ŽILS VERNS - KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

Pievakarē uz 37°02'07" rietumu meridiāna cauri īslaicī­gam miglas retinājumam iznira Grenlandes krasts. Dok­tors tālskatī dažus mirkļus vēroja milzu glečeru izvago­tās kalnu virsotnes; taču migla ātri atkal tās aizklāja ska­tienam, nolaizdamās pašā interesantākajā brīdī gluži kā teātra aizkars.

20. aprīļa rītā «Forvarda» priekšā atradās simt piecdes­mit pēdu augsts, sensenos laikos uz sēkļa uzsēdies ledus kalns; atkušņi tam nekaitēja un tā dīvainos apveidus ne­bojāja. Šo kalnu jau bija redzējis Snou; 1829. gadā to ļoti pareizi uzzīmēja Džeimss Ross, bet 1851. gadā pilnigi

skaidri novēroja franču leitnants Bello no kuģa «Princis Alberts». Saprotams, arī doktors Klobonijs, vēlēdamies iegūt šā slavenā'ledus kalna attēlu, ļoti veiksmīgi to uz- skieēja.

Nav nekāds brīnums, ja ledus kalni dažkārt uzsēžas uz sēkļa un neatraujami savienojas ar "jūras dibenu, virs līmeņa parasti paceļas tikai viena trešdaļa no kalna aug­stuma, turpretī divas pārējās atrodas zem ūdens; tādējādi minētā ledus kalna iegrime aptuveni bija astoņdesmit jū­ras asis.

Beidzot dienas vidū, kad temperatūra sasniedza — 11°C, zem miglas un sniega mākoņa aizklātajām debesīm mūsu kuģotāji ieraudzīja Farvela raga. «Forvards» to sasniedza tieši norādītajā laikā; un, ja noslēpumainajam brigas kap­teinim ienāktu prātā tik velnišķi nejēdzīgā laikā ierasties šeit un pavērot kuģa stāvokli, viņam sūdzību nebūtu.

«Te nu tas ir,» nodomāja doktors, «slavenais un ļoti trāpīgi nosauktais zemes rags! Daudzi braukuši tam ga­rām, tāpat kā mēs, taču ne visiem bijis lemts to atkal ska­tīt. Vai tiešām šai vietā uz mūžu jāatvadās no Eiropas un draugiem? Šeit braucāt arī jūs, Frobišer, Nait, Barlov, Vogem, Skrogs, Bārene, Hudzon, Blosvil, Franklin, Krozjē, Bello, un arī jums nebija lemts atgriezties ģimenes lokā, šī vieta patiesi bija īsts «Ardievu rags»! 1

Ap 970. gadu Islandes jūrnieki atklāja Grenlandi. Se- bastjans Kabots 1498. gadā sasniedza piecdesmit sesto ziemeļu paralēli; Gaspars un Mišels Kotreali no 1500. līdz 1502. gadam nobrauca līdz sešdesmitajai paralēlei, bet Martins Frobišers 1576. gadā nokļuva līcī, kas tagad no­saukts viņa vārdā.

Džons Dēviss, gods kam gods, atklāja jūras šaurumu 1585. gadā, bet divus gadus vēlāk, savas trešās ekspedī­cijas laikā, šis drosmīgais jūrnieks un veiklais vaļu med­nieks nobrauca līdz septiņdesmit trešajai paralēlei, tikai 17° grādu attālumā no pola.

Meklēdami ziemeļrietumu jūras ceļu, kura atklāšana būtu ievērojami saīsinājusi satiksmes ceļu starp Veco un Jauno pasauli, šajā šaurumā tuvāk vai tālāk iebrauca Bā­renes 1596. gadā, Veimūts 1602. gadā, Džeimss Holls 1605. gadā, Hudzons, kura vārdā nosaukts plašais līcis, kas dziļi

farewell (angliski) — ardievu.

iespiežas Amerikas kontinentā, — 1607. gadā un Džeimss Pūls 1611. gadā.

1616. gadā Bafins līcī, kas nosaukts viņa vārdā, atklāja Lenkastera šaurumu. 1619. gadā viņam pa pēdām devās Džeimss Munks, bet 1719. gadā Naitss, Barlovs, Vogems un Skrogss, kuri nozuda bez vēsts.

1776. gadā leitnants Pikersgils tika sūtīts pretī kaptei­nim Kukam, kurš bija lūkojis nokļūt ziemeļos cauri Bē­ringa šaurumam, un sasniedza sešdesmit astoto paralēli; nākamajā gadā Jungs ar līdzīgu mērķi aizbrauca līdz Sie­viešu salai.

1818. gadā Džeimss Ross, apbraucis Bafina līča pie­krasti, izlaboja savas un savu priekšgājēju hidrogrāfis­kās kļūdas.

1819. un 1820. gadā slavenais Parrijs devās uz Lenkas­tera šaurumu un, pārvarējis neskaitāmas grūtības, sasnie­dza Melvila salu, par ko saņēma pieci tūkstoši mārciņu sterliņu lielu prēmiju, kuru parlaments bija apsolījis an­gļu jūras braucējam, kas šķērsos simt septiņdesmito me­ridiānu augstāk par septiņdesmit septīto paralēli.

