikai pusmiljarda īpaš­nieku. Kaut arī viņš būtu īsts kretīns, neaptēsts mežonis, cilvēces izvirtības paraugs, nevis tās la­bākais pārstāvis, vienalga, viņa nozīmīgums šai pasaulē būtu tieši tāds pats. Lords Glendovers bija savu vārdu teicis, turpmāk viņa «vērtība» būs divdesmit viens miljons sterliņu mārciņu, ne vai­rāk, ne mazāk.

Sī doma doktoram derdzās, un kongresa dalīb­nieki, kas ar gluži zinātnisku interesi pētīja, kāds izskatās «pusmiljardieris», visai pārsteigti kon­statēja, ka laimīgā mantinieka seju aptumšo tā­das kā skumjas.

Tomēr tas bija tikai neilgs vājuma brīdis. Dok­tors atcerējās dižo mērķi, kam bija nolēmis ziedot negaidīto bagātību, Un viņa seja noskaidrojās. Viņš nogaidīja, kamēr doktors Stīvensons no Glāsgovas beidz referātu par mazgadīgu plānprā­tiņu audzināšanu, un pieprasīja vārdu svarīgam paziņojumam.

Lords Glendovers tūlīt deva viņam vārdu, lai gan pēc saraksta bija jārunā doktoram Ovidiu- sam. Viņš būtu devis vārdu doktoram Sarrazenam arī tad, ja visi kongresa delegāti pret to iebilstu, ja pat visi Eiropas zinātnieki reizē protestētu pret šo īpašo labvēlības izrādīšanu! To skaidri pauda priekšsēdētāja lorda Glendovera balss to­nis.

— Kungi, — doktors Sarrazens sacīja, — es gri­bēju nogaidīt dažas dienas un tikai tad pavēstīt jums par negaidīto notikumu manā dzīvē, kā arī par labvēlīgajām sekām, kādas šim laimīgajam ga­dījumam var būt zinātnes jomā. Bet, tā kā šis fakts jau atklātībai zināms, tad no manas puses tā būtu nevajadzīga izlikšanās, ja es tūlīt nedalītos ar jums savos nākotnes nodomos… Jā, kungi, ir taisnība, ka manās rokās nonācis ievērojams kapi­tāls, vairākus simtus miljonu liela summa, kas pat­laban noguldīta Anglijas bankā. Bet vai man jums jāapgalvo, ka šais apstākļos es sevi uzskatu tikai par testamenta izpildītāju zinātnes labā? (Milzu satraukums zālē.) Sis kapitāls nepieder man, tas pieder cilvēcei, progresam! (Kustība zālē. Piekri­šanas saucieni. Visi aplaudē. Kongresa delegāti, šā paziņojuma satraukti, pieceļas.) Neaplaudējiet man, kungi. Es nepazīstu nevienu zinātnieku, kas, būdams šā vārda cienīgs, manā vietā nerīkotos tā­pat kā es. Kas zina, varbūt daži nodomās, ka arī šai gadījumā — kā tas mēdz būt ar cilvēku izda­rībām — manu rīcību nosaka vairāk patmīlība nekā mīlestība uz zinātni? (Saucieni: «Nē! Nē!»)