Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Vai tiešām viņam jāpacieš tāds pazemojums? Viņam, Sulcem, kuram pieder visvarenākā un vis­plašākā lielgabalu rūpnīca pasaulē, kurš redz pie savā kājām karaļus un parlamentus, jānoklausās, kā nožēlojams rasētājs, muļķa šveicietis, apgalvo, ka vāciešiem trūkst izdomas spēju un kaut kāds franču artilerists esot pārāks! Un tas viss jādzird šeit, kad tepat blakus, aiz biezās, bruņām noklā­tās sienas atrodas kaut kas tāds, ar ko viņš var pilnīgi satriekt bezkaunīgo nejēgu, aizbāzt tam muti, izgaisināt tā muļķīgos argumentus! Nē, šīs mocības vairs ilgāk nav izturamas!

Sulces kungs pielēca kājās tik spēji, ka pīpe salūza. Tad, uzlūkodams Marselu ar nicīgu, iro­nisku skatienu, viņš, sakodis zobus, sacīja vai drīzāk izšņāca šos vārdus:

— Sekojiet man, kungs, un jūs pats varēsit spriest, vai man, profesoram Sulcem, ir izdomas spēja vai nav!

Marsels bija spēlējis ļoti bīstamu spēli un uz­varējis, vispirms pagalam apmulsinādams Sulci ar savu pēkšņo, pārdrošo teicienu un pēc tam iekvēlinādams viņā neprātīgas dusmas, jo kādrei­zējā Jēnas profesora godkāre bija stiprāka par piesardzību. Sulce dega aiz nepacietības atklāt savu noslēpumu. It kā paklausot kādam svešam spēkam, viņš ieveda jaunekli savā darba kabinetā, kura durvis tūlīt rūpīgi aizvēra, piegāja pie grā­matu skapja un pieskārās vienam no plauktiņiem. Tūlīt sienā parādījās sprauga, kas bija maskēta ar grāmatu rindām. Pa to varēja nokļūt šaurā ejā, kuras akmens kāpnes aizveda līdz pat Vērša torņa pakājei.

Tur viņi ieraudzīja smagas ozolkoka durvis, ko profesors atslēdza ar mazu atslēdziņu, kuru vien­mēr nēsāja līdzi. Aiz tām bija vēl vienas durvis, atdarāmas ar šifra alslēgu: tādas atslēgas mēdz lietot ugunsdrošos naudas skapjos. Sulces kungs salika pa zilbēm vajadzīgo vārdu un atvēra sma­gās dzelzs durvis, kas iekšpusē bija nodrošinātas ar sarežģītu spridzekļu ierīci, kuru Marsels aiz tīri profesionālas ziņkāres labprāt būtu izpētījis, taču tam nebija laika, jo pavadonis veda viņu tā­lāk.

Tad viņi abi atradās pie trešajām durvīm, kam nebija nekādas slēdzenes: tās profesors atgrūda pavisam vienkārši, taču laikam jau ar kādu no­teiktu paņēmienu.

Aiz šīm trešās nocietinājumu līnijas Sulces kungam un viņa ceļabiedram vēl bija jāuzkāpj div­simt pakāpienu pa stāvām dzelzs kāpnēm, un viņi sasniedza Vērša torņa virsotni, kas slējās pāri vi­sai Tērauda pilsētai.

Nesagraujamā granīta torņa pašā augšā bija kaut kas līdzīgs apaļam kazemātam ar vairākām šaujamlūkām. Kazemāta vidū stāvēja milzīgs tē­rauda lielgabals.

— Redziet! — sacīja profesors, kas visu ceļu nebija bildis ne vārda.

Tas bija lielākais aplenkuma lielgabals, kādu Marsels jebkad bija redzējis. Tas droši vien svēra vismaz trīssimt tūkstoš kilogramu un bija lādē­jams pa stobra apakšdaļu. Stobra cauruma dia­metrs bija pusotra metra. Lielgabals bija uzmon­tēts uz tērauda lafetes un slīdēja pa tērauda šļū­cām; īpaša zobratiņu sistēma padarīja to tik viegli kustināmu, ka ar to varētu rīkoties pat bērns. Re­gulācijas atspere lafetes aizmugurē mazināja at­sitiena spēku un pēc katra šāviena automātiski at­bīdīja lielgabalu sākotnējā stāvoklī.

— Un kāds ir šā lielgabala caursites spēks? — jautāja Marsels, neviļus apbrīnodams neredzēto ieroci.

— Ar pilnu lādiņu tas divdesmit kilometru at­tālumā caururbj četrsimt collu biezu plāksni tik viegli, it kā tā būtu sviestmaize!

— Bet kāds tālšāvīgums?

— Tālšāvīgums! — Sulce iesaucās, arvien vai­rāk sajūsminādamies. — Nupat jūs sacījāt, ka mēs, nabaga atdarinātāji, nevarot neko vairāk kā divkāršot mūsu liegabalu tālšāvīgumu. Labi, ar šo lielgabalu es apņemos pietiekami precīzi notē­mēt šāviņu līdz desmit ljē attālumam.

