Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Marsels bija ne tikai apbrīnojams speciālists visās sava aroda nozarēs, bet arī vispiemērotākais sarunu biedrs, viscentīgākais darbinieks, talantīgs izgudrotājs bez mazākās iedomības.

Sulces kungs bija sajūsmā par viņu. Vai desmit­reiz dienā profesors savā nodabā atkārtoja: «Kāds lielisks atradums! Sis puisis ir īsta pērle!»

īstenībā Marsels pēc pirmā acu uzmetiena bija uzminējis sava briesmīgā šefa raksturu. Viņš bija ievērojis, ka tā galvenā iezīme ir milzīgs, nerem­dināms egoisms, kas izpaudās nežēlīgā godkārē, un svēti apņēmies vienmēr un visur koriģēt savu izturēšanos, paturot prātā šo faktu.

Nedaudzās dienās jaunais elzasietis bija tik labi iepazinis šā rakstura klaviatūru, ka Sulce kļuva viņa rokās par mūzikas instrumentu, no kura viņš prata izvilināt kādu skaņu vien gribēja. Taktika bija vienkārša: viņš, kur un kad vien gribēja, pa­rādīja savas spējas tā, ka otram tomēr aizvien tika atstāta iespēja apliecināt savu pārākumu. Piemēram, viņš pabeidza rasējumu, kas bija tīrs un precīzs, tikai ar vienu, viegli pamanāmu un izlabojamu kļūdu, uz kuru bijušais profesors vi­ņam tūlīt ar sajūsmu aizrādīja.

Ja Marselam bija kāda jauna teorētiska doma, viņš centās ievirzīt sarunu tā, ka Sulces kungam radās iespaids, it kā viņš pats to būtu atradis. Dažreiz jauneklis aizgāja vēl tālāk, sacīdams, pie­mēram:

— Ēs uzzīmēju modeli, ko jus man prasījāt, kuģi ar noņemamu tarānu.

— Es prasīju? — atjautāja Sulces kungs, kuram nekas tamlīdzīgs nekad nebija ienācis prātā.

— Nu jā! Vai tad jums aizmirsies? Noņemams tarāns, kas atstāj ienaidnieka kuģa bortā vārpst- veida torpēdu, kura sprāgst pēc trim minūtēm.

— Es to biju pavisam piemirsis. Man taču tik daudz visādu domu galvā!

Un Sulces kungs ar mierīgu sirdsapziņu uzska­tīja sevi par jaunekļa izgudrojuma autoru.

Var jau būt, ka viņš īsti nenoticēja tam visam. Viņš, ļoti iespējams, apzinājās, ka Marsels ir spē­jīgāks un apdāvinātāks par viņu. Bet varbūt kāds no noslēpumainajiem procesiem, kas norisinās cil­vēka smadzenēs, lika viņam apmierināties ar «šķie­tamo» pārākumu un vispirms radīt tādu iespaidu savā padotajā.

«Ar visu savu prātu un atjautību šis puika ir gatavais vientiesis!» viņš reizēm nodomāja, ne­skanīgos smieklos atņirgdams visus trīsdesmit di­vus savu žokļu domino kauliņus.

Starp citu, viņa godkāre tik un tā bija ganda­rīta. Tikai viņam — vienīgajam visā pasaulē — bija pa spēkam realizēt tādas rūpnieciskās ieceres! Tikai ar viņa varu un viņa dēļ šīm iecerēm bija kāda vērtība! Marsels galu galā nebija nekas vai­rāk kā mazs zobratiņš milzu mehānismā, kuru bija radījis Sulce!

Un tomēr, par spīti visam, Sulce nekad neat­klāja Marselam savus plānus līdz galam. Pēc pie­ciem Vērša tornī pavadītiem mēnešiem Centrālā iecirkņa noslēpumi Marselam joprojām palika ne­atklāti. Tikai viņa aizdomas apstiprinājās. Jau­neklis aizvien vairāk pārliecinājās par to, ka Tē­rauda pilsētai ir kāds noslēpums un ka Sulces kungam ir vēl citi mērķi, ne tikai peļņas iegūšana. Teorētisko nodarbību un pašas ražošanas raksturs apstiprināja pieņēmumu, ka profesors izgudrojis kādu jaunu karamašīnu.

Taču mīklas atminējums joprojām palika nezi­nāms.

Drīz vien Marsels saprata, ka ar gaidīšanu neko nepanāks, ka vajadzīgs ārkārtējs gadījums, lai at­klātu noslēpumu. Tā kā tāds neradās, viņš no­lēma pats to izraisīt un sagatavot.

Tas bija 5. septembra vakarā pēc vakariņām. Tieši pirms gada šai dienā Marsels bija atradis Albrehta šahtā sava draudziņa Kārļa līķi. Ameri­kas Šveices garā un bargā ziema jau bija pārklā­jusi apkārtējos laukus ar baltu sniega apmetni. Bet pilsētas parkā bija tikpat silts kā jūnijā un sniegs izkusa gaisā: tas nekrita pārslām, bet klā­jās pār zemi kā spirgta rasa.

