Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

— Pusmiljardu franku! — atkārtoja Marsels, kuru, liekas, vairāk satrauca šis skaitlis nekā pats notikums. — Vai zini, ko jums vislabāk vajadzētu ar to iesākt? Atdot Francijai, ko samaksāt kontri­būciju. Valdībai vajadzētu tikai desmitreiz vairāk, lai samaksātu visu …

— Ir nedomā par kaut ko tādu ieminēties tē­vam! — Oktāvs izbīlī iesaucās. — Viņš uz to būtu spējīgs. Man šķiet, viņš jau gudro kaut ko tamlīdzīgu .. . Pieļaujams vēl būtu valsts aizņē­mums, taču paturēsim vismaz renti!

— Nu, vai zini! Tu laikam, pats to līdz šim nemaz neapjauzdams, esi pēc dabas īsts kapitā­lists, — sacīja Marsels. — Es jūtu, manu nabaga Oktāv, ka tev nāktu tikai par labu, ja šis man­tojums nebūtu tik milzīgs. To es nedomāju par tavu tēvu, kas ir gudrs un taisnprātīgs cilvēks; taču man labāk patiktu, ja tev būtu divdesmit pieci tūkstoši franku gada ienākumu, kuros tu da­lītos ar savu jauko māsiņu, nevis šie zelta kalni.

Un viņš atkal ķērās pie darba.

Oktāvs turpretim nebija spējīgs neko darīt: viņš tik satraukts staigāja pa istabu, ka galu galā draugs viņam mazliet nepacietīgi uzsauca:

— Labāk būtu gājis ieelpot svaigu gaisu! Skaidri redzams, ka tu šovakar nekur neesi de­rīgs.

— Tev taisnība, — Oktāvs atbildēja, ar prieku uzņemdams šo it kā atļauju mest pie malas jeb­kuras nodarbības.

Aši uzlicis cepuri, viņš noskrēja lejā pa kāp­nēm un vienā mirklī bija uz ielas. Nenogājis ne desmit soļu, viņš apstājās pie pirmās laternas, lai pārlasītu tēva vēstuli. Viņš juta nepieciešamību vēlreiz pārliecināties, ka tas nav sapnis.

— Pusmiljards! Pusmiljards! — viņš savā no­dabā atkārtoja. — Tas nozīmē vismaz divdesmit piecus miljonus gada ienākumu! Ja tēvs man dos kaut vai miljonu gadā, nu, kaut vai pusmiljonu, vai tikai ceturtdaļu miljona, cik laimīgs es būšu! Ar naudu var uzsākt tik daudz ko! Esmu pārlie­cināts, ka pratīšu to likt lietā! Es taču galu galā neesmu muļķis. Esmu izturējis konkursu Centrā­lajā skolā! Un turklāt vēl baroneta tituls! Es pra­tīšu to godam valkāt.

Garāmejot viņš paskatījās uz savu atspulgu veikala skatloga spogulī.

«Man piederēs savrupmāja un pašam savi zirgi! Zirgs būs arī Marselam. Tiklīdz es kļūšu bagāts, pats par sevi saprotams, arī viņš dzīvos tikpat bagāti. Tas nu nāca īstajā brīdī! Pusmiljards… Baroneta tituls! Cik jocīgi: tagad, kad tas noticis, man šķiet, ka es to jau sen gaidīju! Man jau bija tāda nojauta, ka nevajadzēs visu mūžu kvernēt pie grāmatām un rasējamā dēļa. Tomēr… tas ir gluži kā sapnī!»

Tā, nodevies nākotnes sapņiem, Oktāvs gāja pa Rivolī ielu. Viņš nonāca līdz Elizejas laukiem, iegriezās Karaļa ielā un sasniedza bulvāri. Agrāk viņš gaužām vienaldzīgi gāja gar greznajiem skat­logiem, it kā tur izstādītajām lietām nebūtu ne­kāda sakara ar viņa dzīvi. Tagad viņš apstājās un jūsmīgi domāja, ka varēs iegūt visus šos dār­gumus, kad vien vēlēsies.

«Tas viss ir mans!» viņš sev sacīja. «Man ho­landiešu vērpējas griež savas vārpstas, man Elbefas fabriku audēji auž vissmalkāko drānu, pulksteņmeistari taisa visprecīzākos pulksteņus, manis dēļ operas lustra lej savas gaismas straumes, vijoles čīgā, dziedātājas dzied pilnā balsī! Manis dēļ manēžā iejāj tīrasiņu zirgus, manis dēļ iede­gas ugunis «Angļu kafejnīcā»! Parīze pieder man! Viss ir mans! Vai man nedoties ceļojumā? Vajadzētu apskatīt savus īpašumus Indijā… Es varētu kādreiz tur nopirkt pagodu ar visiem bon- zām un ziloņkaula elkudieviem turklāt! Man būs zi­loņi! Es medīšu tīģerus! Un kādi tik man būs ieroči! Un skaista laiva! Hm, laiva? Nē! Man būs skaista, ātra jahta ar tvaika dzinēju, un es braukšu, kurp gribēšu, apstāšos un došos atkal tālāk, kurp ienāks prātā! Domājot par brauk­šanu, — man taču uzdots pavēstīt to visu mā­tei… Kā būtu, ja es tūlīt dotos uz Duē? Bet skola … O, skola pagaidīs! Un Marsels? Marse­lam gan jāpaziņo. Aizsūtīšu viņam telegrammu. Viņš sapratīs, ka šai situācijā es steidzos drīzāk satikt māti un māsu.»

