Žils Verns: BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

1870. gada karš pārsteidza abus draugus tieši eksāmenu laikā. Otrā dienā pēc konkursa Mar­sels, kura patriotiskās jūtas dziļi aizskāra bries­mas, kas draudēja Strasburgai un Elzasai, pie­teicās par brīvprātīgo trīsdesmit pirmajā strēlnieku bataljonā. Oktāvs tūlīt sekoja viņa piemēram.

Plecu pie pleca viņi cīnījās Parīzes priekšposte­ņos smagajā aplenkuma laikā. Pie Sampinjī Mar- selu labajā rokā ievainoja lode, bet par kauju pie Bizanvalas viņš saņēma uzšuvi uz kreisās piedur­knes.

Oktāvs palika bez uzšuves un bez ievainojuma. Īstenībā ne savas vainas dēļ, jo viņš vienmēr se­koja draugam kaujas ugunīs, palikdams tikai met­rus sešus iepakaļ, bet šie seši metri toreiz izšķīra visu.

Pēc miera noslēgšanas abi studenti atsāka mā­cības un apmetās divās mēbelētās blakusistabās vienkāršā savrupmājā netālu no skolas. Francijas nelaimes, Elzasas un Lotringas atdalīšana dziļi ietekmēja Marselu, un viņa raksturs ieguva īsti vīrišķīgu briedumu.

— Franču jaunatnes uzdevums, — viņš sacīja, — ir izlabot savu tēvu kļūdas, un tas panākams vienīgi ar darbu.

Katru rītu jau pulksten piecos Marsels bija kā­jās un piespieda celties arī Oktāvu. Viņi kopā mācījās, un arī pēc lekcijām Marsels neatkāpās no Oktāva ne soli. Atgriezušies no skolas, viņi at­kal ķērās pie darba, laiku pa laikam atļaudamies tikai īsu atelpas brīdi, lai izsmēķētu pīpi vai iz­dzertu tasi kafijas. Gulēt viņi gāja desmitos ar zinību pilnām smadzenēm un mierīgu sirdi. Reizu­mis kāda biljarda partija, vērtīga teātra izrāde, retumis labs koncerts konservatorijas zālē, neilga izjāde vai pastaiga Verjēras mežā, divreiz nedēļā paukošanās vai boksa treniņš — tāda bija viņu izklaidēšanās. Dažkārt Oktāvs mēģināja sacelties pret šo režīmu, viņu vilināja vieglākas izpriecas. Sad tad viņš ieminējās, ka vajadzētu apciemot Aristidu Lerū, kas «mācījās tiesību zinātnes» Svē­tā Miķeļa krodziņā. Taču Marsels tik asi izsmēja tādas iedomas, ka Oktāvs parasti atteicās no tām.

1871. gada 29. oktobrī ap septiņiem vakarā abi draugi, kā parasts, sēdēja pie galda, kuru ap­gaismoja viena kopēja lampa ar abažūru. Mar­sels bija iedziļinājies tēlotājas ģeometrijas uzde­vumā par akmens plaknēm. Arī Oktāvām bija sa­vas «svētas raizes», kas diemžēl viņam šķita sva­rīgākas par ģeometrijas uzdevuma risināšanu: viņš patlaban gatavoja kafiju. Tā bija viena no re­tajām nodarbībām, kur viņš izcēlās ar savu prasmi: varbūt tāpēc, ka šis darbs sagādāja iz­devību ik dienas uz dažām minūtēm izvairīties no briesmīgās vienādojumu risināšanas, ar kuru, pēc viņa domām, Marsels mazliet pārspīlēja. Viņš lē­nām filtrēja verdošu ūdeni caur biezu, smalki sa­maltu Mokas kafijas kārtu un jutās svētlaimīgs. Tomēr Marsela centība viņu nomāca, viņš juta sirdsapziņas pārmetumus un tai pašā laikā nepār­varamu tieksmi iztraucēt draugu ar savu pļāpā­šanu.

— Mums vajadzētu iegādāties kafijas kannu ar filtru, — viņš pēkšņi ierunājās. — Sis senlaicīgais un cienīgais filtrs vairs neatbilst mūsdienu aug­stās civilizācijas prasībām.

— Nu, nopērc tādu! Varbūt tad tev vairs neva­jadzēs katru vakaru zaudēt veselu stundu, ķēpā- joties ar kafijas vārīšanu, —- Marsels atbildēja.

Un atkal ķērās pie sava uzdevuma.

— Iekšējā, ieliektā velves puse ir elipsoīds ar trim nevienādām asīm. Ja ABDE ir izejas elipse, kas ietver lielāko asi oA, kura vienlīdzīga a, un vidējo asi oB, kura vienlīdzīga b, bet ma­zākā ass /o, o', c'/ ir vertikāla un vienlīdzīga c, un veida velves slīpumu …

Šai mirklī pie durvīm klauvēja.

— Te ir vēstule Oktāvām Sarrazena kungam, — izsūtāmais zēns sacīja.

Var iedomāties, kā šo laimīgo starpgadījumu uztvēra jaunais students.

— Tā ir no tēva! — Oktāvs iesaucās. — Es pazīstu rokrakstu. Tas jau ir vesels sūtījums, — viņš piebilda, svārstīdams saujā smago aploksni.

