Žils Verns - BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU

Ar šiem jautājumiem Svarcs beidza. Juzdamies diezgan noguris pēc pirmās darba dienas, viņš iz­ģērbās, ielīda šaurā gultiņā, kas bija neērta kā visas vācu gultas, aizkūpināja pīpi un sāka smē­ķēt, lasīdams kādu vācu grāmatu. Bet viņa do­mas bija citur. Pakšķinādams pīpi, viņš laida gaisā gaišus smaržīgus dūmu gredzenus.

Beidzot viņš nolika grāmatu un ilgi gulēja ne­kustīgi, domās nogrimis, it kā risinādams kādu grūtu problēmu.

— Lai tas man maksātu ko maksādams, — viņš pēkšņi izsaucās, — un kaut arī pats velns man stātos ceļā, es tomēr atklāšu profesora Sulces noslēpumu un izzināšu, kādus nodomus viņš pe­rina pret Franču pilsētu!

Svarcs aizsnaudās, pusmiegā izrunādams dok­tora Sarrazena vārdu, taču miegā viņa lūpas čuk­stēja citu vārdu — mazās meitenes Zannasvārdu. Viņa atmiņās tā aizvien vēl bija maza meitene kā viņu šķiršanās brīdī, lai gan pa to laiku Zanna jau bija izaugusi par jaunavu. Tāda parādība viegli izskaidrojama ar parastajiem domu asoci- ēšanās likumiem: doma par labo doktoru Sarra- zēnu dabiski saistījās ar atmiņām par viņa meitu. Un, kad, otrā rītā pamodies, Svarcs jeb, pareizāk sakot, Marsels Brukmanis, vēl arvien domāja par Zannu, viņš nebūt nebrīnījās par to, bet saska­tīja šai faktā vēl lielāku pierādījumu tam, cik pa­reizi ir Stjuarta Milla psiholoģijas principi.

Bauera kundze, labā sieviete, kuras viesmīlību baudīja Marsels Brukmanis, bija kalnrača at­raitne, pēc izcelsmes šveiciete. Viņas vīrs pirms četriem gadiem bija aizgājis bojā kādā no ka­tastrofām, kas ik mirkli var apdraudēt og|rača dzīvību. Rūpnīca maksāja viņai nelielu pensiju — trīsdesmit dolāru gadā; tai klāt nāca niecīgā īres maksa par mēbelētu istabu un alga, ko ik svēt­dienu pārnesa viņas dēlēns Kārlis.

Lai gan zēnam bija tikai trīspadsmit gadu, viņš jau strādāja akmeņogļu raktuvēs: viņa uzdevums bija, kad brauca garām vagonetes ar oglēm, aiz­vērt un atvērt vienu no vārstuļiem, kas šahtā ne­pieciešami ventilācijai un nodrošina pareizu gaisa cirkulāciju. Tā kā mājiņa, kuru rentēja viņa māte, atradās pārāk tālu no Albrehta šahtas, lai zēns varētu katru vakaru pārrasties dzīvoklī, tad viņam tika uzticēts vēl papildu naktsdarbiņš turpat rak­tuvē: viņam bija jāuzrauga un jāsukā seši zirgi apakšzemes stallī, kamēr īstais zirgkopis nakšņoja mājās.

Tā gandrīz visa mazā Kārļa dzīve pagāja piec­simt metru dziļumā zem zemes. Diena viņš stā­vēja savā sargpostenī pie ventilatora, naktī gulēja uz salmiem blakus zirgiem. Tikai svētdienu rītos viņš atgriezās virszemē, dienas gaismā, un va­rēja dažas stundas baudīt to, ko dzīve sniedz kat­ram cilvēkam: saules spožumu, debess zilumu un mātes smaidu.

Viegli iedomāties, ka, pēc tādas darba nedējas iznākot no šahtas, viņam nebūt nebija «labi kopta» bērna izskats. Viņš drīzāk līdzinājās pasaku rū­ķītim, skursteņslauķim vai nēģerēnam. Tāpēc Bau­era kundze parasti vairāk nekā stundu ņēmās viņu mazgāt, nežēlodama ziepes un karstu ūdeni. Tad māte lika viņam apģērbt labu biezas zaļas vadmalas uzvalciņu, kas bija pašūts no tēva ve­cajām drēbēm un visu nedēļu karājās lielajā eg­les koka skapī, un no šā brīža līdz pat vakaram viņa nebeidza priecāties par savu Kārli, uzskatī­dama to par glītāko zēnu pasaulē.

Nomazgāts no ogļu putekļiem, Kārlis patiešām neizskatījās sliktāks par citiem zēniem. Gaišie, zīdainie mati un zilās, maigās acis ļoti labi sa­derējās ar viņa ārkārtīgi bālo sejas ādu; taču sa­vam vecumam viņš bija pārlieku maza auguma. Dzīve bez saules padarīja viņu mazasinīgu un vārgulīgu kā nīkulīgu stādu pagrabā, un droši vien, ja kāds pārbaudītu zēna asiņu sastāvu ar doktora Sarrazena izgudroto asinsķermenīšu skai­tītāju, tas atklātu, ka viņam trūkst sarkano asins­ķermenīšu.

