Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Par laimi, meistars bija aizkavējies kantorī. Ģērbies svētdienas uzvalkā ar tik cieti iestīvinātu apkaklīti, ka tā izskatījās it kā no skārda, viņš vēl kaut ko skaitļoja. Būdams gudrs un cilvēcīgi atsaucīgs vīrs, viņš tūlīt saprata Marsela bažas.

— Iesim paskatīties, kas tur īsti ir, — viņš sa­cīja.

Devis rīkojumu dežurējošajam mehāniķim ķer­ties pie troses, viņš jau grasījās nolaisties šahtā kopā ar jauno strādnieku.

— Vai Galibēra aparātu jums nav pie rokas? — Marsels jautāja. — Tie varētu noderēt. ..

— Jums taisnība. Nekad nevar zināt, kas tur apakšā notiek.

Meistars sameklēja skapī divus cinka rezervu­ārus, kas izskatījās stipri līdzīgi šifoniem, ar ku­riem uz muguras atspirdzinošu dzērienu pārdevēji staigā pa Parīzi. Tie bija trauki ar saspiestu gaisu, ko divas gumijas caurules ar raga uzgali aizva­dīja līdz mutei. Sos traukus ar gaisu piepilda īpa­šas plēšas, kas konstruētas tā, ka pašas pilnīgi iztukšojas. Kad nāsis aizspiestas ar koka knaib- lītēm, cilvēks, apgādāts ar tādām gaisa rezer­vēm, var droši uzturēties visindīgākajā atmosfērā.

Pienācīgi sagatavojušies, meistars un Marsels iekāpa mucveidīgajā kabīnē, trose sāka ritināties vaļā, un viņi pamazām slīdēja aizvien zemāk. Divu nespodru elektrisko spuldzīšu gaismā tērzēdami, viņi nolaidās pazemē.

— Jums nu gan ir dzelzs nervi, jūs taču ne­piederat pie mūsējiem! — meistars sacīja. — Esmu redzējis cilvēkus, kas nekādi nevar saņemt dūšu un laisties lejā vai arī tup kā trusīši, ierāvušies mucas kaktā.

— Tiešām? — Marsels atjautāja. — Man tas nav nekas. Taisnība, es gan jau pāris reižu esmu bijis raktuvēs.

Drīz viņi sasniedza šahtas galu. Arī sargs, kas dežurēja galvenajā laukumā, nebija redzējis mazo Kārli.

Viņi devās uz stalli. Zirgi tur bija vieni paši un acīmredzot briesmīgi garlaikojās. Vismaz to varēja secināt pēc priecīgajiem zviedzieniem, ar kādiem Blērs-Atols apsveica šos trīs cilvēkus. Uz naglas bija pakārta Kārļa mugursoma, un kakta blakus zirgu skrāpim mētājās aritmētikas grā­mata.

Marsels tūlīt vērsa uzmanību uz to, ka stallī nav Kār]a laternas: vēl viens pierādījums, ka zēnam jābūt tepat raktuvēs.

— Var jau būt, ka viņu apracis kāds neliels nogruvums, — meistars sacīja, — bet tas ir maz ticams. Kas gan viņam svētdienā meklējams cir­tnē?

— Bet varbūt viņš pirms došanās mājup gājis medīt kukaiņus? — ieminējās sargs. — Viņš jau ir traks uz kukaiņiem!

Pa to laiku pienākušais staļļpuisis apstiprināja šādu iespēju. Viņš bija redzējis Kārli aizejam jau pirms septiņiem ar laternu rokā.

Neatlika nekas cits kā sākt cītīgu meklēšanu. Ar svilpieniem tik atsaukti pārējie sargi, pēc lielā raktuvju plāna sadalīja iecirkņus, un katrs ar savu lampu rokā devā"S pārmeklēt viņam norādītās ejas un sānejas.

Divās stundās visas raktuves bija izstaigātas, un visi septiņi vīri atkal sastapās galvenajā lau­kumā. Nekur nebija atrastas ne mazākā nogru­vuma pēdas, bet nekur nebija arī ne pēdu no Kārļa. Meistars, kuru varbūt jau sāka mocīt iz­salkums, izteica domu, ka zēns varējis arī nepa­manīts iziet no šahtas un tagad, kas zina, sēž mierīgi mājās, taču Marsels, tādu iespēju nepie­ļaudams, uzstāja, ka jāturpina meklēšana.

— Un kas ir te? — viņš jautāja, norādīdams raktuvju plānā uz rajonu, kas bija apzīmēts ar tādiem pašiem punktiņiem, ar kādiem ģeogrāfis­kās kartēs mēdz apzīmēt vēl neizpētītas zemes Arktikā.

— Tā ir pagaidām pamestā josla, — meistars atbildēja. — Tur pārtrauca darbus, jo akmeņogļu slānis bija pārlieku plāns.

— Un tur ir pamestas ejas? Tad tieši tur arī jāmeklē! — Marsels sacīja ar tādu pārliecību, ka neviens neiedrošinājās iebilst.

