Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Pavirši raugoties, bija grūti saprast, kāds sa­kars ir šiem politiskajiem spriedelējumiem ar ba­gāto mantojumu. Taču misters Sārps bija pietie­kami pieredzējis lietvedis, lai uztvertu augstāko sakarību starp ģermāņu rases nacionālajiem cen­tieniem vispār un profesora Sulces personisko vē­lēšanos iegūt begumas mantojumu. Būtībā tās bija vienādas dabas tieksmes.

Starp citu, nekādu šaubu nevarēja būt. Lai kā Jēnas universitātes profesoru pazemotu radniecī­bas saites ar zemāku rasi, nenoliedzami franču tautības vecmāmiņa bija zināmā mērā atbildīga par šā nesalīdzināmā cilvēku sugas pārstāvja iera­šanos pasaulē.

Tā gan bija tikai otrās pakāpes radniecība sa­līdzinājumā ar doktora Sarrazena radniecību, tā­pēc viņa tiesības uz minēto mantojumu bija ma­zāk pamatotas. Tomēr misters Sārps tūlīt saska­tīja gluži likumīgu iespēju atbalstīt šīs tiesības, turklāt tāda iespēja notariātam «Bilovs, Grīns un Sārps» bija ļoti vilinoša: līdz ar to jau tāpat ļoti izdevīgo Lanževola lietu varēja pārvērst lieliskā procesā, kas būtu kaut kas līdzīgs Dikensa «Džarn- daiss pret Džarndaisu». Domās likumu zinātājs Sārps jau redzēja veselu kaudzi zīmogpapīru, aktu un visvisādu dokumentu. Bet tad viņam ienāca prātā vēl labāka ideja — rīkoties tā, it kā viņš aizstāvētu katra klienta intereses, un panākt to starpā vienošanos, kas viņam, Sārpam, sagā­dātu tikpat daudz goda, cik peļņas.

Tālab misters Sārps iepazīstināja profesoru Sulci ar dokumentiem, kas pierādīja doktora Sar­razena tiesības uz mantojumu, un lika noprast: ja arī kantoris «Bilovs, Grīns un Sārps» uzņem­tos rūpes, lai daļu mantojuma piešķirtu profeso­ram Sulcem, balstoties uz viņa šķietamajām tie­sībām un radniecību ar doktoru («Tikai šķietama­jām tiesībām,» Sārps uzsvēra, «kuru pierādīšanai, mans kungs, būtu vajadzīgs ilgstošs process»), tad viņš, paļaudamies uz taisnības izjūtu, kāda piemītot visiem vāciešiem, cerot, ka Sulces kungs šai gadījumā izrādīšot notāru kantorim visādā veidā pienācīgo pateicību.

Profesors bija pietiekami atjautīgs, lai saprastu lietveža loģisko domu gājienu. Viņš šai ziņā pil­nīgi nomierināja misteru Sārpu, tomēr neko no­teiktu neapsolīdams. Misters Sārps savukārt laipni lūdza atļauju tuvāk iepazīties ar lietu un, aplieci­nādams vislielāko cieņu, pavadīja profesoru lidz durvīm. Par stingri ierobežoto laiku, kas viņam bija tik dārgs, tobrīd vairs nebija runas.

Sulces kungs aizgāja, pilnīgi saprazdams, ka viņam nav formālu tiesību uz begumas manto­jumu, bet tai pašā laikā cieši pārliecināts, ka ģer­māņu un latīņu rases cīņā, kuru uzsākt, starp citu, ir katra vācieša goda pienākums, noteikti jā­uzvar, ja vien prasmīgi rīkojas, ģermāņu rasei.

Tagad mistera Sārpa galvenais uzdevums bija izdibināt doktora Sarrazena viedokli. Viņš nekavē­joties aizsūtīja telegrammu uz Braitonu, un ap pieciem pēc pusdienas franču zinātnieks ieradās notariāta pilnvarotā kabinetā.

Doktors Sarrazens notikušo uzņēma ar tādu mieru, ka misters Sārps pat pabrīnījās. Jau pēc pirmajiem mistera Sārpa vārdiem viņš godīgi at­zina, ka patiešām dzirdējis tuviniekus runājam par vecmāmuļas māsu, kuru uzaudzinājusi kāda bagāta, dižciltīga dāma un kura aizbraukusi šai dāmai līdzi uz ārzemēm un pēc tam Vācijā ap­precējusies. Doktors tomēr nezināja ne šās sie­vietes vārdu, ne savu radniecības pakāpi ar viņu.

Misters Sārps jau bija ieskatījies savā rūpīgi sakārtotajā kartotēkā un laipni iepazīstināja ar to doktoru.