— Desiņas ar kāpostiem garšoja labi, vai ne? — ieminējās Sulces kungs, kuru begumas miljoni ne­bija atradinājuši no iecienītajiem ēdieniem.

— Ļoti labi, — atbildēja Marsels, kas katru vakaru varonīgi notiesāja savu porciju, lai gan desiņas ar kāpostiem jau bija viņam apriebušās.

Nelabums kuņģī galu galā lika viņam izšķirties par jau sen pārdomāto mēģinājumu.

— Es reizēm sev jautāju, — Sulces kungs no­pūzdamies prātoja, — kā gan tautas, kam nav ne desiņu, ne kāpostu, ne alus, spēj paciest savu no­žēlojamo dzīvi!

— Tāda dzīve droši vien ir tīrā mocība, — Marsels atbildēja. — Visaugstākais īsta humā­nisma apliecinājums būtu to pievienošana fāter- landei.

— Ohoho! Tas notiks … gan tas reiz notiks! — tērauda karalis izsaucās. — Mēs jau esam iekār­tojušies pašā Amerikas centrā. Ļaujiet mums pie­vākt vienu otru salu Japānas tuvumā, un jūs re­dzēsit, kādiem milzu soļiem mēs pārstaigāsim visu zemeslodi!

Sulainis atnesa pīpes. Sulces kungs piebāza savu pīpi un ar baudu aizkūpināja. Marsels jau iepriekš bija izraudzījies tieši šo bridi, kad šefs ik dienas ļāvās pilnīgai svētlaimei.

— Jāatzīstas, es īsti neticu pasaules iekaroša­nai, — jauneklis pēc klusuma brīža sacīja.

— Kādai iekarošanai? — jautāja Sulce, kas jau bija aizmirsis sarunas tematu.

— Neticu, ka vācieši spēs iekarot pasauli.

Profesoram šķita, ka viņš pārklausījies.

— Jūs neticat, ka vācieši iekaros pasauli?

— Nē, neticu.

— Tas nu ir par daudz! Interesanti zināt, kāds pamats ir jūsu šaubām?

— Pavisam vienkāršs: franču artilērija galu galā izrādīsies pārāka un pieveiks mūs. Mani tau­tieši šveicieši, kas pazīst francūžus, apgalvo, ka francūzis, kurš guvis labu pieredzi, esot divu vīru vērts. 1870. gada mācība galu galā vērsīsies pret tiem, kas to devuši. Manā mazajā dzimtenē neviens par to nešaubās, kungs, un, ja gribu būt pavisam atklāts, tāpat domā arī tālredzīgākie valstsvīri Anglijā.

Sos vārdus Marsels izrunāja saltā, sausā, skarbā tonī, kam vajadzēja pastiprināt iespaidu, ja tas vispār vēl bija iespējams, ko šādi zaimi izraisītu tērauda karalī.

Sulce bija satriekts, pārskaities, bez elpas. Asi­nis viņam sakāpa sejā tik spēji, ka jauneklis jau baidījās, vai nav aizgājis par tālu. Tomēr, redzē­dams, ka upuris, gandrīz smakdams nost aiz nik­numa, šoreiz vēl neizlaidīs garu, viņš turpināja:

— Jā, to ir grūti atzīt, bet tā tas ir. Ja mūsu sāncenši neceļ lieku troksni, tas nenozīmē, ka viņi neko nedara. Vai jūs domājat, ka viņi kopš pē­dējā kara nav neko mācījušies? Kamēr mēs muļ­ķīgā kārtā tikai palielinām savu lielgabalu svaru, viņi, varat būt drošs, gatavo kaut ko jaunu, un pirmajā izdevīgajā gadījumā mēs to dabūsim re­dzēt!

— Kaut ko jaunu! Gatavo kaut ko jaunu! — Sulce murmināja. — It kā mēs to nedarītu!

— Jā, ko tad mēs darām? Mēs izlejam no tē­rauda to, ko mūsu priekšteči taisīja no bronzas, tas ir viss! Mēs divkāršojam mūsu lielgabalu ap­jomu un tālšāvīgumu!

— Divkāršojam! — Sulces kungs atkārtoja ni­cīgā tonī, kam vajadzēja nozīmēt: «īstenībā mēs darām daudz ko vairāk!»

— Jā, — Marsels turpināja, — būtībā mēs esam tikai atdarinātāji. Vai gribat, lai pasaku jums pa­tiesību? Mums trūkst izdomas spēju. Mēs neko jaunu neizgudrojam, bet francūži gan izgudro, varat būt drošs!

Sulces kungs bija kaut cik atguvis ārēju mieru. Taču pēc drebošajām lūpām un krīta bālumu sejā, ko pirmajā pārsteiguma mirklī bija klājuši sar­kani plankumi, varēja spriest, cik liels ir viņa sa­traukums.