Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Pēc tam pēkšņi viņš atsāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, bet šoreiz viņa acis priecīgi mirdzēja un bija redzams, ka viņā raisās kāda augstsirdīga un cēla doma. Viņš to uztvēra, pārcilāja, loloja un beidzot pieņēma noteiktu lēmumu.

Sai brīdī pie durvīm klauvēja. Atgriezās mis­ters Sārps.

— Es lūdzu jums piedošanu par savām šau­bām, — doktors viņam sirsnīgi sacīja. — Tagad esmu pilnīgi pārliecināts un jutos jums milzu pa­teicību parādā par jūsu pūlēm.

— Nekādas pateicības… Tā taču gluži vien­kārša lieta, tas ir mans amats. Vai drīkstu cerēt, ka sers Bria turpmāk būs mans klients?

— Pats par sevi saprotams. Nododu visu šo lietu jūsu rokās… Es tikai palūgšu, uzrunājot mani, atteikties no šā nejēdzīgā tituļa…

«Nejēdzīgs! Tituls, kas vērts divdesmit vienu miljonu sterliņu mārciņu!» bija lasāms mistera Sārpa sejā, bet viņš bija pārāk liels diplomāts, lai ko iebilstu.

— Kā vēlaties, jūs esat noteicējs, — viņš at­bildēja. — Es braukšu atpakaļ uz Londonu un gaidīšu jūsu pavēles.

— Vai varu paturēt šos dokumentus? — dok­tors jautāja.

— Protams, mums ir to kopijas.

Palicis viens, doktors Sarrazens apsēdās pie rakstāmgalda, paņēma vēstuļpapīra lapu un rak­stīja:

«Braitonā, 1871. gada 28. oktobrī.

Manu mīļo zēn, mūs gaida milzīga, kolosāla, neticama bagātība! Nedomā, ka man aptumšojies prāts, bet izlasi šos dažus dokumentus, kurus pie­vienoju vēstulei. Pēc tiem tu skaidri redzēsi, ka esmu mantojis angļu vai, pareizāk sakot, indiešu baroneta titulu un kapitālu, kurš, patlaban no­guldīts Anglijas bankā, pārsniedz pusmiljardu franku. Es nešaubos, mīļo Oktāv, ar kādām jū­tām tu uzņemsi šo ziņu. Tu, tāpat kā es, sapra­tīsi, kādus jaunus pienākumus mums uzliek tāda bagātība un arī — kādām briesmām tā var pa­kļaut mūsu veselo saprātu. Es par to uzzināju tikai pirms nepilnas stundas, un jau tagad raizes par šo atbildību pa pusei nomāc prieku, kādu iz­jutu sākumā, domādams par tevi. Varbūt šī pār­maiņa būs liktenīga mūsu abu dzīvē… Mēs, pie­ticīgie zinātnes celmlauži, jutāmies laimīgi ar savu necilo dzīvi un darbu. Vai tā būs arī turpmāk? Laikam jau ne, ja vien … Es pat neuzdrīkstos tev ieminēties par domu, kas man ienāca prātā… Laikam jau mēs jutīsimies laimīgi tikai tad, ja šī bagātība mūsu rokās kļūs par jaunu un varenu zinātnes dzinējspēku, brīnumainu civilizācijas ieroci! Mēs par to visu vēl parunāsim. Raksti man labi drīz, pastāsti, kā tevi ietekmēja šī ārkārtējā, neiedomājamā ziņa, un pavēstī to mātei. Esmu pārliecināts, ka, būdama saprātīga sieviete, viņa to uztvers pavisam mierīgi. Nu, un tava māsiņa vēl ir par jaunu, lai kaut kā tamlīdzīga dēļ zau­dētu galvu. Turklāt viņas galviņa jau tagad nav tik viegli sagrozāma, un, ja arī viņa apjaustu vi­sas iespējamās sekas, kādas var būt ziņai, ko tev pavēstīju, es tomēr esmu drošs, ka šī pārmaiņa mūsu apstākļos viņu satrauks vismazāk. Paspied roku Marselam. Jebkurā no maniem nākotnes plā­niem viņam ir sava loma.

Tavs mīlošais tēvs F. Sarrazens.»

Ielicis vēstuli līdz ar svarīgākajiem dokumen­tiem aploksnē, uzrakstījis adresi: «Oktāvām Sar- razena kungam, Centrālās lietišķās mākslas sko­las audzēknim, Parīzē, Sicīlijas karaļa ielā 32», doktors paņēma cepuri, uzvilka mēteli un devās uz kongresu. Stundas ceturksni vēlāk šim jauka­jam cilvēkam viņa miljoni vairs nemaz nebija prātā.