— Desmit ljē! — Marsels iesaucās. — Veselas desmit ljē! Bet kādu jaunu pulveri tad jūs izman­tojat?

— O, tagad es varu jums izstāstīt visu! — sa­vādā tonī atteica Sulces kungs. — Nu vairs mani nekas nekavē atklāt jums visus noslēpumus. Rupjā, graudainā pulvera laiks ir pagājis. Es lie­toju bezdūmu pulveri, kura eksplozijas spēks ir četrreiz lielāks par parastā pulvera eksplozijas spēku, un vēl es to pieckāršoju, piejaukdams asto­ņas desmitdajas kālija nitrāta.

— Bet neviens lielgabals, kaut arī tas būtu iz­gatavots no visaugsvērtīgākā tērauda, nevar iz­turēt tāda sprādziena spiedienu. Pēc trim, čet­riem vai pieciem šāvieniem jūsu lielgabals kļūs nederīgs!

— Kaut arī tas izšautu tikai vienu vienīgu reizi, ar to pilnīgi pietiks.

— Tāds šāviens dārgi maksā.

— Vienu miljonu. Tieši tāda ir šī lielgabala pašizmaksa.

— Veselu miljonu par vienu šāvienu!

— Vienalga, jo tas nodarīs postījumus par ve­selu miljardu!

— Par miljardu! — Marsels izsaucās.

Tomēr viņš novaldīja un apslēpa šausmas vien­laikus ar apbrīnu, ko iedvesa varenais, nāvējošais ierocis. Mierīgā tonī viņš piebilda:

— Tas, protams, ir lielisks, apbrīnojams artilē­rijas ierocis, taču, par spīti visām savām izcila­

jām īpašībām, tas atkal apstiprina manis izteikto domu: ir uzlabojumi, pilnīgojumi, bet atdarinā­šana paliek atdarināšana, izdomas trūkums.

— Izdomas trūkums! — Sulce nošņācās, pa­raustīdams plecus. — Atkārtoju, ka negribu jums vairs neko slēpt. Iesim!

Tērauda karalis ar savu padoto izgāja no ka- zemāta un ar hidraulisku liftu nolaidās vienu stāvu zemāk. Tur bija redzams zināms daudzums iegarenu cilindriskas formas priekšmetu, kurus iz­tālēm varēja noturēt par nomontētiem lielgaba­liem.

— Tie ir mūsu šāviņi! — Sulces kungs sacīja.

Šoreiz Marselam bija jāatzīst, ka neko tamlī­dzīgu viņš nav redzējis. Tie bija milzu cilindri divu metru garumā, metru un desmit centimetrus diametrā. No ārpuses tos ietvēra svina čaula ar viegli iezīmētām rievām; aizmugurē cilindru no­slēdza tērauda disks ar bultu, bet priekšgalā tam bija smails tērauda uzgalis ar belzeņa pogu.

Ar ko atšķīrās šie šāviņi? Pēc ārējā izskata tas bija grūti nosakāms. Varēja tikai nojaust, ka tie slēpj sevī briesmīgu eksplozijas spēku, kas pār­spēj visu līdz šim pieredzēto.

— Nevarat uzminēt? — Sulces kungs iejautā­jās, redzēdams Marselu neizpratnē klusējam.

— Tik tiešām ne, kungs! Kam vajadzīgs tik garš un, spriežot pēc izskata, smags šāviņš?

— Ārējais izskats maldina, — Sulce atbildēja. — Tā svars neko daudz nepārsniedz tāda paša kalibra parastā šāviņa svaru. Es jums tūlīt visu izskaidrošu. Tas ir šāviņš raķete, izgatavots no stikla ozolkoka apšuvumā un pielādēts ar šķidru ogļskābo gāzi, nodrošinot septiņdesmit divas at­mosfēras augstu iekšējo spiedienu. Krītot svina apvalks sasprāgst un šķidrums pārvēršas atkal gāzē. Sekas: visā apkārtējā joslā temperatūra pa­zeminās līdz simt grādiem zem nulles un vienlai­kus gaisu saindē milzīgs daudzums ogļskābās gāzes. Katra dzīva radība, kas atrodas trīsdes­mit metru rādiusā no sprādziena vietas, nosalst un nosmok reizē. Es saku — trīsdesmit metru, izvēloties šo skaitli par izejas punktu, lai gan sprādziena iedarbība droši vien sniedzas daudz tālāk, varbūt pat simt vai divsimt metru rādiusā. Te jāpatur vērā vēl viens mums labvēlīgs apstāk­lis: ogļskābā gāze, kas ir smagāka par gaisu, ļoti ilgi paliek atmosfēras zemākajos slāņos, tāpēc gaiss bīstamajā joslā ir saindēts vēl vairākas stun­das pēc sprādziena, un katra dzīva būtne, kas pār­kāpj tās robežas, neglābjami iet bojā. Tādam šā­viņam ir divkāršs efekts — acumirklīgs un ilg­stošs! Turklāt, izmantojot manu sistēmu, ievai­noto nav, ir tikai līķi!