Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Marsels nebūt nebija tik lētticīgs, lai uzskatītu šos nostāstus par patiesiem, taču viņš zināja, ka to pamatā ir gluži reāls fakts: iekļūt centrālajā sektorā bija ārkārtīgi grūti.

No visiem strādniekiem, ko viņš pazina — un Marsela draugu vidū bija gan kalnrači, gan ogļ­rači, gan formētāji, gan domnas strādnieki, gan brigadieri, gan namdari un kalēji —, neviens ne­kad nebija iegājis pa «A» vārtiem.

Juzdams dziļu ziņkāri un tai pašā laikā sle­penu prieku, viņš noteiktajā stundā ieradās pie šiem vārtiem. Drīz vien viņš varēja pārliecināties, ka te tiešām ievēro visstingrāko piesardzību.

Pirmkārt, Marselu jau gaidīja. Divi vīri pelēkos formas ģērbos ar zobenu pie sāniem un revolveri aiz jostas stāvēja vārtu sarga ložā. Sai telpai, tāpat kā mūķenes vārtsardzes ložai slēgtā klos­terī, bija divas durvis: vienas vērās uz āru, ot­ras — uz iekšu, turklāt tās nekad neatdarījās vienlaikus.

Marsels pasniedza caurlaidi, kas tika rūpīgi pār­baudīta un apzīmogota. Pēc tam, neizrādīdams ne mazāko pārsteigumu, viņš redzēja pavīdam kaut ko baltu: tas bija mutautiņš, ar kuru abi formā ģērbtie vīri cieši aizsēja viņam acis.

Pēc tam, paņēmuši Marselu zem rokas, viņi sāka soļot, nebilzdami ne vārda.

Pēc kādiem divtūkstoš vai trīstūkstoš soļiem bija jāuzkāpj pa kāpnēm, tad atvērās un atkal aizvērās durvis, un Marselam atļāva noņemt ap­sēju.

Viņš atradās plašā, ļoti vienkāršā telpā, kur bija tikai daži krēsli, melna tāfele un plats rasējamais galds ar visiem rasēšanai nepieciešamajiem pie­derumiem. Gaisma telpā ieplūda pa augstiem ma­tēta stikla logiem.

Pēc mirkļa ienāca divi cilvēki, kuru stāja un izturēšanās lika domāt, ka tie varētu būt kādas universitātes profesori.

— Jūs rekomendē kā izcili apdāvinātu jau­nekli, — viens no viņiem sacīja. — Mēs pārbau­dīsim jūsu zināšanas un konstatēsim, vai iespē­jams jūs pārcelt uz modeļu sekciju. Vai esat ar mieru atbildēt uz mūsu jautājumiem?

Marsels pazemīgi atteica, ka esot gatavs.

Tad abi eksaminētāji pēc kārtas uzdeva viņam jautājumus ķīmijā, ģeometrijā un algebrā. Jau­nekļa atbildes bija tik skaidras un precīzas, ka viņus pilnīgi apmierināja. Ģeometriskās ; figūras, ko jaunais strādnieks ar krītu uzzīmēja uz tāfeles, bija stingras, noteiktas, smalkas. Vienādojumu ci­pari virknējās cieši un pareizi kārtīgās rindās kā izlases pulka karavīri parādē. Viens no viņa pie­rādījumiem bija pat tik izcils un eksaminatoriem neparasts, ka tie izteica savu izbrīnu un jautāja, kur viņš mācījies.

— Savā dzimtenē Safhauzenā, pamatskolā.

— Jūs, liekas, esat labs zīmētājs.

— Zīmēšana un rasēšana bija mans mīļākais priekšmets.

— Izglītība, ko gūst Šveices skolās, patiešām ir apbrīnojama! — viens no eksaminētājiem sa­cīja otram. — Mēs jums dodam divas stundas laika šim rasējumam, — viņš turpināja, pasnieg­dams Marselam visai sarežģītu tvaika mašīnas šķērsgriezuma shēmu. Ja arī šo uzdevumu labi veiksit, jūs tiksit pieņemts ar novērtējumu «Pil^ nīgi apmierinoši, ārpus konkursa».

Palicis viens, Marsels dedzīgi ķērās pie darba.

Kad tieši pēc divām stundām eksaminatori at­griezās, Marsela zīmējums izraisīja viņos tādu ap­brīnu, ka abi vienprātīgi pierakstīja apsolītajam vērtējumam vēl šādu piezīmi: «Mums nav otra tik apdāvināta rasētāja.»

Tad pelēkie pavadoņi atkal satvēra jauno strād­nieku un ar tādām pašām ceremonijām, tas ir, aizsējuši viņam acis, aizveda uz ģenerāldirektora kabinetu.

. — Jūs iesaka nodarbināt vienā no rasēšanas darbnīcām modeļu daļā, — direktors vērsās pie

Marsela. — Vai esat ar mieru pakļauties visierll mūsu nosacījumiem?

— Man tie nav zināmi, — Marsels atbildēja, — bet es domāju, ka tie būs pieņemami.

