Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

— Es nebūt neesmu ārprātīgs, — viņš mierīgi atbildēja. — Šobrīd jūs esat vienīgais mums zi­nāmais baroneta titula mantinieks; šo titulu Ben­gālijas provinces ģenerālgubernators piešķīra Žanam Zakam Lanževolam, kurš 1819. gadā pie­ņēma Anglijas pavalstniecību un pēc sievas, in­diešu princeses Gokolas nāves mantoja visu vi­ņas bagātību. Jusu vectēvs Zans Zaks Lanževols nomira 1841. gada, nelaiķim bija tikai viens dēls, vājprātīgs, bez pēcnācējiem, tiesībnespējīgs, un tas nomira 1869. gadā, neatstādams testamentu. Pirms gadiem trīsdesmit jūsu vectēva mantojums sasniedza apmēram piecu miljonu sterliņu mār­ciņu vērtību. To sekvestrēja un turēja aizbildnībā, un gandrīz visus tā procentus kapitalizēja arī Zana Zaķa Lanževola plānprātīgā dēla dzīves laikā. 1870. gadā mantojums jau bija pieaudzis līdz apaļam skaitlim — divdesmit vienam miljo­nam sterliņu mārciņu, tas ir, piecsimt divdesmit pieciem miljoniem franku. Pēc Agras tiesas lē­muma, ko apstiprināja tiesu palāta Deli un leģi- timēja Civilā padome, kustamais un nekustamais īpašums tika pārdots, visi vērtspapīri realizēti un kopējā summa noguldīta Anglijas bankā. Pašlaik šis kapitāls ir piecsimt divdesmit septiņi miljoni franku, un jūs to varat saņemt, uzrādot vienkāršu čeku, iepriekš iesniedzis Justīcijas ministrijā sa­vas radniecības pierādījumus. Sai sakarā es jums piedāvāju bankas kantora «Trollops, Smits un Ko» pakalpojumus un juridisko palīdzību.

Doktors Sarrazens bija gluži apstulbis. Kādu brīdi viņš nespēja izrunāt ne vārda. Tad, kritiskā prāta urdīts un nespēdams uztvert šo «Tūkstoš un vienas nakts» sapni kā pārbaudītu faktu, viņš iz­saucās:

— Bet, galu galā, kungs, ar ko jūs varat pie­radīt, ka viss, ko jus stāstāt, ir patiesība, un ka jums izdevās mani sameklēt?

— Pierādījumi ir, lūk, šeit, — misters Sārps atbildēja, uzsizdams pa savu lakādas somu. — Un, ja runājam par to, kā es jūs atradu, tad tur nav nekā neparasta. Es jūs meklēju jau piecus gadus. Atrast tuviniekus jeb next of kin [1], kā mēs angļu tiesību zinātnē izsakāmies, kuri varētu būt manti­nieki daudzajiem kapitāliem, kas ik gadu tiek noguldīti Lielbritānijas bankās, ir tieši mūsu uzņē­muma specialitāte. Ar princeses Gokolas manto­jumu mēs nodarbojamies jau veselus piecus ga­dus. Mēs esam taujājuši visās malās, pārbaudījuši simtiem ģimeņu ar uzvārdu Sarrazens, neatraz­dami nevienu, kuras senčos būtu Izidors. Es jau biju gandrīz pārliecināts, ka Francijā nav vairs neviena cita Sarrazena, kad vakarrīt, lasot «Daily News» pārskatu par higiēnas kongresu, izbrīnī­jies atklāju kādu man nezināmu doktoru ar šo uzvārdu. Tūlīt pāršķirstījis savas piezīmes un ne­skaitāmās reģistrācijas kartītes, kas mums savāk­tas sakarā ar šo mantojumu, es pārsteigts konsta­tēju, ka Duē pilsētai mēs nezin kāpēc neesam pie­vērsuši uzmanību. Juzdamies gandrīz drošs, ka esmu ticis uz īstajām pēdām, es tūlīt devos ar vilcienu uz Braitonu, redzēju jūs izejam no kon­gresa zāles un biju pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat īstais. Jūs taču esat dzīvs sava vectēva brāļa portrets: tieši tāds viņš izskatās uzņēmumā, kas ir mūsu rīcībā, pārfotografēts no indiešu māksli­nieka Saranoni gleznotās ģīmetnes.

Misters Sārps izņēma no piezīmju grāmatiņas fotogrāfiju un pasniedza to doktoram Sarrazenam.

Fotogrāfijā bija redzams liela auguma vīrs ar kuplu bārdu, galvā viņam bija turbāns ar pušķi, mugurā brokāta mantija ar zaļām tresēm; viņa poza bija tāda, kā senlaiku portretos mēdza attē­lot virspavēlnieku, kurš patlaban paraksta uzbru­kuma pavēli, vērīgi raudzīdamies skatītājā. Fonā mutuļoja kaujas dūmi un kavalēristi traucās uz­brukumā.

— Šie papīri jums visu paskaidros labāk nekā es, — misters Sārps turpināja. — Es jums tos at­stāšu un ar jūsu laipnu atļauju atgriezīšos pēc divām stundām saņemt jūsu rīkojumus.

