Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Nostrādājis četrus mēnešus Centrālajā iecirknī, Marsels par Tērauda pilsētas produkciju kopumā zināja tikpat maz kā pirmajā darba dienā. Vi­ņam tikai bija izdevies ievākt dažas vispārīgas ziņas par tā milzu mehānisma uzbūvi, kurā viņš, par spīti saviem nopelniem, bija bezgala sīks zob- ratiņš. Viņš tagad zināja, ka Stālštates, šā milzu zirnekļa tīkla, centrs ir tā sauktais Vērša tornis — ciklopiska būve, kas pacēlās augstu pāri visām apkārtējām ēkām. No leģendārajiem stāstiem ēd­nīcā viņš bija uzzinājis, ka Sulces kunga perso­niskā mītne atrodas torņa pamatnē un tā centru aizņem slavenais «slepenais kabinets». Vēl runāja, ka šī velvētā zāle esot pilnīgi nodrošināta pret ugunsgrēku un no iekšpuses nosegta ar tādām pašām bruņām kā karakuģis no ārpuses, ka tai esot vesela tērauda durvju sistēma ar ātršāvējiem slēdžiem, kas būtu jebkuras vismodernākās ban­kas lepnums. Starp citu, visi domāja, ka Sulces kungs patlaban beidz darbu pie kāda briesmīga, vēl nebijušas jaudas ieroča, kas nodrošina Vācijai virsvaldību pār visu pasauli.

Lai beidzot izzinātu noslēpumu, Marsels ilgi lau­zīja galvu, kā iekļūt tornī, un kala vispārdrošā­kos plānus, apsvērdams arī iespēju pārģērbties un

rāpties pāri mūrim ar virvju kāpnēm. Taču gribot negribot viņš bija spiests atzīt, ka neviens no plāniem nav realizējams. Tumšie, masīvie mūri, ko naktī apgaismoja spožas starmešu gaismas straumes un nepārtraukti apsargāja pieredzējuši sargkareivji, bija un palika nepārvarams šķērslis, par spīti visām pūlēm. Un, ja arī viņam gluži ne­ticamā veidā izdotos kādā vietā tikt pāri sienai, ko viņš redzētu? Tikai mazu da]iņu, tikai kādu sī­kumu, nekad ne visu kopumā!

Vienalga! Viņš bija pats sev zvērējis nepiekāp­ties un nepiekāpsies. Ja arī šis pārbaudes laiks ilgtu desmit gadus, viņš gaidīs kaut vai desmit gadus. Bet pienāks brīdis, kad noslēpums atklā­sies! Tas bija nepieciešami. Un tikmēr Franču pilsēta, laimīgā pilsēta, plauka un zēla, tās iestā­des sekmēja vispārējo labklājību un pavēra jaunu, gaišu. apvārsni izmisušajām tautām. Marsels ne­šaubījās, ka, ņemot vērā tādus latīņu rases panā­kumus, Sulce stingrāk nekā jebkad nolēmis izpil­dīt savus draudus. Tam pierādījums bija pati Tē­rauda pilsēta un darbi, kas tika veikti šim mēr­ķim.

Tā pagāja vairāki mēneši.

Kādā marta dienā, kad Marsels jau tūkstošo reizi bija sev atkārtojis šo Hanibāla zvērestu, pie viņa ieradās viens no pelēkajiem vīriem un pa­vēstīja, ka ģenerāldirektors vēloties ar viņu runāt.

Augstais amata vīrs viņam sacīja:

— Es saņēmu Sulces kunga rīkojumu aizsūtīt viņam mūsu labāko rasētāju konstruktoru. Tas esat jūs. Sakravājiet savas mantas, lai dotos uz iekšējo sektoru. Līdz ar to jūs esat paaugstināts par leitnantu.

Tā nu tai brīdī, kad Marsels jau gandrīz bija zaudējis visas cerības, viņa varonīgā darba rezul-

tātā radās ilgotā iespēja; tas bija gluži loģiski un dabiski. Marsels par to kļuva tik priecīgs, ka viņa seja neviļus sāka starot.

Direktors turpināja:

— Priecājos, ka man uzdots jums paziņot labo vēsti. Varu tikai mudināt jūs nenovērsties no ceļa, pa kuru tik droši esat gājis līdz šim. Jūs gaida visspožākā nākotne. Ejiet, kungs.

Beidzot, pēc ilga pārbaudījumu laika, Marsels tuvojās mērķim, kuru bija zvērējis sasniegt!

Pāris minūtēs viņš salika drēbes ceļasomā un savu pelēko sargu pavadībā izgāja cauri pēdējai nocietinājumu sienai, kuras vienīgie vārti no «A» ielas tik ilgi bija palikuši viņam slēgti.

Marsels stāvēja nepieejamā Vērša torņa pa­kājē; līdz šim viņš bija redzējis tikai tā lepno galvu, kas slējās līdz pat mākoņiem.

Aina, kas viņam pavērās, bija kaut kas negai­dīts. Iedomājieties, kā var justies cilvēks, kas pēk­šņi, bez kādas pārejas, no trokšņainas un paras­tas Eiropas rūpnīcas darbnīcas nokļuvis tropu pirmmežā. Tāds pārsteigums sagaidīja Marselu pašā Tērauda pilsētas centrā.

