ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

Ap deviņiem vakarā orkāns norima; «Forvards» pilnās burās uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem. Šī diena bija lieliska pārbaude brigas izturībai. Liverpūles lietpratēji nemaldījās: «Forvards» vispirms bija nepārspējams bu­rinieks".

Nākamajās dienās kuģis ātri devās uz priekšu ziemeļ­rietumu virzienā; vējš sagriezās un pūta no dienvidiem, jūra stipri viļņojās; «Forvardam» bija uzvilktas visas bu­ras. Virs juta lidinājās daži vētrasputni un kaijas; dok­tors veikli nošāva kādu no putniem, kas, par laimi, no­krita tieši uz klāja.

Harpunētājs Simpsons, pacēlis to, nodeva medniekam.

— Medījums nelāgs, Klobonija kungs, — viņš piezī­mēja.

— Gluži otrādi, draugs! No tā mums iznāks pamatīgas vakariņas.

— Kā? Jūs taisāties to ēst?

— Un arī jūs no tā neatteiksieties, dārgais, — doktors iesmējās.

— Brr, — Simpsons noskurinājās. — Tā taču būs smir­dīga, trekna gaļa, kā jau parasti jūras putniem.

— Tas nekas! — atteica doktors. — Šo medījumu es protu pagatavot un, ja ari tad vēl jūs atzīsiet, ka tas ir jūras putns, apsolu nemūžam vairs nešaut.

— Tātad jūs esat arī pavārs, Klobonija kungs? — ievai­cājās Džonsons.

— Zinātniekam jāzina no visa pa druskai.

—- Nu, tad sargies, Simpson, — teica stūrmanis, — mūsu doktors ir izveicīgs cilvēks, viņš droši vien mums pierā­dīs, ka šis vētrasputns nav sliktāks par gardāko irbi.

Patiesi, doktors nemaz nelielījās — viņš putnam veikli noņēma zemādas tauku slāni, kas visbiezāks bija uz kā­jām, un līdz ar to izgaisa pretīgais sūrums un zivju smaka, kas šai gaļai tiešām piemīt. Tādā veidā sagatavoto me­dījumu visi, pat Šendons, atzina par ļoti gardu.

Pēdējā orkāna laikā Šendons bija vērojis ekipāžas locekļus; kā pienākas kuģa pavēlniekam, kurš nākotnē vēlas izvairīties no nepatikšanām, viņš novērtēja katru komandas vīru atsevišķi. Tagad viņam kļuva skaidrs, uz kuriem droši var-paļauties.

Džeimss Volls bija pilnīgi padevīgs Ričardam, labi prata savu amatu un teicami pildīja pavēles, taču viņam trūka iniciatīvas; tomēr kā trešā ranga virsnieks viņš uz kuģa bija savā vietā.

Džonsons, šis vecais okeāna ceļu pazinējs, ilggadīgās cīņās ar jūru nosirmojis, bija īsts aukstasinības un vīrišķī­bas paraugs.

Harpunētājs Simpsons un galdnieks Bells, raduši veikt savus pienākumus un pakļauties disciplīnai, bija cilvēki, uz kuriem drīkst paļauties. Ledus locis Fokers, pieredzējis jūrnieks, Džonsona audzēknis, ekspedīcijai varēja ļoti no­derēt.

No pārējiem matrožiem krietnākie šķita Geriss un Bol- tons: jautro un runīgo Boltonu uz brigas uzskatīja par

kaut ko līdzīgu jokdarim; Geriss bija gadus trīsdesmit piecus vecs enerģiska izskata puisis, tikai mazliet pabālu, skumju seju.

Matroži Kliftons, Gripers un Pens, acīm redzot, nebija tik dedzīgi un nosvērti; viņi labprāt savā starpā sačuk­stējās. Kuģa aizbraukšanas brīdī Gripers gandrīz gribēja lauzt līgumu un atteikties no brauciena; no šāda soļa viņu atturēja tikai kautrība. Ja vien viss ritēja gludi, ja pār­mērīgas briesmas nedraudēja un pārāk daudz nebija jā­strādā, tad arī uz šiem trim puišiem droši varēja paļau­ties; bet ēdināt viņus vajadzēs pamatīgi, jo, jāsaka, viņi bija gatavie rīmas. Iepriekš brīdināti, šie matroži tomēr slikti pielāgojās «atturībnieku» lomai un ik ēdienreizē smagi pārdzīvoja degvīna un džina trūkumu; savas slā­pes viņi lūkoja remdēt ar kafiju vai tēju, ko uz brigas ne­taupīja.

Bet abi mehāniķi Brentons un Plovers, tāpat kurinātājs Vorens līdz šim uz kuģa neko nebija darījuši, tikai mie­rīgi sēdēja saliktām rokām.

Tātad par katru no saviem padotajiem Šendons zināja visu nepieciešamo.