Pēc rakstura viņš bija kluss, flegmātisks, rāms zēns, tomēr ar zināmu lepnumu, ko pastāvīgi draudošo briesmu apziņa, regulārais darbs un gandarījums par pārvarētajām grūtībām piešķir visiem ogļračiem.

Vislielākā laime zēnam bija apsēsties blakus mātei pie četrstūrainā galda istabas vidū un spraust uz kartona gabala šausmīgus kukaiņus,

kurus viņš lielā vairumā pārnesa no pazemes. Mitrajā un nemainīgajā raktuvju atmosfērā ir sava īpaša dzīvnieku pasaule, ko dabzinātnieki vēl maz izpētījuši, tāpat kā uz akmeņogļu šahtas sie­nām sastopami dīvainas augu valsts pārstāvji: zaļganīgas sūnas, vēl neaprakstīti sēņaugi, spil- vots pelējums. To bija ievērojis inženieris Maul- smīls, kaislīgs entomologs, kurš bija apsolījis Kārlim vienu ekī par katru jaunas sugas paraugu, ko zēns viņam atnesīs. Tādas izredzes vispirms pamudināja zēnu rūpīgi pārmeklēt visus raktu­ves kaktus un pamazām padarīja arī viņu pašu par kolekcionāru. Tagad jau viņš vāca kukaiņus pats savai kolekcijai.

Turklāt viņš neaizrāvās tikai ar zirnekļiem un mitrenēm vien. Savā vientulībā viņš bija cieši sa­draudzējies ar diviem sikspārņiem un vienu lielu lauku peli. Viņš pat apgalvoja, ka šie trīs dzīv­nieki esot visgudrākie un visjaukākie zvēri pa­saulē, gandrīz vēl vairāk attīstītu prātu nekā viņa zirgi ar garu, zīdainu spalvu un spīdīgu muguru, lai gan arī par zirgiem Kārlis stāstīja tikai ar sa­jūsmu.

Sevišķi mīļš Kārlim bija gudrais Blērs-Atols, vecākais zirgs stallī: pirms sešiem gadiem tas bija nolaists pazemē, piecsimt metru zem jūras līmeņa, un kopš tā laika nekad vairs nebija redzē­jis dienas gaismu. Tagad jau zirgs bija kļuvis gandrīz pavisam akls. Bet cik labi viņš pazina apakšzemes labirintus! Kā viņš prata, vagoneti vilkdams, pagriezties pa labi un kreisi, nekad ne par soli nekļūdoties! Kā viņš vienmēr īstajā brīdī apstājās pie ventilatora, turklāt tādā atstatumā, lai varētu atvērt tā vārstuli! Cik draudzīgi viņš zvie- dza rītos un vakaros, kad viņu baroja! Tik jauks, labs, piemīlīgs zirdziņš!

— Tici man, māt, •— Kārlis stāstīja, — viņš patiešām nobučo mani, berzēdams purnu gar manu vaigu, kad es pieliecu galvu viņam klāt! Un vai zini, cik tas ir ērti, ka Blēram-Atolam ir pašam savs pulkstenis galvā! Ja nebūtu viņa, mēs visu nedēju tā ir nezinātu, vai ir diena vai nakts, rīts vai vakars.

Tā puišelis pļāpāja, un Bauera kundze sajūs­mināta klausījās viņā. Arī Kārļa māte mīlēja Blēru-Atolu, kam tik ļoti bija pieķēries dēlēns, un laiku pa laikam aizsūtīja zirgam kādu cukura ga­baliņu. Ko viņa dotu, lai varētu kaut reizi uzmest acis vecajam, labajam zirgam, kuru bija pazinis viņas nelaiķa vīrs! Tai pašā laikā viņai gribējās arī paskatīties uz drūmo vietu, kur pēc sprādziena tika atrasts nabaga Bauera pārogļojies līķis … Bet sievietes nelaida iekšā raktuvēs, un viņai va­jadzēja apmierināties ar dēlēna bezgalīgajiem stāstiem.

Bet viņa jau labi pazina šo raktuvju šahtu, lielo, melno bezdibeni, no kura nebija atgriezies viņas vīrs! Cik reižu viņa bija gaidījusi pie mil­zīgās, astoņpadsmit pēdu diametra vaļējās rīkles, ar skatienu pavadīdama dubultsienu ozolkoka ka­bīni, kurā gar tēstu akmeņu mūri slīdēja trosēs piestiprinātās, uz tērauda trīšiem uzkārtās lifta mucas! Cik bieži viņa bija aplūkojusi šahtas aug­sto ārējo karkasu, tvaika mašīnas telpas, tabeļ­veža kabīni! Cik reižu viņa bija sildījusies pie vienmēr kvēlojošām oglēm milzīgam dzelzs gro­zam līdzīgajā kaltētavā, kur ogļrači, izniruši no šahtas bezdibeņa, žāvē savas drēbes un nepacie­tīgākie pīpmaņi aizsmēķē pīpes! Cik pierasta vi­ņai bija šo elles vārtu čīkstoņa! Gan saņēmēji, kas atkabina ar akmeņoglēm pielādētās vagone­tes, gan piekabinātāji, gan šķirotāji, gan mazgā-