ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

«Vecākajam leitnantam Ričardam Šendonam uz brigas «Forvards».»

Atplēsis aploksni, Šendons lasīja:

«Brauciet uz Farvela ragu, tas jums jāsasniedz 20. ap­rīlī. Ja kapteinis tur neieradīsies, šķērsojiet Dēvisa šau­rumu un pa Bafina jūru dodieties uz Melvila līci.

«Forvarda» kapteinis K. Z.»

Rūpīgi salocījis lakonisko vēstuli, Šendons to iebāza kabatā un pavēlēja braukt prom. Austrumvēja kaucieniem cauri skanēja viņa balss, kurai bija kāda īpaša svinīga pieskaņa.

Drīz vien «Forvards» izgāja no dokiem un Liverpūles loča nelielās laiviņas pavadībā, kura pa gabalu sekoja brigai, iepeldēja Mērsi straumē. Pūlis garām Viktorijas dokiem devās uz ārējo krastmalu, lai pēdējo reizi pamestu skatienu fantastiskajā kuģī. Tam steidzīgi tika uzvilktas abas marsburas, foks un bezanbura, un šādā burojumā «Forvards», sava vārda cienīgā ātrumā apbraucis Birken- hedas ragam, nozuda Īrijas jūrā.

Pūta stiprs, brāzmains, taču labvēlīgs aprīļa vējš. «For­vards» ātri šķēla viļņus, un neiedarbinātā dzenskrūve tā gaitu nemaz netraucēja. Ap pulksten trim brigas ceļu krustoja starp Liverpūli un Menas salu kursējošais satik­smes tvaikonis, kuram uz dūmeņiem rēgojās Sicīlijas trīs- stūrainais attēls. Kapteinis no klāja kaut ko sauca: tie bija pēdējie atvadu sveicieni, kurus «Forvarda» ekipāžai bija lemts dzirdēt.

Pulksten piecos locis, nodevis brigas vadību Šendonam, atgriezās savā laivā un, pagriezis to dienvidrietumu vir­zienā, ātri nozuda skatienam.

Pievakarē briga apbrauca Menas ragu tā paša nosau­kuma salas dienvidos. Nakti jūrā cēlās stipri viļņi, taču «Forvards» turējās braši un, ziemeļrietumos pabraucis ga­rām Eiras ragam, stūrēja tieši uz Ziemeļu kanālu.

Džonsonam bija taisnība: atklātā jūrā matrožu instinkts ņēma virsroku. Redzot lielisko brigu, viņi aizmirsa savu neparasto stāvokli. Uz kuģa pamazām iestājās normāla jūrnieku dzīve.

Svaigais jūras g§iss skurbināja doktoru Kloboniju; vēja brāzmās viņš droši pastaigājās pa klāju, un, ņemot vērā viņa profesiju, bija jāatzīst, ka ārsta kājas ir pietiekami «jūrnieciskas».

— Cik jūra ir skaista, — reiz pēc brokastīm, kāpdams uz klāja, viņš teica Džonsonam. — Mazliet par vēlu es to iepazīstu, bet centīšos nokavēto panākt.

— Jums taisnība, doktor; par daļiņu okeāna esmu ga­tavs atdot visus pasaules kontinentus. Saka, jūrniekiem ātri apnīkot viņu amats. Bet es kuģoju nu jau četrdesmit gadu, un man tas patīk arvien tikpat labi kā pirmajā braucienā.

— īsta bauda ir sajust zem kājām labu, drošu kuģi, un, ja nemaldos, «Forvards» iet lieliski.

— Pilnīgi pareizi, doktor, — pienākdams klāt abiem runātājiem, teica Šendons. — «Forvards» ir lielisks, un jāatzīst, ka nekad neviens cits kuģis, kas domāts polāra­jā m ekspedīcijām, nav bijis labāk iekārtots un apgādāts kā šis. Tas mums atgādina, ka pagājuši trīsdesmit gadi, kopš kapteinis Džeimss Ross devās meklēt Ziemeļrietumu jūras ceļu …

— Ar «Viktoriju», — spēji pārtrauca doktors, — šī briga tilpuma ziņā bija gandrīz līdzīga mūsējai, un tai tāpat bija tvaika mašīna.

— Kā? Un arī to jūs zināt?

—• Spriediet paši, — turpināja doktors. — Tolaik šīs mašīnas bija, tā sakot, vēl bērna autiņos, un «Viktorijai» l.idcļ ne reizi vien gadījās peļami kavējumi; kapteinis Džeimss Ross velti pūlējās salabot mašīnu detaļu pēc de­taļas, līdz beidzot to noņēma pavisam, pamezdams savas pirmās ziemas apmetnes vietā.

— Pie joda! — iesaucās Šendons. — Kā redzu, jums viss smalki zināms!