Drīz viņi sasniedza ieeju galerijā, kur, sprie­žot pēc noglumējušajām, appelējušajām sienām, darbi laikam gan bija pārtraukti jau pirms vai­rākiem gadiem. Labu brīdi viņi gāja, neatklā­dami nekā aizdomīga, bet tad pēkšņi Marsels vi­ņus apturēja un jautāja:

— Vai jūs nejūtat smagumu locekļos un sāpes galvā?

— Patiešām! Kā tad! — biedri atbildēja.

— Man jau pirms mirkļa uznāca reibonis, — Marsels turpināja. — Te noteikti ir ogļskābā gāze! Vai jūs neatļautu man aizdegt sērkociņu? — viņš jautāja meistaram.

— Protams, manu zēn, aizdedziniet.

Marsels izņēma no kabatas sērkociņu kārbiņu, uzvilka sērkociņu un noliecies tuvināja liesmiņu zemei. Tā acumirklī nodzisa.

— Tā jau es domāju… — viņš sacīja. — Gāze, kas ir smagāka par gaisu, turas pie pašas ze­mes… Nevajag te palikt. Es runāju par tiem, kam nav Galibēra aparāta. Ja esat ar mieru, meistar, meklēsim tālāk divatā.

Tā arī vienojušies, meistars un Marsels katrs paņēma zobos sava aparāta uzgali, aizspieda nā­sis ar koka knaiblītēm un devās tālāk pa vienu no pamestajām ejām.

Pēc minūtēm piecpadsmit viņi atgriezās, lai at­jaunotu gaisa rezerves, un, to izdarījuši, turpi­nāja meklēšanu.

Pēc trešās atelpas viņu pūles vainagojās pa­nākumiem. Tālu tumsā spulgoja zilgana laternas gaismiņa. Viņi skriešus devās turp …

Pie mitrās sienas nekustīgs, jau sastindzis, gu­lēja mazais Kārlis. Nozilējušās lūpas, sarkanā, asinīm pieplūduši seja, pulss, kas bija apstājies, pauda visu notikušo.

Droši vien viņš bija gribējis kaut ko pacelt no zemes, noliecies un vārda tiešā nozīmē noslīcis ogļskābajā gāzē.

Visas pūles viņu atdzīvināt bija veltīgas. Nāve bija iestājusies jau pirms četrām piecām stun­dām.

Nākamās dienas vakarā Stālštates jaunajā kap­sētā bija par vienu kapa kopiņu vairāk, un Bau­era kundze, nabaga atraitne, bija pazaudējusi, tā­pat kā agrāk vīru, savu vienīgo bērnu.

Doktora Enternaha, Albrehta šahtas galvenā ārsta, spoži uzrakstītais raports vēstīja, ka trīs­padsmit gadus vecais Kārlis Bauers, Nr. 41902, 228. ejas «ventiļnieks», miris no asfiksijas, kas radusies, elpošanas orgāniem uzsūcot lielā vai­rumā ogļskābo gāzi.

Inženiera Maulsmīla ne mazāk spoži uzrakstī­tais raports norādīja uz nepieciešamību paplaši­nāt ventilācijas sistēmu un iekļaut tajā arī XIV plāna «B» joslu, kuras ejās lēnām, gandrīz ne­manāmi iesūcas indīgā gāze.

Visbeidzot, īss tā paša inženiera ziņojums vērsa priekšniecības uzmanību uz meistara Raijera un pirmās klases metāllējēja Johana Svarca pašaiz­liedzīgo rīcību.

Astoņas vai desmit dienas vēlāk, kad jaunais strādnieks iegāja vārtu sarga istabiņā paņemt savu žetonu, viņš atrada uz naglas šādu pavēli:

«Metāllējējam Svarcam šodien pulksten desmi­tos ierasties ģenerāldirektora kantori, Centrālajā iecirknī, «A» iela un vārti. Drēbes — izejamās.»

«Beidzot!» Marsels nodomāja. «Ilgi viņi lika man gaidīt, bet nu tas brīdis ir klāt!»

Sarunās ar biedriem un savās svētdienas pa­staigās ap Stālštati Marsels bija uzzinājis par pil­sētas vispārējo organizāciju pietiekami daudz, lai saprastu, ka atļauja ieiet Centrālajā iecirknī nav tik viegli iegūstama. Par to pat klīda visādas le­ģendas. Stāstīja, ka ziņkārīgie, kas mēģinājuši ielavīties aizliegtajā joslā, tā arī neesot vairs at­griezušies; ka strādniekiem un ierēdņiem, pirms viņus tur ielaiž, jāizpildot vesela virkne noslēpu­mainu ceremoniju, viņiem esot svinīgi jāzvēr, ka viņi nevienam nestāstīs, ko tur redzējuši un dzir­dējuši; par zvēresta pārkāpšanu nežēlīgā, slepenā tiesa piespriežot nāves sodu … Apakšzemes dzelz­ceļš savienojot šo svētnīcu ar pilsētas ārējo joslu. Naktīs vilcieni turp aizvedot nepazīstamus vie­sus … Reizēm tur notiekot pašas augstākās pa­domes sēdes un apspriedēs piedaloties noslēpumai­nas personas…