ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

Kapteiņa vietnieka pavēles izpildīja; stundu vēlāk tvaika spiediens jau bija pietiekami liels; buras tika no­laistas, un skrūve, ar lāpstiņām kuļot ūdeni, sparīgi dzina brigu pretī ziemeļrietumu vējam.

Drīz vien parādījās aizvien lielāki putnu bari: šie drū­mās piekrastes iemītnieki — vētrasputni, jūras kaijas un gargāles vēstīja par Grenlandes tuvumu. «Forvards» ātri virzījās uz ziemeļiem, pamezdams gaisā aiz sevis melnu, garu dūmu strūklu.

Otrdien, 17. aprīlī, ap vienpadsmitiem rītā locis ievē­roja pirmo «ledus debesi» Tā atradās vismaz divdesmit jūdžu uz ziemeļrietumiem. Žilbinoši baltā josla par spīti pabiezajai mākoņu segai spilgti apgaismoja daļu atmo­sfēras horizonta tuvumā. Šo dabas parādību pieredzējušie kuģinieki labi pazina un pēc staru laušanas stipruma sprieda, ka spožā gaisma nāk no plašiem ledus laukiem, kuri atrodas ārpus redzes loka, vairāk nekā trīsdesmit jūdžu no brigas.

Pret vakaru no dienvidiem sāka pūst labs ceļa vējš; Šendons lika uzvilkt buras un, lai ietaupītu ogles, pār­traukt katlu kurināšanu. «Forvards» ar savu marsburu, loku un brāmburu straujā gaitā tuvojās Farvela ragam.

18. aprīlī pulksten trijos parādījās balta, šaura, spīdīga

——

1 īpašs, žilbinošs mirdzums debesīs virs plaša ledus lauka.

——

polārstraumes josla, kas krasi atšķīra jūru no debesīm. Acīm redzot, šī ledainā josla sākās nevis pie Dēvisa šau­ruma, bet Grenlandes piekrastē, jo ledi galvenokārt mēdz būt Bafina līča rietumos. Stundu vēlāk briga jau peldēja starp ledus gabaliem, kuri, lai gan savstarpējiesaistīti, blī­vajā polārstraumes daļā ļāvās viļņiem.

Nākamajā dienā, rītam austot, novērotājs vēstīja par kādu pamanītu kuģi — «Forvardam» pretī steidzās dāņu korvete «Valkīra», kas brauca Ņūfaundlendas virzienā. Jūras šaurumā straume lika sevi manīt, un, lai to pār­spētu, Šendons pavēlēja uzvilkt vairāk buru.

Tajā brīdī kapteiņa vietnieks kopā ar doktoru Klobo- niju, Džeimsu Vollu un Džonsonu, stāvēdami uz juta, vē­roja straumes spēku un virzienu. Doktors apvaicājās, vai esot pierādīts, ka Bafina līcī šī straume plūst pastāvīgi.

— Bez šaubām, — atteica Šendons, — un buru kuģiem nav viegli to pārvarēt.

— Galvenokārt tāpēc, — piebilda Džeimss Volls, — ka šī straume sastopama kā Amerikas austrumu, tā arī Gren­landes rietumu piekrastē.

— Tātad, — teica doktors, — tieši tas attaisno ziemeļ­rietumu jūras ceļa meklētājus. Šīs straumes ātrums ir ap­tuveni piecas jūdzes stundā, un grūti iedomāties, ka tā varētu sākties kādā līcī.

— Jūsu domas, doktor, it īpaši pamato tas, — Šendons piezīmēja, — ka šī straume plūst no ziemeļiem uz dien­vidiem, bet Bēringa šaurumā ir vēl otra straume, kas plūst pretējā virzienā un droši vien ir pirmās izcelsmes avots.

— Tādā gadījumā, kungi, — sacīja doktors, — jāpie­ņem, ka Amerika no polārā kontinenta ir pilnīgi atdalīta un Klusā okeāna ūdeņi, kas apskalo tās krastus, ieplūst tieši Atlantijas okeānā. Taču Klusā okeāna augstākā līmeņa dēļ tā ūdeņiem vajadzētu savienoties ar Eiropas jūrām.

— Bet, — iebilda Šendons, — šai teorijai nepieciešami fakti, kas to apstiprinātu, un, ja tādi ir, — ar zināmu iro­niju viņš piemetināja, — tad mūsu universālajam zināt­niekam tos vajadzētu zināt.

— Kā gan ne! — laipnais doktors apmierināts iesau­cās. — Ja jūs interesē, varu pastāstīt, ka Dēvisa šaurumā ievainotie vaļi pēc zināma laika ar eiropiešu harpūņam sānos tiek noķerti Austrumāzijas piekrastē.

— Bet, ja tie nebija ceļojuši ap Horna vai Labās Cerī­bas ragu, tad Amerikas ziemeļu piekrastes tiem katrā ziņā vajadzēja apiet. Tas ir neapstrīdami, doktor.

