Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Tāpat ir skaidrs, ka Stālštatē ārkārtīgi rūpīgi glabā šo noslēpumu.

Šai Ziemeļamerikas nostūrī, ko ieskauj tuk­sneši un augstu kalnu siena šķir no pasaules, šai nostūrī, kas atrodas piecsimttūkstoš jūdžu no tuvākajām apdzīvotajām vietām, būtu velti mek­lēt tās brīvības pēdas, uz kuras pamata izauga Savienoto Valstu republikas varenība.

Ja arī jūs nok|ūtu pie pašiem Stālštates mūriem, nemaz nemēģiniet ieiet pa kādiem no masīvajiem vārtiem, kas vietumis pārtrauc grāvju un nocie­tinājumu līniju. Nepielūdzami barga pavēle liks jums tūlīt griezties atpakaļ. Jādodas lejup uz kādu no priekšpilsētām. Tērauda pilsētā iekļūt jūs va­rat tikai tad, ja zināt maģiskus vārdus, paroli vai arī ja jums ir pienācīgi apzīmogota caurlaide ar visiem vajadzīgajiem parakstiem.

Bez šaubām, tāda caurlaide bija jaunajam strādniekam, kurš kādā novembra rītā ieradās Stālštatē, jo, atstājis priekšpilsētas viesnīciņā mazu, gaužām apdilušu ādas ce|asomu, viņš kā­jām devās uz tuvākajiem ciemata vārtiem.

Tas bija plecīgs, jauns cilvēks, ģērbies pēc ame­rikāņu kolonistu modes va]īgā jūrnieka blūzē, vil­nas kreklā bez apkakles un platās velūra biksēs, kas bija sabāztas lielos zābakos. Dziļi pār seju viņš bija uzmaucis filca cepuri ar platām malām, it kā slēpdams ogļu putekļiem piesūkušos ādu, un soļoja vingrā gaitā, kaut ko klusu svilpodams brūnajā bārdā.

Nonācis pie vārtiem, jaunais cilvēks pasniedza sardzes priekšniekam apdrukātu papīra lapu un tika tūlīt ielaists.

— Jums ir norīkojums pie meistara palīga Ze- ligmaņa: «K» sektors, IX iela, 743. darbnīca, — sardzes virsnieks sacīja. — Ejiet pa loka ceļu pa labi līdz robežzīmei «K» un tur piesakieties pie vārtu sarga… Vai noteikumi jums zināmi? Ja ieiesit kādā citā sektorā, jūs uz vietas tiksit at­laists! — viņš piebilda, kad jaunais cilvēks jau devās tālāk.

Jaunais strādnieks gāja norādītajā virzienā un nogriezās pa loka ceļu. Tam labajā pusē bija iz­rakts grāvis, pa kura uzbēruma malu staigāja sargkareivji. Kreisajā pusē, starp plato loka ceļu un sablīvētajām ēkām, vispirms iezīmējās apkārt- ejoša dzelzceļa līnija; tālāk pacēlās otra siena, līdzīga ārējam mūrim, kas arī noteica Tērauda pilsētas apveidu.

Sis apveids bija aploce, kuras sektori, norobe­žoti ar nocietinātu līniju rādiusiem, bija pilnīgi nošķirti cits no cita, lai gan tos apjoza kopējs grāvis un mūris.

Drīz vien jaunais strādnieks nonāca līdz ceļa stabam ar burtu «K» — tas atradās iepretim ma­sīviem vārtiem, virs kuriem, akmenī kalts, rēgo­jās tas pats burts, — un piegāja pie vārtu sarga būdas.

Šoreiz viņam bija darīšana nevis ar karavīru, bet gan ar invalīdu: tam bija koka kāja un me­daļa pie krūtīm.

Invalīds uzmanīgi izlasīja dokumentu, uzspieda tam vēl vienu zīmogu un sacīja:

— Ejiet taisni vien. Devītā iela pa kreisi.

Jaunais cilvēks izgāja caur šo otro nocietinā­jumu līniju un beidzot atradās «K» sektorā, kura asi veidoja ce|š, kas veda no vārtiem. Abās pu­sēs tam taisnleņķi virknējās vienveidīgu būvju rindas.

Mašīnu dārdoņa jau k|uva apdullinoša. Pelēko ēku korpusi ar tūkstoš gaišām acīm drīzāk atgā­dināja dzīves briesmoņus, nevis nedzīvas celtnes. Taču jaunais cilvēks laikam bija pieradis pie tāda skata, jo nepievērsa tam ne mazāko uzmanību.

Pēc piecām minūtēm viņš jau bija atradis devīto ielu, 743. darbnīcu un iegāja nelielā kantorī, kur starp dažādiem aktu vākiem un reģistrācijas grā­matām sēdēja meistara palīgs Zeligmanis.

Meistara palīgs paņēma vairkkārt apzīmogoto caurlaidi, pārbaudīja to un tad pacēla acis uz jauno strādnieku.

— Jūs esat salīgts par pudlingētāju? — viņš jautāja. — Liekas, esat |oti jauns?

— Vecums nav svarīgs, — jaunais strādnieks atbildēja. — Man drīz būs divdesmit seši gadi, un esmu jau septiņus mēnešus nostrādājis par pud­lingētāju … Ja tas jūs interesē, varat apskatīt manas apliecības, kuras uzrādīju jūsu kantora priekšniekam Ņujorkā, kad mani salīga darbā.

