Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Profesors ar neslēptu prieku klāstīja sava izgud­rojuma priekšrocības. Labā oma bija atgriezusies, piesarcis aiz lepnuma, viņš atsedza smaidā visus zobus.

— Iedomājieties, — viņš turpināja, — ka zi­nāms skaits tādu lielgabalu stobru pagriezti pret aplenktu pilsētu. Pieņemsim, ka katram hektāram vajadzīgs viens lielgabals. Tātad tūkstoš hektāru lielas pilsētas iznīcināšanai vajadzīgas simt ba­terijas, pa desmit lielgabaliem katrā. Tagad iztē­losimies šādu ainu: visi mūsu lielgabali novietoti pozīcijās, katram izraudzīts mērķis, laiks ir pie­mērots, rāms un skaidrs, pa elektrības stiepli bei­dzot tiek dots vispārējs signāls… Un pēc minū­tes uz tūkstoš hektāru lielas platības vairs nebūs nevienas dzīvas radības. Vesels ogļskābās gāzes okeāns pārplūdinās pilsētu! Sī doma man radās pērn, kad lasīju ziņojumu par kāda ogļraču zēna nāvi Albrehta šahtā. Lai gan pirmo ierosmi jau biju guvis Venēcijā, kad aplūkoju Suņa alu. [2] to mēr tikai pēc šā pēdējā nelaimes gadījuma manai idejai radās īstais virziens. Tagad jums ir skaidrs mana izgudrojuma princips, vai ne? Mākslīgi ra­dīts tīras ogļskābās gāzes okeāns! Vesels okeāns, kad jau viena piektdaļa šīs gāzes piejaukuma pa­dara gaisu neelpojamu!

Marsels cieta klusu. Viņam patiešām trūka vārdu. Sulces kungs izbaudīja pilnīgu triumfu un tāpēc pat atļāvās piebilst:

— Tikai viens faktors man nepatīk…

— Un kas tieši? — Marsels jautāja.

— Tas, ka man nav izdevies novērst eksplozijas troksni. Šāviena troksnis tikpat kā neatšķiras no visparastākā lielgabala šāviena trokšņa. Iedomā­jieties, kā tas būtu, ja laimētos panākt bezskaņas šāvienu! Nāve pilnīgā klusumā pēkšņi kādā rāmā, skaidrā naktī pārņem simtiem tūkstošu cilvēku…

Iztēlotā aina apbūra Sulces kungu un padarīja sapņainu, un varbūt šī aizsapņošanās, kas būtībā nebija nekas cits kā ieniršana patmīlības dzīlēs, ieilgtu, ja Marsels to nepārtrauktu, piezīmēdams:

— Ļoti labi, kungs, ļoti labi! Bet tūkstoš tādu lielgabalu taču prasa milzumu naudas un laika!

— Naudas? Tās mums ir atliku likām! Un laiks — laiks ir mūsu ziņā!

Un patiešām šis vācietis, īstens ģermāņu rases pārstāvis, ticēja katram vārdam, ko pats runāja.

— Lai tā būtu, — Marsels noteica. — Bet jūsu šāviņš, kas pielādēts ar ogļskābo gāzi, nav nekas

īpaši jauns: Šāviņi ar smacējošām gāzēm izgud­roti jau pirms daudziem gadiem. Tā nāvējošais spēks varbūt patiešām ir milzīgs, par to es nestrī­dos. Tikai…

— Tikai?

— Tas ir par vieglu savam apjomam, un es šaubos, vai tas aizlidos desmit ljē.

— Pietiks, ja tas aizlidos divas ljē tālu, — pa­vīpsnādams atbildēja Sulces kungs. — Bet paska­tieties, — viņš piebilda, rādīdams kādu citu šā­viņu, — tā ir čuguna bumba. Turklāt ar pildī­jumu. Tajā ir simt mazu, simetriski izkārtotu liel- gabaliņu, kas ieiet cits citā kā cilindri tālskatī. Pēc izšāviena tie lidodami savukārt izšauj mazas lodes, kas pildītas ar aizdedzinošām vielām. Tas ir tas pats, kas raidīt izplatījumā veselu bateriju: visu pilsētu pārņems liesmas un nāve, pār to nolīs nenodzēšamu uguņu lietus! Un šāviņa svars ir precīzi aprēķināts, lai tas nolidotu desmit ljē, kā es jau sacīju. Drīzumā es to izmēģināšu, tā ka neticīgie varēs paši savām rokām aptaustīt simt­tūkstoš līķus, ko mans šāviņš būs noguldījis gar zemi!

Sai brīdī baltie ilkņi Sulces kunga mutē tik ne­ciešami spoži iemirdzējās, ka Marselam uznāca neganta vēlēšanās kādu duci no tiem izdauzīt. To­mēr viņš ar pūlēm savaldījās. Vēl viņš nebija uz­zinājis visu, kas vajadzīgs.

Patiešām, Sulces kungs atkal ierunājās:

— Es jau teicu, ka drīzumā tiks izdarīts izšķi­rošais eksperiments!