Marsels, tāpat kā Oktāvs, zināja, ka doktors patlaban ir Anglijā. Pirms nedēļas, pa ceļam ap­stājies Parīzē, viņš bija abiem draugiem sarīkojis īstas Sardanapala dzīres «Palais-Royal» kādreiz

slavenajā, bet tagad jau vecmodīgajā restorānā, kuru doktors Sarrazens joprojām uzskatīja par iz­smalcinātās parīziešu gaumes paraugu.

— Pastāsti man, ko tēvs raksta par higiēnas kongresu, — Marsels sacīja. — Tā viņam bija laba doma — braukt uz turieni. Franču zinātnie­kiem vispār ir pārāk liela tieksme strādāt sav- rupībā.

Un Marsels atkal ķērās pie sava uzdevuma:

— Tātad velves ārpusi veidos elipsoīds, līdzīgs pirmajam elipsoīdam; tā centrs būs zem o', uz vertikālās taisnes o. Iezīmējuši triju galveno elipšu fokusus Fi, F, 2 , F 3 , mēs uzvilksim palīg- elipsi un hiperbolu, kuru kopējās asis…

Skaļš Oktāva kliedziens lika Marselam pacelt galvu.

— Kas noticis? — viņš bažīgi jautāja, redzē­dams gluži nobālušo draugu.

— Izlasi, — atbildēja Oktāvs, kuru nule sa­ņemtā vēsts bija pavisam apstulbinājusi.

Marsels paņēma vēstuli, izlasīja to no viena gala līdz otram, pārlasīja vēlreiz, uzmeta acis pievienotajiem dokumentiem un sacīja:

— Tas ir interesanti!

Tad viņš piebāza un lēnām aizkūpināja savu pīpi. Oktāvs nepacietīgi gaidīja, ko viņš sacīs tā­lāk.

— Vai tu domā, ka tas ir taisnība? — Oktāvs pēc klusuma brīža iesaucās aizžņaugtā balsī.

— Taisnība? Acīmredzot. Tavam tēvam ir pā­rāk daudz veselā saprāta un kritiskās domāšanas, lai bez pamata ticētu tamlīdzīgiem faktiem. Tur­klāt te ir arī pierādījumi. Un patiesībā viss ir iz­skaidrojams ļoti vienkārši.Ievilcis pamatīgu dūmu, Marsels atkal iegrima darbā. Oktāvs stāvēja nokārtām rokām, nespēdams nedz pabeigt kafijas vārīšanu, nedz sakopot domas. Viņš juta nepieciešamību runāt, lai pār­liecinātos, ka nesapņo.

— Bet… ja tā ir taisnība, tad tas ir kaut kas satriecošs! Vai tu saproti: pusmiljards taču ir milzu bagātība!

Marsels pacēla galvu un apstiprināja:

— Patiešām, milzu bagātība. Varbūt Francijā nemaz nav otra tik bagāta cilvēka, daži tādi ba­gātnieki sastopami Savienotajās Valstīs, ne vai­rāk par pieciem sešiem Anglijā un kādi piecpa­dsmit vai divdesmit visā pasaulē.

— Un piedevām vēl tituls, — Oktāvs turpināja, — baroneta tituls! Es gan nekad neesmu sapņojis par titulu, bet, ja jau tā gadījies, varu sacīt, ka tas katrā ziņā ir daudz smalkāk, nekā saukties gluži vienkārši par Oktāvu Sarrazenu.

Marsels izpūta dūmu gredzenu un nebilda ne vārda, taču pīpes pakšķināšana «phū, phū» pā­rāk skaidri pauda izsmieklu.

— Protams, — Oktāvs turpināja, — es nekad nerīkotos tā kā daudzi citi, kas piekabina savam uzvārdam visādas partikulas vai izdomā sev titu­lus. Bet, ja man ir īsts, likumīgs tituls, kas ierak­stīts Lielbritānijas un Īrijas pēru grāmatā, un ja te nav nekādu pārpratumu, kā bieži gadās…

Pīpe joprojām pakšķēja: «Phū, phū!»

— Vari sacīt un darīt, ko gribi, mīļais, — Ok­tāvs runāja ar dedzīgu pārliecību, — bet dižcil­tīgas asinis ir ko vērts, kā saka angļi!

Uztvēris Marsela zobgalīgo skatienu, viņš ap­klusa un nerunāja vairs par tituliem, bet sāka spriedelēt par miljoniem.

— Vai atceries, — viņš sacīja, — kā mūsu ma­temātikas skolotājs Binoms katru gadu pirmajā aritmētikas stundā mala mums vienu un to pašu — pusmiljards ir tik liels skaitlis, ka cilvēka saprāts nespētu to apjēgt, ja mūsu rīcībā nebūtu tā gra­fiskā attēlojuma? Iedomājies tikai: ja cilvēks, kam pieder pusmiljards franku, katru minūti iz­dotu pa frankam, tad vajadzētu vairāk nekā tūk­stoš gadu, lai iztērētu visu šo summu! Ai! Patie­šām, ir tik… savādi apzināties, ka esi mantojis pusmiljardu franku!