ŽILS VERNS: KAPTEIŅA HATERASA PIEDZĪVOJUMI ZIEMEĻPOLĀ

— Ko vēlies noskaidrot, draugs? — Džonsons vienmēr atteica. — Es pats nezinu vairāk par tevi. Pie mums tu noteikti atradīsies lieliskā sabiedrībā, kopā ar drosmīgiem puišiem, kuri nav ar pliku roku ņemami, — bet vai tas jau kaut ko nenozīmē? īsi sakot, kas tur ko prātot, — brauksi vai ne?

Un vairums matrožu bija ar mieru.

— Saproti pats, — reizēm stūrmanis piebilda, — izvē­les man netrūkst. Tik liela alga, kādu neviens jūrnieks nespēj atcerēties, un droša pārliecība, ka, mājās atgrie­zies, saņemsi krietnu summiņu. Vai tas nav vilinoši?

— Tiesa gan; vilinājums ir liels, — matroži atbildēja. — Mēs būsim nodrošināti līdz mūža galam. ■

— Negribu slēpt, — turpināja Džonsons, — ekspedī­cija būs ilga, smaga un bīstama, tieši tā minēts mūsu instrukcijā; tāpēc, pirms apņemas braukt, labi jāpārliek; acīm redzot, ceļojumā jādara viss, kas cilvēka spēkos, varbūt pat vairāk! Tāpēc, ja nav vīrišķības un stingra rakstura, ja trūkst enerģijas, ja baidies nāvei acīs ska­tīties, ja tev labāk patīk savu ādu pamest šajā, nevis citā zemē, šeit un nekur citur, tad griezies drīzāk apkārt uz papēža un dod vietu drosmīgākiem!

— Bet kapteini jūs pazīstat? — piespiests pie sienas, matrozis vaicāja.

— Kapteinis, draudziņ, pagaidām ir Ričards Šendons, līdz ieradīsies cits.

Jāsaka tomēr, ka tāds bija arī Šendona paša uzskats; sirds dziļumos viņš cerēja, ka pēdējā brīdi pienāks tiešas instrukcijas par ceļojuma mērķi un ka brigas kapteinis būs viņš pats. Viņš labprāt izplatīja šo domu, gan runā­

jot ar saviem virsniekiem, gan vērojot būvdarbus Birken- hedas kuģu būvētavā, kur jaunās brigas pirmās brangas slējās gaisā kā uz muguras guļoša vaļa ribas.

Stingri sekojot instrukcijām, Šendons un Džonsons pār­baudīja ekipāžas locekļu veselības stāvokli; izskats vi­siem bija apmierinošs un enerģijas tik daudz, ka tā spētu iedarbināt pat «Forvarda» dzinēju; vingrie augumi un sārtās, ziedošās sejas liecināja, ka šie vīri spējīgi panest pat visnežēlīgāko salu. Tie bija uzticami, apņēmīgi, de­dzīgi, labi noauguši puiši, taču spēka ziņā ne vienmēr līdz­vērtīgi; dažus, kuri šķita mazliet par vārgiem, kā, piemē­ram, matrožus Griperu, Gerisu un harpunētāju Simpsonu, Šendons sākumā pat lāgā negribēja pieņemt; bet visumā arī šie puiši bija stalti, karstām sirdīm, un galu galā viņš pieņēma arī tos.

Savervējis ekipāžu, Šendons kopā ar abiem virsnie­kiem ķērās pie pārtikas krājumu sagādes; arī te viņi stin­gri ievēroja kapteiņa norādījumus, tiešus, skaidrus un sīkus, kuros nebija aizmirsts pat nenozīmīgāko pārtikas produktu daudzums un labums. Tā kā Šendona rīcībā bija čeki, produktus viņš pirka par skaidru naudu ar astoņu procentu aikiidi, kas rūpīgi tika ievesta kapteiņa K. Z. kontā.

1860. gada janvārī ekipāža, pārtika, krava — viss bija kārtībā. Arī «Forvardam» drīz bija jābūt gatavam. Šen­dons katru dienu ieradās Birkenhedā.

23. janvāra rītā viņš, kā parasti, devās turp ar kādu no lielajiem, nemitīgi starp abiem Mērsi krastiem kursē­jošajiem kuteriem, kuriem abos galos mēdz būt stūre, lai krastā nevajadzētu griezties apkārt. Kā allaž rītos virs upes klājās bieza migla, kas matrožiem lika ņemt palīgā kompasu, kaut arī reiss ilga ne vairāk kā desmit minūšu.

Par spīti necaurredzamajai miglai, Šendons pamanīja padruknu neliela auguma vīrieti ar simpātisku, līksmu seju un laipnām acīm. Pienācis klāt, svešais satvēra Šen­dona abas rokas un sparīgi, kā franči mēdz teikt — ar tīri dienvidniecisku degsmi un familiaritāti, tās sakratīja.

Bet, kaut arī šis cilvēks nebija dienvidnieks, viņš tomēr to ļoti atgādināja; viņš runāja, dzīvi žestikulējot, domas it kā ar varu lauzās uz āru, gatavas sadragāt viņa domā­šanas aparātu. Mazās gudra cilvēka acis un lielā, kustīgā mute šķita kā drošības ventiļi, caur kuriem noplūst liekā enerģija; viņš runāja tik gari un strauji, ka; atklāti sa­kot, Šendons itin neko nesaprata.