Misters Sārps negribēja slēpt, ka te var iznākt prāvošanās un šāda veida procesi parasti ļoti ieilgst. Protams, neesot nekādas vajadzības stās­tīt pretiniekam par ģimenes atmiņām, kurās dok­tors nupat tik vaļsirdīgi dalījies ar savu liet­vedi… Bet esot vēl Zana Zaķa Lanževola vēs­tules māsai, par kurām runājis Sulces kungs, tā­tad prezumpcija, kas liecinot par labu vācu pro­fesoram. Protams, visai vāja un likumīgi nepa­matota prezumpcija, bet galu galā tomēr… Bez šaubām, Sulce centīšoties pilsētas arhīva putekļos uzrakt vēl citus pierādījumus. Ja nebūšot auten­tisku pierādījumu, varbūt pretinieks pat nebaidī­šoties uzrādīt neīstus dokumentus. Vajagot pare­dzēt visi.! Kas zina, varbūt jauni atklājumi šai lietā došot pamatu tiesai atzīt, ka tik pēkšņi no viņsaules uzradušās Terēzes Lanževolas un viņas patlaban dzīvo pēcteču tiesības uz begumas man­tojumu ir lielākas nekā doktora Sarrazena tiesī­bas? Jebkurā gadījumā tas nozīmējot ilgas un garas runas, pārbaudes un ne tik drīzu lietas at­risinājumu. Tā kā izredzes uzvarēt esot abām pu­sēm, tad pretiniekiem nebūšot grūti atrast paju sabiedrības, kas apņemšoties uz kredīta finansēt tiesas procesu un izmantot visus juridiskos līdzek­ļus. Viens tāds slavens process esot ildzis astoņ­desmit trīs gadus pēc kārtas un beidzies tikai tā­pēc, ka galu galā izsīkuši visi līdzekļi: ir pro­centi, ir kapitāls — viss bijis vējā! Izmeklēšana, komisijas, lietas nodošana no vienas instances citā, dažādas procedūras varot prasīt bezgala daudz laika. Varbūt pat desmit gados jautājums netikšot izšķirts un pusmiljards joprojām gulēšot bankā …

Doktors Sarrazens klausījās šais runas plūdos un gaidīja, kad tie reiz beigsies. Lai gan viņš ne­būt neticēja katram mistera Sārpa vārdam, to­mēr viņu pārņēma tāda kā bezcerība. Viņš bija līdzīgs ceļiniekam, kurš, stāvēdams kuģa priekš­galā, jau redzējis ostu pavisam tuvu, bet tad pēk­šņi mana to attālināmies, ieslīgstam miglā un bei­dzot pazūdam. «Tāpat var notikt,» viņš domāja, «ar bagātību, kas jau bija tik tuvu. Arī tā var iz­tvaikot un pagaist, lai gan ir jau izplānots, kā to likt lietā!»

— Bet kas tad jādara? — viņš jautāja notari­āta pilnvarotajam.

— Kas jādara? Hm …

To esot grūti izstāstīt un vēl grūtāk izdarīt. Bet galu galā to visu vēl varot nokārtot. Misters Sārps par to bija pilnīgi pārliecināts. Angļu ties­lietu prakse esot nepārspējama. Viņš atzīstot, ka tiesāšanas kārtība esot diezgan gausa, smagnēja, toties droša un nekļūdīga. Neapšaubāmi pēc da­žiem gadiem doktors Sarrazens iegūšot begumas mantojumu savā īpašumā, ja vien … hm … ja vien viņa tiesības tikšot juridiski pierādītas . . .

Kad doktors Sarrazens izgāja no Sārpa kabi­neta Sauthemptonrovā, viņa paļāvība bija stipri satricināta un viņš bija pārliecināts, ka tagad jā­izvēlas: vai nu sākt nebeidzamu prāvošanos, vai atteikties no sava sapņa. Tad, domādams par savu skaisto, labdarīgo plānu, doktors Sarrazens izjuta dziļu nožēlu.

Pa to laiku misters Sārps izsauca pie sevis pro­fesoru Sulci, kas viņam bija atstājis savu adresi. Notariāta pilnvarotais paziņoja Sulces kungam, ka doktors Sarrazens nekad neesot dzirdējis pie­minam tādu Terēzi Lanževolu, ka viņš kategoriski noliedzot jebkādu radniecību ar vāciešiem un at­sakoties no jebkura veida vienošanās. Tātad pro­fesoram neatliekot nekas cits kā tiesāties, ja viņš uzskatot savas tiesības par pietiekami pamatotām. Misteram Sārpam, kas uz šo lietu raugoties pil­nīgi objektīvi — nu, varbūt ar tīri juridisku inte­resi — neesot ne mazākā iemesla viņu no tā at­runāt. Vai gan jurists varot vēlēties ko labāku par tiesas prāvu, desmit prāvām, tādu prāvu, kas ilgtu gadu trīsdesmit, kā tas, šķiet, būs šoreiz! Viņš, misters Sārps, par to varot tikai priecāties. Ja viņš nebaidītos modināt profesorā aizdomas, tad viņa objektivitāte sniegtos pat tik tālu, ka viņš ieteiktu profesora kungam kādu no saviem kolē­ģiem, kas uzņemtos aizstāvēt tā intereses… Un, protams, advokāta pareiza izvēle esot ārkārtīgi svarīga. Juristu darbalauks šais laikos esot salī­dzināms ar īstu lielceļu: kādus gan avantūristus un laupītājus tur gadoties sastapt! Viņš to atzīs­tot ar kauna sārtumu sejā.