Jaunais cilvēks runāja vāciski pilnīgi brīvi, to­mēr ar vieglu akcentu, kas, šķiet, modināja meis­tara paligā zināmu neuzticību.

— Vai jūs esat elzasietis? — tas jautāja.

— Nē, esmu šveicietis… no Šafhauzenas. Lū­dzu, te ir mani dokumenti, viss pilnīgā kārtībā.

Viņš izvilka no ādas kabatas portfeļa pasi, die­nesta grāmatiņu, apliecības.

— Labi. Galu galā jūs taču esat pieņemts darbā, un mans uzdevums ir tikai parādīt jums jūsu vietu, — sacīja Zeligmanis, kuru oficiālie doku­menti tūlit nomierināja.

Viņš ierakstīja Johana Svarca vārdu reģistrāci­jas grāmatā, pēc tam — līguma lapā, pasniedza jaunajam cilvēku zilu kartīti ar tā vārdu un nu­muru 57938 un piebilda:

— Katru rītu pulksten septiņos jums jābūt pie «K» vārtiem, jāuzrāda šī karte, ar kuru jūs ielai­dīs iekšējā joslā, sardzes būdā jūs paņemsit že­tonu ar savu numuru un, ierazdamies darbā, pa­rādīsit to man. Septiņos vakarā, darbam beidzo­ties, jūs to iemetīsit pie darbnīcas durvīm kastītē, kura ir atvērta tikai šai noteiktajā laikā.

— Noteikumi man ir zināmi… Vai es varu ap­mesties rūpnīcas teritorijā? — Svarcs jautāja.

— Nē. Jums jāatrod mājvieta ārpus tās, bet ēst jūs varēsit sava ceha ēdnīcā par ļoti mērenu maksu. Sākumā jūsu alga būs viens dolārs dienā. Ik pēc trim mēnešiem to paaugstinās par divdes­mit procentiem … Vienīgais soda veids — atlai­šana. Par katru noteikumu pārkāpumu es rakstu atlaišanas pavēli, ko apstiprina ceha inženieris… Vai sāksit strādāt šodien?

— Kāpēc ne?

— Tā būs tikai puse dienas, — meistara pa­līgs piemetināja, vadīdams Svarcu uz kādu no iekšējām galerijām.

Viņi abi soļoja pa platu gaiteni, šķērsoja kādu pagalmu un iegāja plašā hallē, kas gan ar savu apjomu, gan vieglo konstrukciju bija līdzīga lie­las stacijas peronam. Uzmetis ceham profesionālu skatienu, Svarcs sajūsmā sasita plaukstas.

Abās pusēs garajai hallei virknējās divas rindas milzīgu cilindrisku kolonnu, kas tiklab diametrā, kā augstumā bija līdzīgas Svētā Pētera katedrā­les kolonnām Romā. Tās slējās no zemes līdz stikla kupolam, noteiktās vietās izvirzīdamās ār­pusē. Tie bija pudlingēšanas krāšņu dūmeņi. Katrā rindā bija piecdesmit tādu krāšņu uz mūrēta pa­mata.

Vienā telpas galā lokomotīves ik brīdi atveda vagonus ar čugunu, ar kuru piepildīja krāsnis, otrā galā tukši vagoni uzņēma un aizveda šo ču­gunu jau pārvērstu tēraudā.

Pudlingēšanas rezultātā notiek šī pārvērtība. Te enerģiski darbojas veselas brigādes puskailu, ar garu dzelzs kāsi apbruņotu ciklopu.

Ar izdedžiem izklātā krāsnī tiek iemesti čuguna stieņi un karsēti līdz ļoti augstai temperatūrai. Lai iegūtu dzelzi, čuguna kausējumu sāk maisīt, tiklīdz tas kļuvis valkans. Lai iegūtu tēraudu, pēc ķīmiskā sastāva dzelzij tik radniecīgo metālu, kas ar savām īpašībām tomēr ļoti atšķiras no dzelzs, jāgaida, kamēr kausējums kļūst pavisam šķidrs, un jāuztur krāsnīs daudz lielāks karstums. Tad pudlingētājs ar savu garo kāsi mīca, maisa un groza liesmās metāla masu, kamēr tā, sajauku- sies ar izdedžiem, iegūst zināmu elastīguma pa­kāpi. Pēc tam viņš to sadala četrās lodēs jeb po­rainās «lupās», kuras citu pēc citas nodod palīg­strādniekiem uzsitējiem.

Darbs turpinās tai pašā halles daļā. Iepretim katrai krāsnij atrodas tvaika āmurs, kuru iedar­bina tvaiks, kas nāk no pašā krāsnī iemontēta vertikāla katla. Te darbojas uzsitējs. Tērpies bru­ņās no galvas līdz papēžiem, garos zābakos, ar skārda uzročiem, aizsējies biezu ādas priekšautu, uzlicis galvā metāla sietu, sejas aizsargu, šis rūp­niecības bruņinieks ar garām knaiblēm satver līdz baltkvēlei nokaitēto «lupu» un paliek to zem āmura. Milzīgā un ārkārtīgi smagā āmura uzsi- tieni izspiež no tās gluži kā no sūkļa visus ne­tīros piejaukumus, dzirkstelēm līstot un šļakstot uz visām pusēm.