— Lai tas jūs tomēr nepārliecina, dārgais Šendon, — doktors smaidot teica. — Varu minēt vēl citus faktus, pie­mēram, to, ka Dēvisa jūras šaurumā peld daudz koku — lapegles, apses un vēl citi, kuri aug tropu zemēs. Mēs taču saprotam, ka Golfa straume šiem kokiem neļautu nonākt līcī; bet, ja tie tur tomēr atrodami, tad varējuši tajā iekļūt vienīgi caur Bēringa šaurumu.

— Jūs mani pārliecinājāt, doktor, un, jāatzīstas, — grūti būtu jūsu argumentiem neticēt.

— Pag, — iesaucās Džonsons. — Skat, kur īstā laikā peld koks, kas izšķirs mūsu strīdu. Jūrā redzu diezgan pa­matīgu baļķi; ja vien priekšniecība neliegs, nomakšķe- rēsim to, ievilksim kuģī un pavaicāsim, kā sauc tā dzim­teni.

— Lieliski! — iesaucās doktors. — Vispirms likums, pēc tam apstiprinošs piemērs.

Šendons deva nepieciešamos rīkojumus, briga stūrēja pamanītā baļķa virzienā, un drīz vien ekipāža ar mokām uzvilka koku uz klāja.

Sarkankoka stumbrs bija tārpu sagrauzts līdz pašai ser­dei, tieši tādēļ tas varēja peldēt.

_— Pārliecinošs pierādījums! — doktors sajūsmā iesau­cās. — Atlantijas okeāna straumes šo baļķi Dēvisa līcī nevarēja ienest; to nav iedzinušas ziemeļu ūdens baseinā ari Ziemeļamerikas upes, jo sarkankoks aug tikai otrpus ekvatora, tātad skaidrs, ka tas šurp atkļuvis taisnā ceļā no Bēringa šauruma. Un palūkojieties, mani kungi, uz jū­ras tārpiem, kas to sagrauzuši; tāda tārpu suga sastopama tikai siltajās zemēs.

— Šis pierādījums patiesi galīgi apgāž uzskatus, kas noliedz daudzinātā jūras ceļa esamību.

— Šos uzskatus tas vienkārši nokauj! — doktors teica. — Pag, lūkošu uzmest šā baļķa ceļojuma maršrutu: kāda no Panamas vai Gvatemalas upēm stumbru ienes Klusajā okeānā; straume to rauj gar Amerikas krastiem līdz Bē­ringa šaurumam, un, gribot negribot, tas nonāk ziemeļu jūrās. Šis koks nav ne tik vecs, ne ūdens piesūcināts, lai nebūtu iespējams noteikt, cik sen tas pametis savu dzim­teni; laimīgi ticis pāri veselai virknei jūras šaurumu, kas ved uz Bafina jūru, baļķis spēji tiek ierauts ziemeļu straumē, izpeld cauri Dēvisa šaurumam un beidzot no­kļūst uz «Forvarda» klāja, par lielu prieku doktoram Klo- bonijam, kurš lūdz Šendona kungam atļauju paturēt pie­miņai gabaliņu šā koka.

— Esiet tik laipns, dariet to, — teica Šendons. — Bet savukārt ļaujiet pavēstīt, ka jūs tomēr nebūsiet vienīgais šāda atraduma īpašnieks. Disko salas gubernatoram .. .

— … Viņam Grenlandē, — pārtrauca doktors, — pie­der sarkankoka galds, darināts no līdzīgos apstākļos iz­zvejota baļķa, es jau zinu, dārgais Šendon, bet lai! Šo grenlandieti viņa galda dēļ nemaz neapskaužu, jo man, ja vien tas nesaistītos ar zināmām grūtībām, no šā koka iznāktu vesela guļamistabas iekārta.

Nakti no trešdienas uz ceturtdienu plosījās neganta vētra; aizvien biežāk ceļā gadījās peldoši koki; tuvoties krastam kļuva bīstami, jo šajā gadalaikā tur mēdz būt daudz ledus kalnu. Šendons tāpēc lika samazināt buru skaitu,' un «Forvards» turpināja ceļu tikai ar foku un bramburu.

Termometra stabiņš noslīdēja zem nulles. Šendons pa­vēlēja izsniegt ekipāžai siltās drēbes: vilnas jakas un bik­ses, flaneļa apakškreklus un īpašus vadmalas kājautus, kādus valkā norvēģu zemnieki. Visi matroži saņēma arī ūdenszābakus.

Bet Kapteinim — sunim vajadzēja iztikt ar savu dabisko kažoku; šķita, ka šis suns nebija visai jutīgs pret tempe­ratūras maiņām — droši vien ne pirmoreiz nācās izciest šādu pārbaudi, turklāt, kā jau dānim, tam nebija tiesību būt pārāk izvēlīgam. Uz klāja suns reti rādījās, jo pa lie­lākai daļai slapstījās kuģa vistumšākajos nostūros.