1826. gadā Bičijs piestāj pie Šamiso salas; Džeimss Ross no 1829. līdz 1833. gadam ziemo Prinča Reģenta šaurumā un starp daudziem citiem ievērojamiem pētījumiem at­klāj magnētisko polu.

Pa to laiku Franklins uz sauszemes sāk. Amerikas zie­meļu piekrastes pētīšanu no Makenzija upes līdz Terne- geina ragam. No 1823. līdz 1835. gadam viņa pēdās do­das kapteinis Bakss, kura pētījumus 1839. gadā papildina Dīzs, Simpsons un doktors Rejs.

Beidzot, 1845. gadā sers Džons Franklins, dedzīgi vēlē­damies atklāt Ziemeļrietumu jūras ceļu, ar kuģiem «Ere- buss» un «Terois» atstāj Angliju; nonācis Bafina līcī, viņš pabrauc garām Disko salai, un kopš tā laika no viņa vairs nav ne vēsts.

Neskaitāmās ekspedīcijas, 'kas devās meklēt nozudušos, sekmēja Ziemeļrietumu jūras ceļa atklāšanu un dziļi iz­roboto polāro kontinentu sīku izpēti; uz šiem skarbajiem apgabaliem devās pārdrošākie angļu, franču un Savienoto Valstu jūrnieki, un jāpateicas viņu pūlēm, ka senāko ne­skaidro un maldīgo ziemeļzemju karti var atrast vgirs vienīgi Londonas Karaliskās biedrības arhīvos.»

Tā šo polāro apgabalu vēsturi pārdomāja Klobonijs^at­balstījies pret klāja margām, ar skatienu sekodams gara­jai vagai, ko briga pameta aiz sevis jūrā. Doktora atmiņā blīvē jās drosmīgo jūrnieku vārdi, un zem ledus kalnu caurspīdīgajām arkām viņš šķita saredzam bālas cilvēku ēnas — tos, kuriem nebija lemts atgriezties.

Augu dienu «Forvards» viegli lauza ceļu starp ledus gabaliem; vējš bija labvēlīgs, bet temperatūra ļoti zema; no ledus laukiem strāvoja saltas vēsmas.

Nakti katrā ziņā vajadzēja ievērot vislielāko piesar­dzību: šaurajā jūras ceļā ciešā lokā blīvējās peldoši ledus kalni, dažviet pie apvāršņa tos varēja saskaitīt simtiem; viļņu ārdošā spēka un aprīļa saules ietekmē atdalījušies no augstajiem krastiem, tie kusa vai nogrima okeāna dzī­lēs. Ceļu šķērsoja arī garas peldošu koku virknes, no ku­rām vajadzēja uzmanīgi vairīties, lai nenotiktu sadursme, tāpēc fokmasta galā tika uzvilkta tā saucamā «vārnu lig­zda» — muca ar grozāmu dibenu, kurā sēdēja ziemeļu locis un, vēja aizsegā vērodams jūru, vēstīja par ledus gabalu tuvošanos, bet vajadzības gadījumā noteica bri­gas virzienu.

Naktis bija kļuvušas īsas; saule staru laušanas rezultātā parādījās pie apvāršņa jau 31. janvārī un ar katru dienu ilgāk un ilgāk kavējās pie debesīm. Taču redzamību trau­cēja sniegputeņi, un, lai gan nemaz nebija tumšs, tie ku­ģošanu stipri apgrūtināja.

21. aprīlī cauri biezajai miglai iznira Bezcerības rags; kuģa komarrda bija neizsakāmi nogurusi — kopš briga ielauzās ledos, matrožiem ne mirkli nebija miera; lai iz­lauztu «Forvardam» ceļu blīvajās ledus masās, bija jā­ņem palīgā tvaika dzinējs.

Kamēr Šendons savā kajītē pāris stundu nosnaudās, doktors Klobonijs un stūrmanis Džonsons kuģa pakaļgalā tērzēja. Klobonijam patika sarunāties ar veco jūrnieku, ku|rš|savos neskaitāmajos jūras ceļojumos bija pieredzē­jis oaudz interesanta un pamācoša. Doktors juta pret viņu lielas simpātijās, un arī stūrmanis šai ziņā paradā nepa­lika.

— Redziet, Klobonija kungs, — Džonsons teica, — šo zemi nevar salīdzināt ar citām; tā iesaukta par Zaļo zemi, kaut gan savu nosaukumu attaisno tikai dažas nedēļas gadā. ; -

— Kas zina, dārgais Džonson, — doktors iebilda, — var­būt desmitajā gadsimtā šo zemi ar pilnām tiesībām tā va­rēja dēvēt. Uz mūsu planētas noticis ne mazums pārvēr­tību, un jūs ļoti brīnīsieties, ja teikšu, ka, pēc Islandes hronistu domām, uz šā kontinenta bijis divsimt ziedošu ciematu.