Oktāvs iegāja pastā un nosūtīja draugam te­legrammu, kurā ziņoja, ka viņš aizbrauc un at­griezīsies pēc divām dienām. Tad viņš pasauca fiakru un lika sevi aizvest uz Ziemeļu staciju.

Iekāpis vagonā un apsēdies, viņš atkal nodevās burvīgiem nākotnes sapņiem.

Divos naktī Oktāvs zvanīja pie vecāku mājas durvīm, tik sparīgi raustīja nakts zvana auklu, ka sacēla kājās visu kluso Obetas kvartālu.

— Kurš gan ir saslimis? — ziņkārīgas sievas, izbāzušas galvu pa logu, jautāja cita citai.

— Daktera nav pilsētā! — kliedza vecā kal­pone no savas augšstāva istabeles jumta lodziņa.

— Tas esmu es, Oktāvs! Nokāpiet lejā un ielai­diet mani, Fransīne!

Pēc desmit minūšu ilgas gaidīšanas Oktāvām beidzot izdevās iekļūt mājā. Māte un māsa Zanna, ātri uzvilkušas ritasvārkus, steidzās viņam pretim un gaidīja šā vēlā apciemojuma izskaidrojumu.

Pēc doktora vēstules, kuru Oktāvs nolasīja vi­ņām priekšā, viss kļuva skaidrs.

Sarrazena kundze uz brīdi pavisam apmulsa, tad apskāva delu un meitu, raudādama aiz prieka. Viņai šķita, ka tagad tiem pieder visa pasaule un ka nekāda nelaime nevar uzbrukt viņas bērniem, kuri ir vairāku simtu miljonu īpašnieki. Tomēr sie­vietes ātrāk nekā vīrieši aprod ar tādiem negaidī­tiem likteņa pavērsieniem. Sarrazena kundze vēl­reiz pārlasīja vīra vēstuli, nosprieda, ka galu galā viņa ziņā ir lemt par sievas un bērnu likteni, un tās sirds atkal nomierinājās. Turpretī Zanna gluži vienkārši priecājās par savas mātes un brāļa prieku, taču viņas, trīspadsmit gadus vecas meitenes, uztverē lielāka laime bija un palika dzīve šai nelielajā, vienkāršajā mājā, kur dienas ritēja mierīgi, mācību stundām mijoties ar vecāku glās­tiem. Viņa nesaprata, kā gan dažas banknošu pa­kas varētu īpaši pārvērst ierasto dzīves gaitu, un nākotnes izredzes meiteni nesatrauca nemaz.

Sarrazena kundze, kas bija ļoti jauna apprecē­jusies ar cilvēku, kurš visu savu laiku veltīja zi­nātnei, mīlēja vīru un cienīja viņa aizrautību, tomēr to īsti labi neizprazdama. Nevarēdama dalī­ties priekā, ko studijas sniedza doktoram Sar- razenam, viņa dažkārt jutās mazliet vientuļa bla­kus šim dedzīgajam zinātnes celmlauzim, un tā­pēc visas viņas cerības bija saistītas ar bērniem.

Viņa allaž sapņoja par bērnu nākotni, iztēloda­mās to gaišu un laimīgu. Viņa nešaubījās, ka Ok­tāvām lemts slavas pilns liktenis. Kopš dēls bija uzņemts Centrālajā skolā, necilā mācību iestāde, kas sagatavoja jaunos inženierus, pārvērtās viņas uztverē par tādu kā slavenību audzētavu. Māte raizējās vienīgi par to, ka līdzekļu trūkums va­rētu būt kavēklis dēla spožajai karjerai un vēlāk stāties ceļā meitas laimei. Tagad, cik viņa sa­prata no vīra vēstules, raizēm vairs nebijā iemesla. Un viņa jutās pavisam mierīga.

Māte un dēls gandrīz visu nakti runāja un kala nākotnes plānus, kamēr Zanna, apmierināta ar pašreizējo dzīvi, bez kādām nākotnes rūpēm, bija aizmigusi atzveltnes krēslā.

Beidzot, kad viņi jau grasījās iet mazliet at­pūsties, Sarrazena kundze ievaicājās dēlam:

— Tu neko neteici par Marselu. Vai tu viņam neparādīji tēva vēstuli? Un ko viņš par to saka?

— It kā tu nepazītu Marselu! — Oktāvs atbil­dēja. — Viņš jau ir pasaules gudrais, vēl vai­rāk — īsts stoiķis. Man šķiet, viņu milzīgais man­tojums izbiedēja mūsu dēļ. Jā, mūsu dēļ. Bet uz tēvu tas neattiecas. Par tēvu, kam piemītot zināt­nieka saprāts un kritiskā domāšana, neesot ko bažīties, tā Marsels sacīja. Nu protams! Bet, ru­nājot par tevi, māt, un arī Zannu, un jo sevišķi mani, Marsels nemaz neslēpa, ka viņš būtu labāk vēlējies mazāku mantojumu, kādus divdesmit pie­cus tūkstošus franku gada ienākumu …