Oktāvs Sarrazens, doktora dels, nepiederēja pie tiem, kurus mēdz saukt par neglābjamiem sliņ­ķiem. Viņš nebija ne dumjš, ne sevišķi gudrs, ne skaists, ne neglīts, ne īpaši liela, ne maza auguma, ne īsti tumšmatis, ne gaišmatis. Viņam bija kas- taņbrūni mati, un — jebkurā nozīmē — viņš pie­derēja pie visparastākā jauniešu tipa. Koledžā viņš aizvien saņēma otrās pakāpes apbalvojumu un pāris goda rakstu. Bakalaura eksāmenā viņam bija atzīme «apmierinoši». Pirmoreiz neizturējis konkursu Centrālajā skolā, viņš tika pielaists pie pārbaudījumiem otrreiz un uzņemts simt divdes­mit septītais. Ar savu nenoteikto raksturu Ok­tāvs bija viens no tiem jaunekļiem, kas apmierinās ar paviršam zināšanām, par visu spriež aptuveni un slīd pa dzīvi kā mēness gaisma pa zemes virsu. Tādi cilvēki likteņa rokās ir līdzīgi korķim viļņa virsotnē. Atkarībā no tā, vai vējš pūš no ziemeļiem vai dienvidiem, vilnis viņus nes vai nu uz ekvatora, vai pola pusi. Viņu gaitas nosaka nejaušība. Ja doktors Sarrazens nebūtu sev radī­jis zināmas ilūzijas par dēla raksturu, laikam gan viņš būtu vilcinājies rakstīt tādu vēstuli; bet ve­cāki jau dažkārt ir mazliet akli, un tas piedodams pat visgudrākajiem cilvēkiem.

Par laimi, iegadījās tā, ka jau skolas gaitu sā­kumā Oktāvs pakļāvās kādam enerģiskas dabas jauneklim, kura mazliet valdonīgā, bet katrā ziņā labvēlīgā ietekme bija stipri manāma. Sarlemaņas licejā, kur tēvs viņu sūtīja pabeigt mācības, Ok­tāvs cieši sadraudzējās ar vienu no klasesbied­riem, elzasieti Marselu Brukmani, kurš gan bija gadu jaunāks, taču tiklab ar fizisko spēku, kā prātu un raksturu pārāks par Oktāvu.

Divpadsmit gadu vecumā kļuvis bārenis, Mar- sels Brukmanis bija mantojis nelielu renti, ar kuru labi ja pietika mācību maksai. Nebijis Oktāva, kas brīvdienās viņu aizvien paņēma līdzi pie saviem vecākiem, viņš nekad nebūtu spēris kāju ārpus liceja sienām.

Tā nu iznāca, ka doktora Sarrazena ģimene drīz vien kļuva arī par jaunā elzasieša ģimeni. Aiz šķietama vēsuma slēpdams ļoti jūtīgu dabu, Mar- sels saprata, ka viņam visa dzīve jāveltī šiem krietnajiem cilvēkiem, kas tagad aizstāja viņam tēvu un māti. Gluži dabiski, viņš ļoti iemīļoja doktoru Sarrazenu, tā sievu un jauniņo, bet jau nopietno meitiņu, kas atklāja viņam savu sirdi. Taču savu pateicību viņš pierādīja nevis ar vār­diem, bet gan ar darbiem. Viņš labprātīgi bija uz­ņēmies patīkamo pienākumu izveidot no Zannas, kam patika mācīties, gudru, taisnprātīgu, apņē­mīgu meiteni un tai pašā laikā padarīt Oktāvu par sava tēva cienīgu dēlu. Jāatzīst, ka pēdējais uzdevums bija grūtāks, jo māsa, lai gan bija jau­nāka, izrādījās, bija spējīgāka par brāli. Tomēr Marsels bija cieši apņēmies sasniegt mērķi.

Jo Marsels Brukmanis bija viens no tiem droš­sirdīgajiem un attapīgajiem jaunekļiem, kurus El- zasa ik gadu sūta uz Parīzi piedalīties lielajā cīņā. Jau bērnībā viņš izcēlās tiklab ar savu iz­turību un muskuļu spēku, kā ar gudrību un prāta možumu. Viņa augums bija stūrains, un viņā pašā viss bija griba un drosme. Jau kopš koledžas ga­diem viņu urdīja nepārvarama tieksme gūt visla­bākos panākumus visās nozarēs: gan skriešanās sacīkstēs, gan bumbas spēlē, gan vingrošanas zālē, gan ķīmijas laboratorijā. Ja gada beigās viņš nesaņēma kādu godalgu, tad uzskatīja šo gadu par zaudētu. Divdesmit gadu vecumā viņš bija liela, mazliet neveikla, spēcīga auguma jauneklis, možs un rosīgs; viņa organismu varētu salīdzināt ar mašīnu, kas spēj sasniegt maksimālu sprie­gumu un produktivitāti. Gudrā, izteiksmīgā seja jau tagad saistīja vērīgu cilvēku skatienus. Tai pašā gadā, kad Marsels tika uzņemts Centrālajā skolā kā otrais, viņš bija stingri nolēmis beigt to kā pirmais.

Starp citu, tieši viņa neatlaidīgās, pāri plūsto­šās enerģijas dēļ, ar kuru pietika diviem, Oktāvs izturēja iestājpārbaudījumus. Veselu gadu Mar­sels viņam «nedeva miera», skubināja viņu, spieda strādāt. Pret Oktāvu, šo vājo, svārstīgo raksturu, Marsels izjuta tādu kā draudzīgu žēlumu: tā va­rētu izturēties lauva pret nevarīgu kucēnu. Viņam bija prieks stiprināt šo vārgulīgo stādu ar sava pāri plūstošā spēka sulu un panākt, lai tas nes augļus.