Pirmmežs, protams, liekas valdzinošs, kad mums to attēlo lieli rakstnieki, turpretī Sulces kunga parks bija ārkārtīgi rūpīgi kopts košumdārzs. Tur auga visslaikākās palmas, viskuplākie banānkoki, visresnākie kaktusi. Liānas liegi vijās ap traus­liem eikaliptiem, nokarādamās lejup zaļām vīt­nēm vai izveidodamas biezu, krokotu aizkaru. Vi­sur ziedēja neticamas formas puķes dažnedažādās krāsās. Līdzās apelsīniem brieda ananasi un gvajavi. Spilgtajām spalvām spulgojot, lidinājās paradīzes putniņi un kolibri. Visbeidzot, ne tikai augu pasaule, bet arī temperatūra bija gluži kā tropos.

Marsels ar skatienu meklēja stikla jumolu un kaloriferus, kas uzbūruši šo brīnumu pasauli, bet pārsteigts redzēja tikai zilas debesis un labu brīdi nespēja atjēgties.

Tad viņš atcerējās, ka netālu no šejienes atro­das akmeņogļu raktuves, kur notiek nepārtraukts degšanas process, un saprata, ka Sulces kungs at­jautīgi izmantojis dārgo apakšzemes siltumu, sa­vākdams to metāla caurulēs, un tā uztur dārzā pastāvīgu tropiskās joslas temperatūru.

Taču, lai cik ātri jaunā elzasieša prāts atrada izskaidrojumu šim brīnumam, viņa acis joprojām kā apburtas raudzījās mauriņa spilgtajā zaļumā un nāsis tīksmi ieelpoja smaržpilno gaisu. Tas bija it kā atalgojums par ieslēgtībā aizvadīto pusgadu, kad viņš nebija redzējis ne zāles stiebriņu. Smil­tīm nokaisīta aleja pa gandrīz nemanāmu nogāzi aizveda līdz skaistām marmora kāpnēm ar diže­nām kolonnām. Aizmugurē slējās milzīga, masīva četrstūraina celtne, kas bija it kā pjedestāls Vērša tornim. Kāpņu malās stāvēja septiņi vai astoņi sulaiņi sarkanās livrejās un pie durvīm šveicars ar trejstūrainu cepuri galvā un āvu rokā. Starp kolonnām Marsels ievēroja greznus bronzas kan- delabrus un, kāpdams augšup, saklausīja tālu du­noņu, kas vēstīja, ka viņam zem kājām iet apakš­zemes dzelzceļa līnija.

Marsels nosauca savu vārdu, un viņu tūliņ ieveda vestibilā, kas bija īsts tēlniecības muzejs. Taču viņš nepaguva apstāties, jo sulainis viņu ieveda salonā, kura sienas bija apsistas ar drēbi sarkanā un zelta krāsā, pēc tam salonā, kur do­minēja melns un zelts, un beidzot dzeltenā un zelta tonī ieturētā salonā, kur viņam bija minūtes piecas jāuzgaida. Tad viņu ielaida greznā, ar zaļu un zeltu rotātā darba kabinetā.

Pats Sulces kungs sēdēja pie galda un smēķēja garu pīpi. Turpat blakus bija nolikts milzīgs alus kauss, kas visā šai greznībā izskatījās kā dubļu traips uz spoža lakādas zābaka.

Nepieceldamies, pat nepagriezdams galvu, tē­rauda karalis salti un strupi noprasīja:

— Vai jūs esat tas rasētājs?

— Jā, kungs.

— Esmu redzējis jūsu rasējumus. Tie ir ļoti precīzi. Bet jūs laikam protat zīmēt tikai tvaika mašīnas?

— No manis nekad nekas cits nav prasīts.

— Vai jums ir kāda jēga par ballistiku?

— Esmu to studējis vaļas brīžos, pats sava prieka pēc.

Tāda atbilde bija Sulces kungam pa prātam. Viņš visžēlīgi paskatījās uz savu padoto.

— Nu tad tā: vai jūs uzņematies manā vadībā uzzīmēt lielgabalu? Palūkosimies, kā jūs tiekat galā ar tādu uzdevumu! Grūti jums būs aizstāt muļķi Zoni, kas šorīt aizgāja bojā, neuzmanīgi rīkodamies ar dinamītu. Tas stulbais lops varēja mūs visus uzspridzināt!

Jāatzīst, ka no Sulces kunga mutes šie necie­nīgie vārdi nebūt nelikās aizvainojoši.

Lasītājs, kas uzmanīgi sekojis jaunā elzasieša veiksmīgajai karjerai, droši vien nebrīnīsies, uz­zinādams, ka pēc dažām nedēļām jauneklis jau bija iemantojis Sulces kunga uzticību. Viņi abi bija kļuvuši nešķirami. Viņi kopā strādāja, ietu­rēja maltītes, pastaigājās pa parku, smēķēja ga­rās pīpes un sēdēja pie alus kausa. Nekad vēl bi­jušajam Jēnas universitātes profesoram nebija lai­mējies atrast tik piemērotu līdzstrādnieku, kas viņu saprata, tā sakot, no pusvārda un tik ātri uztvēra un prata likt lietā viņa teorētiskās do­mas.