Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Pēc sena Centrālās skolas paraduma tās biju­šais audzēknis ķērās pie šīs problēmas kā pie ma­temātiska uzdevuma risināšanas.

«Ja cilvēku apsarga divi dūšīgi vīri, kuri ir daudz spēcīgāki par viņu, turklāt nepazīst sirds­apziņas pārmetumu un ir apbruņoti līdz zobiem, kas gūsteknim darāms? Vispirms viņam jātiek laukā no uzraugu modrības loka. Kad tas izdarīts, viņam jāizkļūst no cietokšņa, kura visas pieejas stingri apsargātas …»

Marsels nemitīgi lauzīja galvu par šo jautā­jumu, taču atrisinājums kā neradās, tā neradās.

Bet varbūt galu galā tieši ārkārtīgi smagā si­tuācija deva viņa izdomas spējām visspēcīgāko pātagas cirtienu? Vai arī šis atradums bija tikai laimīga nejaušība? To grūti pateikt.

Bet notika tā, ka nākamajā dienā, kad Marsels pastaigājās parkā, viņa skatiens apstājās pie kāda zema krūma, kura izskats viņu ļoti pārsteidza.

Tas bija zālāju augs ar ovālām, asām lapām un lieliem, sarkaniem, zvanveida ziediem uz gara kāta.

Marselam, kurš nekad nebija nopietni nodarbo­jies ar botāniku, šķita, ka šim krūmam piemīt nakteņu dzimtas augiem raksturīgās pazīmes. Kat­ram gadījumam viņš, garām iedams, noplūca vienu lapiņu un sāka to košļāt.

Viņš nebija maldījies. Smagums, kas ielija vi­sos locekļos, un nelabā dūša liecināja, ka viņa rīcībā ir dabiska beladonnas laboratorija, un be- ladonna jeb vilkogas, kā zināms, ir viena no spē­cīgākajām narkotiskajām vielām.

Klīzdams tālāk pa parku, Marsels nonāca pie mākslīga ezeriņa, kura dienvidu pusē bija ūdens­kritums, tieši tāds pats kā Buloņas mežā.

«Uz kurieni plūst šā ūdenskrituma ūdeņi?» Mar­sels domāja.

Tie ietecēja nelielā upītē, kas, apmetuši vairā­kus līkumus, pazuda aiz parka robežām.

Tātad kaut kur tuvumā jābūt novadgrāvim un droši vien upīte, ietecēdama tajā, aizplūst pa vienu no apakšzemes kanāliem, kas tālāk apūdeņo līdze­numu ārpus Stālštates.

Marsels te saskatīja durvis uz brīvību. Protams, tie nebija plaši atvērti vārti, tomēr izeja.

«Bet ja nu kanals ir nožogots ar dzelzs res­tēm?» piesardzības balss viņu brīdināja.

«Kas neriskē, tas nepanāk neko! Vīles taču nav izgudrotas korķu pieslīpēšanai, un laboratorijā vīļu ir, cik uziet!» sacīja viņā otra, ironiskā balss, kas mēdz diktēt vispārdrošākos lēmumus.

Divās minūtēs Marsels bija izlēmis. Viņam bija radusies kāda doma — ideja, kā mēdz sacīt, var­būt nerealizējama, bet viņš par katru cenu mēģi­nās to realizēt, ja vien nāve viņu priekšlaikus ne­pārsteigs.

Viņš lēnām atgriezās pie krūma ar sarkanajiem ziediem un noplūca divas trīs lapas tā, ka uz­raugi to noteikti ievēroja.

Vēlāk, jau savā istabā, viņš uzraugu acu priekšā izžāvēja lapas pie uguns, saberza saujās un pie­jauca pie tabakas.

Nākamajās sešās dienās Marsels, sev par milzu pārsteigumu, ik rītu pamodās sveiks un vesels. Vai Sulces kungs, kuru viņš vairs nekad nere­dzēja un nesastapa savās pastaigās, būtu atteicies no nodoma tikt no viņa vaļā? Protams, nē, tāpat kā profesors Sulce, bez šaubām, nebija atteicies no sava plāna iznīcināt Franču pilsētu.

Marsels, izmantodams šo sava mūža pagarinā­jumu, katru dienu atkārtoja izdarības ar tabaku un beladonnu. Viņš, protams, ir nedomāja smēķēt beladonnu, un tāpēc nēsāja līdzi divas paciņas ta­bakas: vienu lietošanai, otru — parastajam trikam. Jaunekļa nolūks bija pamodināt Armīnija un Sigi- mera ziņkāri. Tā kā abi milži bija kaislīgi pīp­maņi, viņiem vajadzēja drīz vien ievērot krūmu, kura lapas Marsels piejauca pie savas tabakas, un sekot gūstekņa piemēram, lai izmēģinātu tāda sajaukuma garšu.

Marsela aprēķins izrādījās pareizs, un tā sekas bija gluži dabiskas.

Sestās dienas rītā, tas ir, dienu pirms likte­nīgā trīspadsmitā septembra, Marsels, pastaigā­damies pa parku, pameta skatienu atpakaļ un re­dzēja, ka viņa pavadoņi noplūc vairākas zaļas la­pas.

