Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Bruņās tērptais uzsitējs atkal nodod «lupu» pa­līgstrādniekiem, kas vēlreiz iemet to krāsnī un no­kaitē, lai pēc tam no jauna liktu zem āmura.

Sai neparasti milzīgajā kalvē valdīja nemitīga kustība, nepārtraukti griezās dzensiksnas, nebei­dzamas rūkoņas pavadījumā skanēja dobji dār­diem, gaisā šāvās dzirksteļu sarkanie zvīguļi, plaiksnījās līdz baltkvēlei nokaitēto krāšņu lies­mas. Pakļautās matērijas niknajā rūkoņā cil­vēks likās gandrīz kā bērns.

Cik tomēr spēcīgi un izturīgi puiši bija šie pud- lingētāji! Stāvēt pie liesmojošas krāsns un izstiep­tām rokām šai ellišķīgajā karstumā vairākas stundas no vietas maisīt divsimt kilogramu smago, līdz baltkvēlei nokaitēto metāla masu, kas apžil­bina acis, kuras nedrīkst ne mirkli nolaist, — tāds katorgas darbs sabeidz cilvēku desmit gados.

Svarcs, it kā gribēdams parādīt meistaram, ka ir spējīgs to izturēt, novilka savu matroža blūzi un vilnas kreklu, atsegdams atlēta augumu ar vingriem, spēcīgiem muskuļiem, satvēra kāsi, ar kuru darbojās viens no pudlingētājiem, un sāka strādāt.

Redzēdams, ka viņš lieliski tiek galā ar savu uzdevumu, meistars nevilcinoties atgriezās kan­torī.

Jaunais strādnieks līdz pusdienas pārtrauku­mam cītīgi pudlingēja čuguna stieņus. Bet — vai nu viņš strādāja pārlieku dedzīgi, vai arī nebija brokastīs kārtīgi iestiprinājies darbam, kas prasa tādu fizisku spēku, — drīz vien viņš likās paga­lam noguris un pārpūlējies. Tik pārpūlējies, ka to ievēroja brigādes vecākais.

— Tu, puis, nederi par pudlingētāju, — viņš sacīja, — un darītu labi, ja tūlīt lūgtu, lai tevi pārceļ uz citu sektoru. Vēlāk tas vairs nebūs iespē­jams.

Svarcs pretojās. Tas esot tikai pārejošs nogu­rums! Viņš varot pudlingēt tāpat kā jebkurš cits.

Tomēr brigādes vecākais uzrakstīja ziņojumu, un jaunekli nekavējoties izsauca galvenais inže­nieris.

Inženieris pārbaudīja viņa dokumentus, pakra­tīja galvu un bargi noprasīja:

— Vai Bruklinā jūs strādājāt par pudlingē­tāju?

Svarcs samulsis nodūra acis.

— Es redzu, ka man neatliek nekas cits kā at­zīties, — viņš sacīja. '— Tur es strādāju par me­tāllējēju. Cerēdams vairāk nopelnīt, gribēju izmē­ģināt roku pudlingēšanā.

— Visi jūs esat vienādi, — inženieris sacīja, paraustīdams plecus. — Divdesmit piecu gadu ve­cumā jūs gribat veikt to, kas tikai retumis trīsdes- mitpiecgadīgam vīram pa spēkam! Vai jūs esat labs metāllējējs galu galā?

— Pēdējos divus mēnešus man bija pirmā ka­tegorija.

— Tādā gadījumā jūs būtu pareizāk darījis, pa­likdams turpat! Seit jūs sāksit ar trešo katego­riju. Jūs vēl varat būt laimīgs, ka tik viegli ļauju jums mainīt sektoru!

Inženieris uzrakstīja dažus vārdus uz caurlai­des, sazinājās pa stiepju telegrāfu ar kantori un

sacīja:

— Atdodiet žetonu, izejiet no ceha un dodieties tieši uz «O» sektoru pie vecākā inženiera.

Tās pašas formalitātes, kas bija aizkavējušas Svarcu pie «K» sektora vārtiem, sagaidīja viņu «O» sektorā. Arī tur, tāpat kā no rīta, viņš tika iztaujāts, pieņemts un nosūtīts pie meistara, kas viņu ieveda metāllietuvē. Seit darbs ritēja klusāk un metodiskāk.

— Sis ir mazs cehs, kur lej tikai četrdesmit- divmilimetrīgos lielgabalus, — sacīja meistars. — Vienīgi pirmās kategorijas strādnieki tiek ielaisti hallēs, kur lej lielos lielgabalus.

Tomēr «mazais» cehs bija vismaz simtpiecdes- mit metrus garš un savus sešdesmit piecus met­rus plats. Pēc visai pavirša Svarca aprēķina, tajā bija vismaz sešsimt tīģeļu, kas — atkarībā no ap­mēriem — pa četri, astoņi vai divpadsmit bija no­vietoti krāsnīs visgarām ceha sienām.

Cauri visam ceham pa vidu stiepās tranšeja ar veidnēm, kur lēja izkausēto tēraudu. Abās pu­sēs tranšejai bija sliedes, pa kurām brīvi slīdēja celtnis, kas pārvietoja milzum smagos metāla stieņus, kur vajadzīgs. Tāpat kā pudlingēšanas cehā, arī šai hallē vienā galā bija dzelzceļa slie­des, pa kurām vagoni atveda kausēto tēraudu, bet otrā galā — sliedes, pa kurām aizveda izlietos lielgabalus.

Pie katras veidnes stāvēja strādnieks ar dzelzs stieni rokās un uzraudzīja kušanas temperatūru tīģeļos.

