Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

taji, gan mehāniķi un kurinātāji — visi viņai bija pazīstami, visus viņa bija vairākkārt redzējusi ejam uz darbu un atkal atgriežamies.

To, ko viņai nebija iespējams redzēt, viņa ska­tīja gara acīm, iztēlodamās, kā lifta muca slīd aizvien dziļāk, aiznesot līdzi cilvēku saujiņu, kuru vidū kādreiz bija viņas vīrs, bet tagad — viņas vienīgais bērns.

Viņa dzirdēja, kā ogļraču balsis un smiekli kļūst arvien tālāki un klusāki, līdz izgaist kaut kur dzi­ļumā. Domās viņa pavadīja lifta kabīni, kas slī­dēja aizvien zemāk un zemāk pa šauro, vertikālo eju, kamēr nolaidās piecsimt vai sešsimt metru dziļumā: pieci vai seši simti metru — tas jau četrreiz pārsniedz vislielākās piramīdas augstumu! Iztēlē viņa redzēja, kā apstājas kabīne un cilvēki steidzas izkāpt.

Nu jau tie izklīst savā apakšzemes pilsētā, cits nogriezdamies pa labi, cits pa kreisi; vedēji dodas pie savām vagonetēm; atšķaidītāji, apbruņojušies ar dzelzs kapli, steigšus brūk virsū akmeņogļu slānim; uzbērēji aizpilda atšķaidījuma vietas ar drošu materiālu; nostiprinātāji apšuj ar koka pa­neļiem neapmūrētās ejas; ceļa strādnieki labo dzelzceļu, liek sliedes; mūrnieki mūrē velves.

No galvenās šahtas sākas centrālā eja, kura kā plats bulvāris aizstiepjas līdz otrai šahtai trīs vai četrus kilometrus tālāk. No turienes taisnā leņķī uz visām pusēm ved šaurākas ejas un tām para­lēli vēl papildejas. Starp šiem ceļiem slejas mūri, akmeņogļu vai klinšu izveidoti pīlāri. Un tas viss ir regulārs, četrstūrains, masīvs, melns!

Un šai labirintā ar vienādi platām un garām ejām gāzes drošo lampu gaismā kustas, strādā, sarunājas vesela armija puskailu ogļraču.

Bauera kundze to visu bieži fitēlojās, kad, pali­kusi viena, domās iegrimusi, sēdēja pie pavarda.

Sajā eju krustojumā viņa sevišķi skaidri redzēja vienu eju, kuru pazina labāk par citām, — to, kuras ventilatora durtiņas atvēra un aizvēra vi­ņas mazais Kārlis.

Kad pienāca vakars, dienas maiņas strādnieki atkal uzbrauca virszemē un viņus aizstāja nakts maiņas strādnieki. Bet mazais Kārlis nekāpa līdz ar citiem lifta kabīnē. Viņš devās uz zirgu stalli pie sava mīluļa Blēra-Atola, pabaroja to ar auzām un sienu, tad pats paēda aukstas vakariņas, ko viņam atsūtīja no virszemes, kādu brīdi parotaļā­jās ar lauku peli, kas gulēja viņam pie kājām, un abiem sikspārņiem, kuri smagi lidinājās ap galvu, pēc tam turpat arī aizmiga uz salmu ci­sām.

Cik skaidri Bauera kundze to visu iztēlojās, cik labi jau no pusvārda saprata katru sīkumu, par ko stāstīja Kārlis!

— Vai zini, māmiņ, ko man vakar pateica inže­nieris Maulsmīla kungs? Viņš sacīja: ja es kādā no tuvākajām dienām pareizi atbildēšot uz viņa jautājumiem aritmētikā, viņš ņemšot mani par pa­līgu un likšot turēt mērlenti, kad ar kompasu nospraudīs plānus raktuvē. Liekas, viņi domā tai­sīt jaunu eju, kas savienos mūsu šahtu ar Vēbera šahtu, un tur būs pamatīga noņemšanās, lai viss iznāktu precīzi.

— Patiešām! — Bauera kundze sajūsmināta iesaucās. — Un Maulsmīla kungs runāja par to ar tevi!

Un viņa jau iztēlojās, kā dēls tur mērlenti, kas stiepjas pa visu garo eju, kamēr inženieris, rau­dzīdamies kompasā, pieraksta skaitļus piezīmju grāmatiņā un nosaka jaunā štreka virzienu.

— Diemžēl nav neviena, kas man paskaidrotu to, ko es aritmētikā nesaprotu, — Kārlis turpi­nāja, — un es baidos, ka nepratīšu atbildēt pareizi uz visiem jautājumiem.

Tad Marsels, kas klusēdams sēdēja kaktā pie pavarda un smēķēja savu pīpi, iejaucās sarunā un sacīja zēnam:

— Parādi man, kas tev nav saprotams, varbūt es varēšu tev to izskaidrot.