To sacīdams, misters Sārps izņēma no savas lakotās somas septiņas vai astoņas mapes ar pa­pīriem, gan apdrukātiem, gan ar roku aprakstī­tiem, nolika tās uz galda un, atmuguriski virzī­damies uz durvīm, nomurmināja:

— Man ir tas gods atvadīties, ser Bria Jovahir Motoranat.

Gandrīz vai noticēdams visam un tai pašā laikā šaubīdamies, doktors paņēma mapes un sāka šķir­stīt papīrus.

Pēc īsa brīža viņš jau bija pilnīgi pārliecināts, ka šis neticamais notikums ir patiesība. Kā lai šaubās, piemēram, lasot šādu iespiestu dokumentu:

«Ziņojums Karaliskās Padomes augsti godāja­miem lordiem, iesniegts 1870. gada 5. janvārī sa­karā ar mantojumu, kas pēc begumas Gokolas Radžinaras nāves Bengālijas provincē palicis bez mantiniekiem.

īss izklāsts. Runa ir par īpašuma tiesībām uz četrdesmit trim tūkstošiem akru aramzemes, da­žādām ēkām, pilīm, saimniecībā izmantojamām celtnēm, ciematiem, kā arī kustamo mantu — dārglietām, ieročiem utt., kas ietilpst begumas

Gokolas Radžinaras mantojumā. No ziņojumiem, kas iesniegti vispirms Agras pilsētas tiesā un pēc tam Deli Augstākajā tiesā, izriet, ka bēguma Go- kola, radžas Lukmisuras atraitne, kas pēc vīra nāves mantoja ievērojamu īpašumu, 1819. gadā apprecējusies otrreiz ar kādu ārzemnieku, pēc iz­celsmes francūzi, vārdā Zanu Zaķu Lanževolu. Sis ārzemnieks līdz 1815. gadam dienējis franču ar­mijā, trīsdesmit sestajā vieglās artilērijas pulkā par vecāko bundzinieku (ar apakšvirsnieka pa­kāpi), bet pēc Luāras armijas izformēšanas iestā­jies darbā uz kāda Nantes tirdzniecības kuģa par izkraušanas un iekraušanas pārzini. Pēc tam viņš nokļuvis Kalkutā, devies uz zemes vidieni un drīz vien uzņēmies kapteiņa instruktora pienākumus nelielajā iezemiešu armijā, kuru bija atļauts tu­rēt radžam Lukmisuram. Pēc neilga laika viņš tika paaugstināts par armijas virspavēlnieku un visai drīz pēc radžas nāves ieguva atraitnes roku. Dažādu koloniālpolitisku apsvērumu dēļ, kā arī ņemot vērā nozīmīgos pakalpojumus, kādus Zans Zaks Lanževols ļoti kritiskā situācijā izda­rīja eiropiešiem Agras pilsētā, Bengālijas provin­ces ģenerālgubernators panāca, ka begumas Go­kolas vīram, kurš pa to laiku bija pārgājis Liel­britānijas pavalstniecībā, piešķīra baroneta titulu. Tādējādi Brias Jovahira Motoranata zemes kļuva par majorātu. 1839. gadā bēguma Gokola nomira, atstādama visu īpašumu Lanževolam, kas divus gadus vēlāk sekoja viņai kapā. Viņu laulībā bija piedzimis tikai viens dēls, plānprātiņš jau kopš mazotnes, tā ka tūlīt pēc vecāku nāves zēnam tika iecelts aizbildnis, kas godīgi pārvaldīja īpašumu līdz viņa nāvei, kura pienāca 1869. gadā. Sim mil­zīgajam īpašumam nav zināms neviens manti­nieks, tāpēc Agras tiesa un Deli Augstākā tiesa nolēma to pārdot ūtrupē. Ņemot vērā vietējo va­ras iestāžu lūgumu, kuras rīkojas valdības vārdā, mums ir gods lūgt Karaliskās Padomes lordus apstiprināt šos tiesas lēmumus utt., utt.» Sekoja paraksti.

Agras un Deli tiesu sprieduma apstiprinātās kopijas, pārdošanas akti, rīkojums noguldīt ka­pitālu Anglijas bankā, vēstījums par Lanževola mantinieku meklēšanu Francijā un vesela kaudze šāda veida dokumentu drīz vien izkliedēja dok­tora Sarrazena pēdējās šaubas. Viņš tik tiešām bija «tuvākais radinieks» un begumas Gokolas vienīgais likumīgais mantinieks. No bankas pa­grabos noguldītajiem piecsimt divdesmit septiņiem miljoniem viņu šķīra tikai formāls lēmums, kura pamatojumam pietiks ar dzimšanas un miršanas apliecību uzrādīšanu!

Tik negaidīta bagātība varētu satricināt visrā­māko prāta cilvēku, un arī lāga dakteris nespēja pretoties zināmam satraukumam. Taču šis satrau­kums bija īslaicīgs un izpaudās vienīgi tā, ka doktors Sarrazens dažas minūtes ašiem soļiem staigāja pa istabu šurp un turp. Tad viņš apval­dīja sevi, pārmezdams pats sev neilgo drudžai- nību kā nepiedodamu vājumu, un, atlaidies at­zveltnī, palika labu laiku nogrimis dziļās pārdo­mās.