— Kas tur sevišķs? — turpināja doktors. — Esmu daudz lasījis, iepazinies ar Parrija, Rosa un Franklina darbiem, Maklūra, Kenedija, Keina un Maklintoka ziņojumiem, un kaut kas no visa lasītā palicis atmiņā. Jāpiezīmē, ka tas pats Maklintoks ar brigu «Fokss» daudz vieglāk un tie­šāk sasniedza mērķi nekā visi viņa priekšgājēji.

— Gluži pareizi, — atbildēja Šendons. — Maklintoks ir drošsirdīgs jūrnieks; esmu redzējis, kā viņš strādā; neaiz­mirstiet arī to, ka mēs, tāpat kā viņš, aprīlī sasniegsim Dē- visa šaurumu un, ja mūsu briga spēs izlauzties cauri lediem, mēs tiksim tālu.

— Ja vien ar mums nenotiks tas pats, kas 1857. gadā ar «Foksu», — sacīja doktors, — tas pirmajā ceļojuma gadā iestrēga Bafina jūras ledū un ziemu pavadīja starp lediem.

— Cerēsim, ka mums laimēsies vairāk, Šendona kungs, — iebilda Džonsons, — un, ja ar tādu kuģi kā «For­vards» nevarēsim nokļūt, kur vēlamies, tad atliek tikai visam atmest ar roku.

— Starp citu, — turpināja doktors, — kad uz kuģa ieradīsies kapteinis, viņš sapratīs labāk par mums, ko da­rīt, it īpaši tāpēc, ka mēs neko noteiktu nezinām; no viņa lakoniskās vēstules nav iespējams pat nojaust mūsu ceļo­juma galamērķi.

— Pietiek, ja zinām, pa kādu ceļu braukt, — dedzīgi atcirta Šendons, — un domāju, ka tagad veselu mēnesi varēsim iztikt bez šī noslēpumainā kapteiņa instrukcijām. Turklāt manas domas par viņu jums skaidras.

— He, he! — iesmējās doktors. — Arī es cerēju, ka šis vīrs kuģa vadību uzticēs jums un pats nemaz šeit nerā­dīsies, bet…

•— Bet? — mazliet īgni ievaicājās Šendons.

— Pēc otrās vēstules esmu sācis domāt citādi.

— Un kāpēc?

— Kaut gan vēstulē ir norādījumi, kādā virzienā braukt, «Forvarda» galamērķi tā tomēr neatklāj; bet nepiecie­šams taču skaidri zināt, tieši kurp braucam. Mēs atroda­mies atklātā jūrā, un tāpēc es jautāju — vai varēsim šeit saņemt arī trešo vēstuli? Grenlandes pasts darbojas slikti. Ziniet, Šendon, manuprāt, šis brašais kapteinis mūs sagai­dīs kādā no dāņu kolonijām — Holsteinborgā vai Uper- nivikā; viņš droši vien devies turp, lai papildinātu kuģa kravu ar roņādām, nopirktu kamanas un suņus, vārdu sa­kot, lai iegādātos visu nepieciešamo polārajai ekspedīci­jai, un es nebūt nebrīnītos, ja kādā jaukā rītā ieraudzītu viņu iznākam no kajītes un mierīgi komandējam.

— Iespējams, — strupi noteica Šendons. — Bet pagai­dām vējš pieņemas, un riskēt tādā laikā ar mūsu bram- burām būtu neprāts.

Pametis doktoru, Šendons pavēlēja nolaist augšējās bu­ras.

— Viņš spītīgi paliek pie sava, — doktors stūrmanim teica.

— Jā, — tas piekrita, — un jo nepatīkamāk tāpēc, ka taisnība, šķiet, ir jūsu pusē.

Sestdienas pievakarē «Forvards» apbrauca Galloveja ragu, kura bāka mirgoja ziemeļaustrumos; naktī brigas aizmugurē ziemeļos palika Kintainas rags, bet Fēra rags Īrijas austrumu piekrastē. Ap trim rītā pabraucis garām Retlinas salai, «Forvards» cauri Ziemeļu kanālam iegāja okeānā. Tas notika svētdien, astotajā aprīlī. Angļi, it īpaši matroži, stingri ievēro šo dienu, tāpēc daļa rīta cēliena pa­gāja bībeles lasīšanā, ko labprātīgi uzņēmās doktors Klo- bonijs.

Vētra brīžiem vērtās īstā orkānā, tiekdamās aizdzīt viņus atpakaļ Īrijas piekrastē; milzīgi viļņi spēcīgi šūpoja kuģi. Ja doktoram nepiemetās jūras slimība, tad vienīgi tāpēc, ka viņš centās tai nepadoties, kas nemaz nav tik vienkārši. Pusdienlaikā dienvidu pusē skatienam izzuda Melinheda rags; tā bija pēdējā Eiropas kontinenta daļiņa, ko redzēja šie drosmīgie jūrnieki, un daudzi, kuriem ne­kad vairs nebija lemts šeit atgriezties, ilgi nenovērsa no tās acis.

Novērojumi liecināja, ka briga šai laikā atradās uz 55°57' ziemeļu paralēles un uz 7°40' meridiāna (pēc Gri- ničas), kā rādīja hronometrs.