— Tie ir šādi: pirmkārt, visu laiku, kamēr tur strādāsit, jums būs jādzīvo savā iecirknī. No tā jūs drīkstat iziet vienīgi ar īpašu atļauju un tikai ārkārtējā gadījumā. Otrkārt, jūs tiekat pakļauts militāram režīmam un no jums prasa absolūtu paklausību priekšniekiem; par katru pārkāpumu draud sods pēc militāriem likumiem. No otras pu­ses, jūs tiekat pielīdzināts aktīvās armijas apakš­virsniekiem un ar kārtējiem paaugstinājumiem va­rat iegūt visaugstāko dienesta pakāpi. Treškārt, jūs zvērat nekad nevienam neizpaust to, ko re­dzēsit jums pieejamajā iecirkņa daļā. Ceturtkārt, jūsu vēstules pārbaudīs priekšniecība un sarak­stīties jūs drīkstat tikai ar savu ģimeni.

«īsi sakot, es atrodos ieslodzījumā,» Marsels nodomāja, taču atbildēja skaidri un vienkārši:

— Sie noteikumi man liekas taisnīgi, un esmu gatavs tiem pakļauties.

— Labi. Paceliet roku … Dodiet zvērestu … Jūs esat pieņemts par rasētāju ceturtajā darbnīcā. Dzīvokli jums ierādīs. Maltītes varēsit ieturēt te­pat, pirmšķirīgā ēdnīcā. Vai mantas jums ir līdzi?

— Nē, kungs. Es jau nezināju, ko no manis vē­las, tāpēc atstāju tās pie saimnieces.

— Tās jums atnesīs, jo tagad jūs vairs nedrīk­stat iziet no iecirkņa teritorijas.

«Cik labi, ka manas piezīmes rakstītas šifrā!» Marsels nodomāja. «Tā tikai vēl trūka, lai viņi tās saprastu!»

Pievakarē Marsels jau bija iekārtojies glītā is­tabiņā kādas lielas ēkas ceturtajā stāvā. Mājas

priekšā bija piašs pagaims, un Marselam radas pirmais priekšstats par turpmāko dzīvi.

Tā nebūt nelikās tik bēdīga, kā viņš sākumā bija domājis. Viņa biedri, ar kuriem viņš iepazinās ēdnīcā, likās rāma, jauka rakstura cilvēki kā jau visi cītīgi darbinieki. Lai mazliet izklaidētos, — jo šai mehāniski vienmuļajā dzīvē ļoti trūka jaut­rības, — vairāki no viņiem bija izveidojuši or­ķestri un ik vakaru muzicēja. Sie koncerti nemaz nebija slikti. Retajās brīvajās stundās varēja aiz­iet uz bibliotēku vai lasītavu, kur bija bagātīgs vērtīgu zinātnisko grāmatu klāsts. Turklāt visiem darbiniekiem obligāti bija jāmācās kursos, kur lekcijas lasīja profesori speciālisti, un diezgan bieži jāiztur pārbaudījumi un konkursi. Tomēr šaurajā vidē trūka gaisa, trūka brīvības. Tā bija pieaugušiem cilvēkiem domāta koledža ar ļoti stingru mācību sistēmu. Lai gan šie ļaudis bija pieradināti pie dzelzs disciplīnas, tomēr apkārtējā atmosfēra nomāca garu.

Ziema pagāja vienā darbā, kam Marsels node­vās ar sirdi un dvēseli. Viņa neizsīkstošo centību, precizitāti rasējumos un izcilās sekmes visos mā­cību priekšmetos vienprātīgi atzīmēja visi profe­sori un eksaminētāji, un drīz vien viņš kļuva savā ziņā slavens darbabiedru vidū. Visi atzina viņu par visveiklāko, visatjautīgāko rasētāju, par kon­struktoru, kam piemīt visbagātākā izdoma. Ja ra­dās kādas grūtības, visi allaž meklēja Marsela pa­līdzību. Pat priekšnieki viņa prasmi un pieredzi vērtēja ar cieņu, kādu, par spīti nenoslēpjamai skaudībai, izraisa patiesi nopelni.

Taču, ja, nonākdams modeļu daļas pašā centrā, jauneklis bija cerējis izdibināt visus Tērauda pil­sētas noslēpumus, tad viņa cerības nebūt nepie­pildījās.

Viņa dzīve ritēja aiz dzelzs restēm, kas trīs­simt metru diametrā ieskāva Centrālā iecirkņa sektoru, kur viņš bija ieslēgts. Viņa prāta dar­bība aptvēra metalurģiskās rūpniecības vistālākās nozares, taču praktiski viņa darbība aprobežojās ar tvaika mašīnu rasēšanu. Viņš konstruēja vis­dažādākā apjoma un jaudas tvaika mašīnas jeb­kurai rūpniecības nozarei, tiklab karakuģiem, kā tipogrāfijai, bet tālāk viņa specialitāte nesnie­dzās. Līdz galējībai novestā darba dalīšana tu­rēja viņu savos žņaugos.