Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Starp citu, šā plāna piepildīšanās Sulces kun­gam nebūt nebija pirmajā vietā; viņam bija vēl daudz citu, simtreiz plašāku projektu, kā iznīcīnāt visas tautas, kas atteiktos saplūst ar ģermāņu rasi un pievienoties «fāterlandei». Tomēr, jau uz­skatīdams sevi par nesamierināmu doktora Sar­razena ienaidnieku, viņš gribēja līdz pamatam iepazīt šā francūža plānus — ja tiem vispār ir kāds pamats! — un tāpēc izteica vēlēšanos pieda­līties Starptautiskajā higiēnas kongresā, un sāka cītīgi apmeklēt visas sēdes. Pēc kādas no sanāk­smēm, kad kongresa locekļi, kuru vidū bija arī pats doktors Sarrazens, devās ārā no zāles, viņš sa­viem sarunas biedriem skaļi paziņoja, ka vienlai­kus ar Franču pilsētu tikšot uzcelta kāda cita va­rena pilsēta, kas neļaušot pastāvēt tādam pretdabiskam un nejedzīgam skudru pūznim.

— Es ceru, — viņš piebilda, — ka mūsu pie­redze cīņā pret to noderēs par piemēru vis^i pa­saulei!

Lai cik nesavtīgi labais doktors Sarrazens mī­lēja cilvēci, viņš ļoti labi zināja, ka visi viņa tu­vākie nebūt nav filantropa vārda cienīgi. Viņš pre­cīzi iegaumēja šo sava pretinieka teicienu, jo, bū­dams saprātīgs vīrs, domāja, ka jebkuri draudi allaž jāņem vērā. Nedaudz vēlāk, rakstīdams vēs­tuli Marselam, lai aicinātu viņu palīdzēt šai pa­sākumā, doktors atstāstīja šo atgadījumu un no­raksturoja profesoru Sulci tā, ka jaunais elzasie- tis tūlīt noprata, cik nežēlīgs pretinieks gadījies labajam doktoram. Nobeigumā doktors piebilda:

«Mums būs vajadzīgi stipri un enerģiski cil­vēki, rosīgi zinātnieki, ne tikai lai celtu, bet arī tāpēc, lai aizstāvētos.»

Marsels viņam atbildēja:

«Ja arī šobrīd es nevaru sniegt jums palīdzību jūsu pilsētas dibināšanā, tomēr paļaujieties uz mani, ka vajadzīgajā brīdī es būšu jums līdzās. Nevienu dienu es neizlaidīšu no acīm šo Sulces kungu, kuru jūs tik precīzi attēlojāt. Tā kā esmu elzasietis, man ir tiesības painteresēties par viņa darījumiem. Vienalga, vai jūsu tuvumā vai tālu, es palieku jums uzticīgs. Iespējams, ka dažus mē­nešus vai pat gadus jūs neko nedzirdēsit par mani, tomēr neuztraucieties tāpēc. Lai kur es at­rastos, man būs tikai viena doma: strādāt jūsu labā un līdz ar to kalpot Francijai.»

Cits laiks un cita vieta. Apritējuši jau pieci gadi, kopš begumas mantojums sadalīts starp abiem mantiniekiem, un darbība tagad noris Sa­vienotajās Valstīs, Oregonas dienvidos desmit jū­dzes no Klusā okeāna piekrastes. Seit, starp di­vām pierobežas pavalstīm, plešas vēl neapbūvēts apgabals, savā ziņā kaut kas līdzīgs Amerikas Šveicei.

Patiešām, pavirši raugoties, varētu domāt, ka tā ir Šveice: pret debesīm slejas stāvas klinšu smai­les, dziļas ielejas šķir augstas kalnu grēdas, no putna lidojuma paveras grandioza un mežonīga ainava.

Bet šīs neīstās Šveices iedzīvotāju amats nebūt nav mierīgais gana, ceļveža vai viesnīcnieka darbs kā Eiropas Šveicē. Tā ir tikai Alpu dekorācija — kraujas klintis, zeme un simtgadīgas priedes, bet zem tā visa — biezum biezi dzelzs un akmeņogļu slāņi.

Ja ceļinieks, apstājies šai vientulīgajā vietā, ieklausās dabas trokšņos, viņš nedzird, kā Ober- landes takās, saskanīgo dzīves čaloņu saplūstam ar kalnu dziļo klusumu. Toties viņš uztver tālus, dobjus vesera cirtienus un zem kājām it kā ap­slāpētus sprādzienus. Šķiet, it kā viņš stāvētu uz milzīgas skatuves dēļiem, ka gigantiskās klintis ir ar tukšu vidu un kuru katru brīdi var iegrimt noslēpumainos dziļumos.

Izdedžiem un šķembām bruģēti ceļi aizvijas pa nogāzēm. Starp dzeltenīgiem zāles kušķiem sīkas izdedžu drumslas, uzmirgodamas visās varavīksnes krāsās, mirdz kā bazilika acis. Šur tur kāda veca pamestu raktuvju šahta, lietus izgrauzt^, dzelkšņiem apaugusi, atver savu bezdibenīgo rīkli, kas līdzīga izdzisuša vulkāna krāterim. Gaiss ir pilns kvēpu un gulstas pār zemi kā smags, tumšs pārklājs. Neviens putns to nešķērso, pat kukaiņi, šķiet, bēg no šīs vietas, un, cik ļaudis atceras, te nav redzēts neviens tauriņš.