Darba paņēmieni, kurus Svarcs bija redzējis jau citur, te bija pilnīgoti līdz iespējamām robežām.

Kad kausējums bija gatavs un vajadzēja no­tikt liešanai, ieskanējās signālzvaniņš. Tūlīt pie katras krāsns saskaņotā, stingri ritmiskā solī pie­gāja pa divi vienādā auguma strādniekiem, turot uz pleciem garu dzelzs stieni.

Pie veidnes nostājās brigadieris ar svilpīti un hronometru rokās. Pēc viņa svilpiena abi strād­nieki, kas stāvēja pie pirmās krāsns, ar knaib­lēm izvilka tīģeli no uguns un pakāra uz kāša stieņa galā. Sekoja vesela virkne citas nokrāsas svilpienu, un abi vīri līganām kustībām izgāza tīģe]a saturu atbilstošā caurulē. Pēc tam tukšais, nokaitušais tīģelis tika iemests lielā kubulā.

Bez pārtraukuma, ar precīzi aprēķinātiem starp­laikiem, kas nodrošināja regulāru un pastāvīgu metāla plūsmu, citu krāšņu apkalpes rīkojās tieši tāpat.

Precizitāte bija tik ārkārtīga, ka desmitdaļu se­kundes pēc beidzamā tīģeļa izgāšanas tas jau bija iesviests kubulā. Šķita, ka to visu veic kāds akls mehānisms, nevis simt cilvēku sasprindzināts gribasspēks. Tomēr šo brīnumu panāca nelokāma disciplīna, pieredzē iegūta prasme un ārkārtīgi ritmiska visu kustību saskaņotība.

Svarcs, liekas, bija pieradis pie šāda darba procesa. Viņu nostādīja pārī ar tāda paša auguma strādnieku un pēc izmēģinājuma ne visai svarīgā lējumā atzina par loti labu sava amata pratēju. Dienas beigās brigādes vecākais pat apsolīja vi­ņam drīzu paaugstinājumu.

Septiņos vakarā atstājis «O» sektoru un izgā­jis no Tērauda pilsētas, Svarcs vispirms devās uz viesnīcu pēc savas ceļasomas. Iedams tālāk pa vienu no ārējiem ceļiem, viņš drīz vien sasniedza ēku puduri, ko bija ievērojis jau no rīta, un tur bez kādam grūtībām atrada mitekli pie kādas lā­dzīgas sievietes, kura «pieņēma pansijā».

Tomēr šis jaunais strādnieks pēc vakariņām negāja vis meklēt alus pārdotavu kā citi. Viņš tūlīt ieslēdzās savā istabā, izvilka no kabatas tē­rauda gabaliņu, kuru, bez šaubām, bija pacēlis pudlingēšanas cehā, un «O» sektorā paņemtu ših- tas gabalu; kūpošās lampas gaismā viņš tos ļoti uzmanīgi apskatīja.

Pēc tam viņš izņēma no ceļasomas biezu kladi kartona vākos un, pāršķīris vairākas lappuses, kas bija pierakstītas dažādām piezīmēm, formu­lām un aprēķiniem, sāka rakstīt labā franču va­lodā, taču piesardzības dēļ lietodams šifru, kura atslēga bija zināma tikai viņam:

«10. novembris. Stālštatē. — Pudlingēšanas metodē nav nekā sevišķa, ja nerunā, protams, par dažādām un relatīvi zemām temperatūrām, izda­rot pirmo un otro kausēšanu saskaņā ar Cernova likumiem. Metālliešana notiek pēc Krupa paņē­mieniem, tikai ar patiešām apbrīnojamu kustību precizitāti. Tieši šī precizitāte ir vāciešu panā­kumu pamatā. Tā izskaidrojama ar ģermāņu ra­sei iedzimto muzikalitāti. Angļi nekad nesasniegs tādu pilnību: kaut arī viņiem būtu disciplīna, to­mēr trūkst tik attīstītas dzirdes. Turpretī frančiem, kas ir labākie dejotāji pasaulē, tas būtu viegli pa­nākams. Tātad pagaidām nav nekā noslēpumaina šīs apbrīnojami labi organizētās ražošanas panā­kumos. Rūdas paraugi, kurus paņēmu kalnos, ir ļoti līdzīgi mūsu labākajai dzelzs rūdai. Akmeņ­ogļu kvalitāte patiešām ir ļoti augsta un metal­urģijai piemērota, tomēr nekādas citas neparas­tas īpašības tām nepiemīt. Nav šaubu, ka Sulces rūpnīcā izejvielas vispirms tiek rūpīgi attīrītas no visiem piejaukumiem, taču tas nemaz nav tik grūti izdarāms. Tagad, lai Šī problēma būtu pil­nīgi noskaidrota, man tikai jānosaka ugunsdrošo mālu sastāvs, no kuriem izgatavoti tīģeļi un me- tālliešanas veidnes un caurules. Kad tas būs skaidrs un mūsu metāllējēji iemanīsies rīkoties tikpat precīzi un disciplinēti, manuprāt, mēs veik­sim to pašu, ko viņi! Pagaidām gan esmu redzē­jis tikai divus sektorus, bet to ir vismaz divdes­mit četri, nerunājot par centrālo aparatūru, plānu un modeļu daļu un slepeno kabinetu. Ko gan viņi varētu perināt šai alā? No kā jābaidās mūsu drau­giem pēc Sulces draudiem tagad, kad viņš saņē­mis savu mantojuma daļu?»