14. aprīli «Forvards» šķērsoja lielo Golfa straumi, kas plOst ar Amorikas-austrumu piekrasti līdz ŅūfaundlendAI, pie Norvēģijas krastiem nogriezdamās uz ziemeļrie­tumiem.

Briga tad atradās divsimt jūdžu no Grenlandes starp 51°37' paralēli un 22°58' meridiānu. Laiks kļuva vēsāks; termometra stabiņš noslīdēja līdz —32° pēc Fārenheita, t. i., līdz sasalšanas temperatūrai.

Doktors vēl nevilka mugurā ziemas drēbes un, tāpat kā pārējie, staigāja jūrnieka tērpā. Garajos zābakos, kuros vlņš šķita pilnīgi pazūdam, platajā vaska drānas cepurē, tādās pašas biksēs un jakā viņš likās ļoti komisks; stipra .lietus un augstu viļņu laikā doktors atgādināja jūras dzīv­nieku, taču jāpiezīmē, ka šāds salīdzinājums viņa pašlep­numam ļoti glaimoja.

Jau divas dienas trakoja neganta vētra; ziemeļrietumu vējš kavēja «Forvarda» gaitu. No 14. aprīļa līdz 16. ap­rīlim nerimās spēcīga viļņošanās; bet pirmdien, kad ne­gaidot sākās mežonīga lietus gāze, jūra gandrīz acumirklī norima. Šendons vērsa doktora uzmanību uz šo apstākli.

— Nu, un tad, — doktors atbildēja, — tas tikai apstip­rina Edinburgas karaliskās biedrības locekļa vaļu med­nieka Skorsbija interesantos novērojumus. Starp citu, arī es skaitos šīs biedrības goda loceklis — korespondents. Kā redzat, lietus laikā pat spēcīgā vējā viļņi gandrīz pa­visam norimst. Turpretī sausā laikā jūra viļņojas, uzpū­šot mazākajai vēsmiņai.

— Kāds izskaidrojums šādai dabas parādībai, doktor?

— Ļoti vienkāršs, — tā nav izskaidrojama.

Locis, kas tobrīd stāvēja novērošanas punktā bramrājā, ziņoja, ka aiz labā borta aRtuveni piecpadsmit jūdžu attā­lumā pamanījis peldošu ledus masu.

— Ledus kalns šajā paralēlē! — iesaucās doktors.

Šendons, pavērsis tālskati norādītajā virzienā, apstip­rināja loča ziņojumu.

— Tas tik ir joks! — brīnījās doktors.

— Vai tas jūs pārsteidz? — Šendons iesmējās. — Vai tiešām beidzot mums laimējies atrast kaut ko, kas jūs pār­steidz?

— Reizē pārsteidz un nepārsteidz, — doktors smaidot atbildēja, — jo arī briga «Ann de Poole» no Grīnspondas 1813. gadā bija iestrēgusi ledus laukos uz 44° paralēles, un tās kapteinis Daimans saskaitīja tur simtiem ledus kalnu.

— Ko jūs neteiksiet! — iesaucās Šendons. — Izrādās, ka jūs zināt vairāk nekā mēs.

— Ak, tīrie nieki, — laipnais doktors Klobonijs vien­kārši atbildēja. — Ledus kalni sastopami arī vēl vairāk uz dienvidiem.

— To es labi zinu, dārgais doktor; kad uz lielgaballai- vas «Flai» dienēju par jungu …

— 1818. gada marta beigās, — doktors pārtrauca Šen- donu, — vai pat aprīlī jūsu laiva uz četrdesmit otrās pa­ralēles iestrēga starp divām peldošām ledus salām.

— Nu tas taču par traku! —iesaucās Šendons.

— Un tomēr taisnība; tātad nav nekāds brīnums, ja mēs, atrazdamies divus platuma grādus augstāk ziemeļos, sa­stopam ledus kalnus arī «Forvarda» ceļā.

— Jūs esat kā neizsīkstoša aka, — teica Šendons, — no kuras atliek smelties gudrības, ja vien pie rokas netrūktu spaiņa.

— Nieki, šī gudrība izsīks ātrāk, nekā domājat; betonu,

Šendon, es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja spētu ap­lūkot tuvāk šo interesanto fenomenu.

— Labi, ceru, ka tas izdosies, Džonson! — Šendons pie­vērsās stūrmanim. — Vējš, šķiet, mitējies …

— Jā, kaptein, — stūrmanis atbildēja. — Mēs daudz neko nezaudēsim, kaut gan drīzumā sevi liks manīt Dē- visa straume.

— Taisnība, Džonson, bet, ja vēlamies divdesmitajā aprīlī ieraudzīt Farvela ragu, tad nepieciešams iedarbināt tvaika dzinēju, pretējā gadījumā mūs aiznesīs uz Labra- doras piekrasti… Volla kungs, lieciet kurināt krāsnis.