Taču «Forvarda» kapteiņa vietnieks acumirklī pazina šo cilvēku, kaut gan agrāk nebija redzējis; Šendonam pēkšņi atausa gaisma, un, kad svešais brīdi ievilka elpu, viņš steidzīgi nobēra:

— Vai doktors Klobonijs?

— Tas pats, personiski es pats, komandieri Jau vairāk nekā ceturtdaļstundu visur jūs meklēju un pēc jums tau­jāju. Vai saprotat manu nepacietību? Vēl piecas minūtes, un eš zaudētu prātu! Tātad jūs esat kapteiņa vietnieks Ričards? Tātad patiesi eksistējat? Un neesat tikai mīts? Jūsu roku, jūsu roku! Atļaujiet man vēlreiz to paspiest! Jā, tik tiešām tā ir Ričarda Šendona roka! Bet, ja eksistē kapteiņa palīgs Ričards, tad ir arī briga «Forvards», kuru viņš komandē. Un, ja viņš komandē, tad brauks jūrā, un, ja brauks jūrā, tad ņems līdzi arī doktoru Kloboniju.

— Bet, saprotams, doktor, esmu Ričards Šendons, ir arī briga «Forvards», un tā patiesi dosies jūrā.

— Gluži loģiski, — atviegloti uzelpojis, atteica dok-, tors, — gluži loģiski. Un tieši tāpēc jūs redzat mani tik priecīgu, jūtos svētlaimes kalngalos. Tādu izdevību sen jau gaidīju, karsti vēlējos piedalīties ekspedīcijā. Ar jums, kaptein …

— Piedodiet, — Šendons grasījās iebilst.

— Es ticu, — viņā neklausīdamies, Klobonijs turpināja, — ka ar jums mēs tiksim tālu un neatkāpsimies ne pē­das.

— Bet… — Šendons vēlreiz lūkoja viņu pārtraukt.

— Jūs taču esat pierādījis savas spējas, kaptein, esmu daudz par jums dzirdējis. Jā, jūs nenoliedzami esat brašs jūrnieks!

— Ja vēlaties …

— Nē, es nevienam neļaušu kaut mirkli apšaubīt jūsu vīrišķību, drosmi un prasmi, pat ne jums pašam! Ja kap­teinis izraudzījies jūs par savu palīgu, viņš zina, ko dara, es galvoju!

— Bet ne jau par to ir runa! — Šendons sāka kļūt ne­pacietīgs.

— Par ko tad īsti? Lūdzu, nemociet mani ilgāk!

Pie joda, jūs taču nelaižat mani pie vārda! Sakiet,

doktor, — kas jūs ierosināja piedalīties «Forvarda» eks­pedīcijā?

— Vēstule, kāda ļoti laipna vēstule; te, lūk, tā ir, drosmīgā kapteiņa ļoti lakoniskā, taču pilnīgi pārlieci­nošā vēstule.

Un ar šiem vārdiem doktors Šendonam pasniedza šāda satura vēstuli:

«Invernesa, 1860. gada 22. janvārī.

Doktoram Klobonijam Liverpūlē.

Ja doktoram Klobonijam labpatiktu doties garākā eks­pedīcijā ar kuģi «Forvards», lai viņš ierodas pie kap­teiņa vietnieka Ričarda Šendona, kurš attiecīgi tik$ infor­mēts.

«Forvarda» kapteinis K. Z.»

— Šī vēstule pienāca šorīt, un te nu es esmu, gatavs kāpt kuģī kaut vai tūlīt.

— Vai jūs maz zināt, doktor, kāds būs šā ceļojuma ga­lamērķis?

— Ne jausmas, bet tas nav svarīgi, galvenais — es kaut kur braukšu! Mani dēve par lielu zinātnieku; tas ir mal­dīgi, kaptein, es nezinu itin neko. Un, ja esmu sacerējis dažas diezgan populāras grāmateles, — nav mana vaina; lasītāji ir pārāk žēlīgi, ja tās pērk! Ticiet man, es neko nezinu, zinu tikai to, ka esmu liels nejēga. Un te man tiek piedāvāta iespēja papildināt vai, pareizāk sakot, uz­labot zināšanas medicīnā, hirurģijā, vēsturē, ģeogrāfijā, botānikā, mineraloģijā, konhioloģijā, ģeodēzijā, ķīmijā, mehānikā un hidrogrāfijā; ko vēl vairāk? Esmu ar mieru un lūgties sevi nelikšu, nudien.

— Tātad arī jūs nezināt, kurp dosies «Forvards»? — Šendons vīlies jautāja.

— Gluži otrādi, kaptein. Kuģis dosies tur, kur iespē­jams kaut ko mācīties, atklāt, izdibināt, salīdzināt, vērot svešas zemes un parašas, kur var pētīt citas tautas un šo tautu tikumus: vārdu sakot, brauksim uz turieni, kur ne­kad vēl neesmu bijis.