Stundu vēlāk jauneklis priecīgs vēroja, kā viņi tās kaltē uguns siltumā, saberž savās lielajās, biezādainajās plaukstās un sajauc ar tabaku. Šķiet, viņi pat aplaizījās!

Vai Marsels gribēja tikai iemidzināt Armīniju un Sigimeru? Nē. Ar to bija par maz, lai izbēgtu no uzraudzības. Vajadzēja rast iespēju nokļūt pa novagdrāvi kanālā un izpeldēt ārā, kaut arī kanāls būtu vairākus kilometrus garš. Marselam šķita, ka viņš atradis līdzekli, kā to izdarīt. Tiesa, iz­redzes izglābties bija niecīgas, bet viņš taču jau bija notiesāts uz nāvi un tāpēc neko vairs neva­rēja zaudēt.

Pienāca vakars un līdz ar to — vakariņu laiks, bet pēc tam — beidzās pastaigas stunda. Nešķi­ramais trio iegāja parkā.

Nevilcinādamies, nezaudēdams ne mirkli, Mar­sels lēnā gaitā devās uz kādas paaugstas ēkas pusi parka dziļumā: tur bija modeļu darbnīca. Viņš apsēdās uz nomaļa sola, piebāza pīpi un sāka smēķēt.

Tūlīt Armīnijs un Sigimers, kuru pīpes jau bija piebāztas, apmetās uz blakussola un ar baudu ievilka pamatīgu dūmu.

Uz narkotisko vielu iedarbi nebija ilgi jāgaida.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad abi smagnējie teitoņi jau sāka žāvāties un staipīties kā divi lāči krātiņā. Acis viņiem aizmiglojās, ausīs sāka du­nēt, sārtās sejas kļuva tumšsarkanas, rokas slā­bani nolaidās gar sāniem, galvas atslīga uz sola atzveltnes.

Pīpes noripoja zemē.

Beidzot divu vīru skaņā krākšana pievienojās putnu čivināšanai, kas Stālštates parka mūžīgajā vasarā nekad neapklusa.

Tikai šo brīdi Marsels bija gaidījis. Var sa­prast, ar kādu nepacietību gaidījis, jo nākamajā vakarā vienpadsmitos četrdesmit piecās minūtēs Franču pilsētai pēc Sulces kunga sprieduma bija jātiek noslaucītai no zemes virsas.

Marsels steigšus metās uz modeļu darbnīcu. Tās plašajā zālē bija savākts vesels muzejs. Tur rin­dojās mazas hidrauliskās mašīnas, lokomotīves, tvaika mašīnas, lokomobiles, sūkņi, turbīnas, urbj­mašīnas, kuģu dzinēji, kuģu korpusi, vairāki mil­joni koka modeļu, īstu meistardarbu. Tur bija viss, kas Sulces rūpnīcā ražots no tās nodibināšanas līdz pēdējam laikam. Protams, netrūka arī visda­žādāko lielgabalu, torpēdu un šāviņu modeļu.

Nakts bija tumša, un tas palīdzēja jaunajam elzasietim realizēt pārdrošo plānu. Pirms bēgša­nas Marsels bija nodomājis iznīcināt modeļu mu­zeju. Ai, ja viņš varētu tāpat iznīcināt arī milzīgo, nesagraujamo Vērša torni ar kazemātu un bries­mīgo lielgabalu! Bet par to nebija ko domāt.

Vispirms Marsels paņēma mazu tērauda zāģīti, kas karājās pie sienas starp citiem rīkiem, un iebāza kabatā: ar to varēja pārzāģēt viscietāko dzelzi. Tad viņš uzvilka sērkociņu un, rokai neno­drebot, pielika uguni rasējumu kaudzei un vieg­lajiem egles koka modeļiem zāles kaktā.

Pēc tam Marsels izgāja no modeļu darbnīcas.

Pēc brīža uguns jau bija pārņēmusi viegli aiz­dedzināmo materiālu un milzu liesmas lauzās pa zāles logiem. Tūlīt sāka skanēt trauksmes zvans un elektriskie signāli visās Tērauda pilsētas ma­lās, no visām pusēm saskrēja ugunsdzēsēji, vilk­dami savus tvaika sūkņus.

Tai pašā mirklī parādījās ari pats Sulces kungs, kura klātbūtne pamudināja viņa padotos rīkoties vēl rosīgāk.

Pēc dažām minūtēm tvaika katlos jau bija ne­pieciešamais spiediens un sāka darboties varenie sūkņi, pārplūdinot modeļu muzeja sienas un jumtu ar veselām straumēm. Taču uguns šoreiz pieveica ūdeni, kas, ar to saskardamies, pārvērtās garaiņos, un drīz vien liesmas pārņēma visu ēku. Pēc pie­cām minūtēm tā jau dega tik spēcīgi, ka gribot negribot bija jāatmet visas cerības apdzēst uguns­grēku. Skats bija grandiozs un baismīgs.