Viltus Šveice! Pie tās ziemeļu robežas, kur kraujās nogāzes pāriet līdzenumā, starp divām kailu pakalnu rindām paveras «sarkanais tuk­snesis»: tā to sauca līdz 1871. gadam zemes virs­kārtas krāsas dēļ, jo augsne tur caurcaurēm pie­sūkusies ar dzelzs oksīdu; tagad to sauc par «Stahlfeld», tas ir, «tērauda lauku».

Iedomājieties piecas līdz sešas kvadrātjūdzes lielu plato, izdegušu un vientuļu, šur tur oļiem klātu smiltāju kā sen izžuvušas jūras gultni. Daba nav darījusi neko, lai atdzīvinātu šo neauglīgo klajumu, toties cilvēks te pēkšņi parādījis neiedo­mājamu enerģiju un spēku.

Piecos gados kailajā, akmeņainajā līdzenumā iz­auguši astoņpadsmit strādnieku ciematu ar ma­zām, vienādām, pelēkām mājiņām, kas jau gata­vas atvestas no Čikāgas, un tagad te dzīvo daudz smaga darba strādnieku.

Ciematu centrā, neizsmeļamu akmeņogļu slāņu kalna pakājē, paceļas tumšs, ērmots koloss, cieši sablīvētas, regulāras ēkas ar simetriskām logu rindām un sarkaniem jumtiem, pār kuriem slejas vesels mežs cilindrisku dūmeņu, kas nepārtrauktā straumē izverd melnus garaiņus. Tie aizsedz de­besis ar tumšu priekškaru, pār kuru brīžiem no- plīvo zibenīgas, sarkanas uzplaiksnas. Vējš atnes tālu troksni, kas līdzīgs pērkona grāvieniem vai

bungu dunai, tikai šie dimdi ir ritmiskāki un dob­jāki.

Dīvainais koloss ir Tērauda pilsēta — «Stahl- stadt», vācu pilsēta, Sulces kunga privātīpašums: tā pieder bijušajam Jēnas universitātes ķīmijas profesoram, kuram begumas miljoni palīdzējuši kļūt par varenāko tēraudlējēju un kurš gatavo īpaši lielgabalus, apgādādams ar tiem gan Jauno, gan Veco Pasauli.

Tik tiešām, viņa tēraudlietuvēs izgatavo jeb­kura veida un visu kalibru lielgabalus: gan ar gludu, gan rievotu stobra kanālu, gan ar slīdošu, gan nekustīgu stobra resgali, lielgabalus Krievi­jai un Turcijai, Rumānijai un Japānai, Itālijai un Ķīnai, bet visvairāk — Vācijai.

Milzīgā kapitāla vara kā ar burvju rīkstītes mājienu lika iznirt no zemes briesmīga uzņēmuma kolosam, īstai pilsētai, kas tai pašā laikā ir sava veida paraugrūpnīca. Trīsdesmittūkstoš strād­nieku, pēc izcelsmes lielākoties vāciešu, te sabrau­kuši no visām malām un apmetušies priekšpilsē­tās. Dažos mēnešos rūpnīcas produkcija ar savu nospiedošo pārākumu ieguvusi pasaules slavu.

Dzelzs rūdu un akmeņogles profesors Sulce iegūst pats no savām raktuvēm. Turpat uz vietas kausē tēraudu un lej lielgabalus.

Viņam izdodas veikt to, kas nav pa spēkam nevienam no konkurentiem. Francijā var izliet četrdesmittūkstoš kilogramu smagus tērauda stie­ņus. Anglijā izgatavots čuguna lielgabals, kas sver simt tonnu. Esenē, Krupa rūpnīcā, izdevies iz­liet piecsimttūkstoš kilogramu smagus tērauda klučus. Sulces kungam turpretī neeksistē nekādas robežas: pieprasiet viņam jebkura svara un jeb­kura kalibra lielgabalu — viņš jums to piegādās noteiktajā laikā spīdošu kā jauna monēta.

Bet katrā ziņā tas jums maksās krietnu nau/ diņu! Šķiet, ka 1871. gadā saņemtie divsimt piec­desmit miljoni tikai iekairinājuši viņa apetīti.

Lielgabalu ražošanā, tāpat kā visās citās rūp­niecības nozarēs, pārākais ir tas, kurš spēj to, ko citi nevar. Nav jāpiebilst, ka Sulces kunga izga­tavotie lielgabali ir pārāki ne tikai ar savu ap­mēru: ja arī tie ar laiku nolietojas, taču nekad nesasprāgst. Acīmredzot Stālštates tēraudam pie­mīt kādas sevišķas īpašības. Šai sakarā stāsta visvisādas leģendas par mistiskiem kausējumiem, noslēpumainiem ķīmiskiem savienojumiem. Skaidrs ir tikai tas, ka neviens neko noteiktu nezina.