— Jūs? — Bauera kundze neticīgi iejautājās.

— Protams, — Marsels atbildēja. — Vai jūs domājat, ka es neko neiemācos vakara kursos, ku­rus kārtīgi apmeklēju ik dienas pēc vakariņām? Skolotājs ir ļoti apmierināts ar mani un saka, ka es varētu viņam palīdzēt, nodarbodamies ar ne­sekmīgajiem.

Marsels tūlīt iegāja savā istabā un pēc brīža atgriezās ar tīru burtnīcu. Apsēdies blakus zē­nam, viņš jautāja, kas tam uzdevumā esot nesa­protams, un tik labi visu paskaidroja, ka mazais Kārlis izbrīnījies pavisam viegli atrisināja uzde­vumu.

No šīs dienas Bauera kundze sāka cienīt savu īrnieku un Marsels arvien vairāk pieķērās savam mazajam draugam.

Turklāt arī rūpnīcā viņš bija priekšzīmīgs strādnieks un drīz vien viņu paaugstināja sākumā par otrās, pēc tam — par pirmās klases metāllē­jēju.

Katru ritu tieši septiņos Marsels iegaja pa sek­tora «O» vārtiem un katru vakaru pēc vakariņām devās uz kursiem, ko vadīja inženieris Trubners. Vienlīdz cītīgi viņš mācījās ģeometriju, algebru un rasēšanu, un viņa neparasti straujās sekmes pārsteidza skolotāju. Divus mēnešus pēc iestāša­nās darbā Sulces rūpnīcā visi uzskatīja jauno strādnieku par visspējīgāko puisi ne tikai «O» sektorā, bet pat visā Tērauda pilsētā. Ziņojums, ko viņa tiešais priekšnieks nosūtīja trimestra bei­gās, ietvēra šādu oficiālu raksturojumu:

«Svarcs (Johans), divdesmit sešus gadus vecs, pirmās klases metāllējējs. Uzskatu par savu pie­nākumu vērst centrālās administrācijas uzma­nību uz šo ārkārtīgi spējīgo darbinieku, kas iz­ceļas tiklab ar savām teorētiskajām zināšanām, kā praktiskajām iemaņām un ļoti spilgtām izgud­rotāja spējām.»

Tomēr bija vajadzīgs ārkārtējs gadījums, lai augstākā priekšniecība beidzot pievērstu Marse- lam uzmanību. Tāds gadījums radās, kā tas al­laž notiek agri vai vēlu; tikai diemžēl tas radās ļoti traģiskos apstākļos.

Kādu svētdienas rītu, dzirdēdams pulksteni no­sitam desmit, Marsels bija ļoti izbrīnījies, ka viņa mazais draugs Kārlis vēl nav pārradies mājās. Viņš nokāpa lejā pajautāt, vai Bauera kundze ne­zina aizkavēšanās iemeslu. Bauera kundze pati bija ļoti satraukta: Kārlim vajadzējis būt mājās jau vismaz pirms divām stundām. Redzēdams mā­tes bažas un nemieru, Marsels piedāvājās iet un uzzināt, kas noticis, un viņš sāka soļot uz Al- brehta šahtas pusi.

Ceļā viņš satika vairākus kalnračus un apjau­tājās, vai tie nav zēnu redzējuši. Saņēmis nolie­dzošu atbildi un uzsaucis «Glūck auf!», kas ir pa­rastais vācu ogļraču sveiciens un nozīmē «Lai­mīgi izkļūt virszemē!», Marsels devās tālāk.

Ap vienpadsmitiem viņš sasniedza Albrehta šahtu. Šodien te nebija rosīgās kņadas kā darb­dienu rītos. Tikai kāda jauna «modiste» (tā kaln­rači jokodamies iedēvējuši ogļu šķirotājas) tēr­zēja ar tabeļvedi, kura pienākums bija pat svētku dienās dežurēt pie šahtas ieejas.

— Vai neesat redzējis iznākam ārā mazo Kārli Baueru, kam ir 41902. numurs? — Marsels jau­tāja ierēdnim.

Dežurants paskatījās sarakstā un pakratīja galvu.

— Vai ir vēl kāda izeja no raktuves?

— Nē, šī ir vienīgā. Otra, ko cērt ziemeļu pusē, vēl nav gatava.

— Tātad zēns ir lejā?

— Noteikti. Un tas ir patiešām savādi, jo svēt­dienās tur paliek tikai pieci dežurējošie uzraugi.

— Vai es drīkstu nolaisties lejā ievākt ziņas?

— Bez atļaujas nedrīkst.

— Bet varbūt noticis nelaimes gadījums? — ieminējās jaunā «modiste».

— Svētdienās nekādi nelaimes gadījumi nav iespējami.

— Bet man taču jāzina, kas noticis ar zēnu! — Marsels neatlaidās.

— Parunājiet ar mašīnu daļas meistaru, ja tikai viņš vēl ir šeit…