— Kā? Kad? — Marsels iesaucās.

— Kā? Ar vienu no šiem šāviņiem, kas pārlidos pār Ūdenskritumu kalnu grēdu, izšauts no mana lielgabala! Kur? Pilsētā, no kuras mūs šķir ne vai­rāk kā desmit ljē un kura nepavisam negaida tādu pērkona grāvienu! Un, ja ari gaidītu, tā nespētu atvairīt nāvējošo triecienu. Šodien ir piektais sep­tembris… Labi, trīspadsmitajā septembrī pulk­sten vienpadsmitos četrdesmit piecās Franču pil­sēta pazudīs no Amerikas zemes virsas! Tur plo­sīsies tāds pats ugunsgrēks kā savā laikā Sodomā! Profesors Sulce liks pār to nolīt liesmu lietum!

No šīs negaidītās vēsts asinis Marsela dzīslās sastinga, viņš kļuva bāls kā krīts. Par laimi, Sul­ces kungs nepamanīja, kā jauneklis pārvērtās, un turpināja gaužām vaļsirdīgā tonī:

— Mēs te rīkojamies pilnīgi pretēji Franču pil­sētas izgudrotājiem. Mēs mēģinām saīsināt cil­vēku mūžu, turpetī viņi meklē līdzekļus, kā to pa­ildzināt. Taču viņu sasniegumi ir lemti bojāejai, un tikai no nāves, ko sēsim mēs, jādzimst jaunai dzīvei. Lai būtu kā būdams, dabā visam ir sava jēga, un doktors Sarrazens, nodibinādams izolētu pilsētu, ir nodevis manā rīcībā, pats to nemaz ne- apjauzdams, lielisku izmēģinājumu lauku.

Marsels nespēja ticēt nupat dzirdētajiem vār­diem.

— Bet Franču pilsētas iedzīvotāji taču nav da­rījuši jums nekā ļauna! — viņš iebilda neviļus drebošā balsī, kas uz brīdi pievērsa tērauda ka­raļa uzmanību. — Cik man zināms, jums nav ne mazākā iemesla naidoties ar viņiem.

— Mans mīļais, — Sulces kungs atbildēja, — jūsu citādā ziņā labi iekārtotajās smadzenēs ir saglabājušās dažas ķeltiem raksturīgas idejas, kas varētu jums stipri kaitēt, ja jums būtu lemts ilgāks mūžs. Tiesības, labums, ļaunums ir tīri re­latīvi un nosacīti jēdzieni. Pasaulē nav nekā abso­lūta, tādi ir vienīgi dižie dabas likumi. Vitālās konkurences likums ir tikpat neapstrīdāms kā gra­vitācijas likums. Neprātīga ir vēlēšanās no tā izvairīties; tam pakļauties un rīkoties tā, kā tas prasa, ir gudri un saprātīgi, tāpēc es iznīcināšu doktora Sarrazena pilsētu. Ar mana lielgabala palīdzību piecdesmittūkstoš vāciešu viegli tiks galā ar simttūkstoš sapņotājiem, kas tur lemti bojā­ejai.

Marsels, saprazdams, ka būtu veltīgi Sulcem kaut ko iebilst, nemēģināja vairs viņu atrunāt.

Viņi abi izgāja no šāviņu zāles, kuras durvis ar slepenu bultu atkal aizdarījās, un atgriezās ēdamistabā.

Visdabiskākajā izskatā Sulces kungs atkal ap­sēdās, pielika pie lūpām alus kausu, piezvanīja, pavēlēja atnest citu pīpi salūzušās vietā un, pie­vērsies sulainim, jautāja:

— Vai Armīnijs un Sigimers ir šeit?

— Jā, kungs.

— Sakiet, lai viņi nekur neaiziet, drīz es viņus pasaukšu.

Kad sulainis bija izgājis no ēdamistabas, tē­rauda karalis pagriezās pret Marselu un cieši ielū­kojās viņam sejā.

Jauneklis, acis nenolaidis, izturēja šo skatienu, kas bija kļuvis ass un ciets kā metāls.

— Un patiešām jūs īstenosit savu plānu? — Marsels jautāja.

— Patiešām jā. Man ar precizitāti līdz vienai desmitdaļai sekundes zināmi Franču pilsētas pla­tuma un garuma grādi, un trīspadsmitā septem­bra vakarā pulksten vienpadsmitos četrdesmit mi­nūtēs šī pilsēta beigs pastāvēt.

— Varbūt pareizāk būtu bijis, ja jūs savu plānu turētu pilnīgā slepenībā.

— Mans mīļais, — Sulces kungs atbildēja, — jūs taču nemaz neprotat loģiski domāt. Tāpēc man nav ko nožēlot, ka jums jāmirst tik jaunam.

Dzirdot šos vārdus, Marsels piecēlās.

— Kā gan jūs tūlīt nesapratāt, ka par saviem plāniem es runāju tikai ar tiem, kuri nekad neva­rēs neko atstāstīt? — Sulces kungs salti piebilda.