MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Tas bija labs atrisinājums, un rotaļa turpinājās. Tad Toms atkal kļuva Robins Huds, un nodevīgā mūķene ļāva viņam nespēkā noasi­ņot, nepārsiedama viņa brūci. Beidzot Džo, tēlodams veselu raudošu laupītāju baru, skumji aizvilka viņu projām, ielika savu loku viņa vārgajās rokās, un Toms sacīja:

— Kur nokritīs šī bulta, tur aprociet nabaga Robiņu Hudu zem zaļojoša koka.

Tad viņš izšāva bultu, atslīga atpakaļ un būtu miris, bet uz­krita kādai nātrei un pielēca kājās tik strauji, kā mironim neklājas darīt.

Zēni apģērbās, noglabāja savus ieročus un aizgāja, noskumuši par to, ka tagad vairs nav laupītāju, vaicādami — ar ko gan modernā civilizācija varētu aizstāt šo zaudējumu. Viņi sacīja, ka labāk gribētu būt laupītāji vienu gadu Servudas mežā nekā Savienoto Valstu prezidenti uz mūžu.

Kā parasts, pusdesmitos vakarā Tomu un Sidu aizsūtīja gulēt. Viņi noskaitīja lūgsnu, un Sids drīz iemiga.

Toms gulēja nomodā un gaidīja, nepacietīgi satraukts. Kad viņam šķita, ka jau aust diena, viņš sadzirdēja pulksteni sitam desmit! Viņu sagrāba izmisums. Viņš būtu labprāt valstījies un spārdījies, kā to prasīja viņa nervi, bet baidījās uzmodināt Sidu. Tāpēc viņš gulēja nekustēdamies un blenza tumsā. Visur valdīja baigs klusums. Pama­zām no šī klusuma iznira nelieli, tikko jaušami troksnīši. Varēja dzirdēt pulksteni tikšķam. Vecie baļķi noslēpumaini krakšķēja. Kāp­nes viegli iečīkstējās. Acīmredzot apkārt klīda gari. No krustmātes Pollijas istabas skanēja vienmērīgi, paklusi krācieni. Tad sākās apnicīgie circeņu čirksti, bet pat visatjautīgākais cilvēks nespētu pateikt, kurā vietā tie skan. Tad vaboles-kaprača baismie grauzieni lika Tomam nodrebēt — tie nozīmēja, ka dienas kādam skaitītas. Nakts tumsā atskanēja tāli suņa kaucieni, tiem atbildēja klusāki kaucieni vēl lielākā tālumā. Toms cieta nāves mokas. Beidzot viņš bija pārliecināts, ka laiks apstājies un sākusies mūžība,— un pats pret savu gribu viņš iesnaudās.

Pulkstenis nosita vienpadsmit, bet viņš to nedzirdēja. Tad viņa tikko iznirstošos sapņos iejaucās kāda runča žēlabainie ņaudieni. Kaimiņi atvēra logu, un Toms pamodās.

Kāds iesaucās:

— Skic, tu velns!

Pret krustmātes šķūnīša pakaļējo sienu ar troksni sašķīda tukša pudele — Toms izslējās, pilnīgi atmodies, un pēc mirkļa jau bija apģērbies, izkāpis pa logu un četrrāpus līda pa piebūves jumtu. Viņš dažas reizes paklusi ieņaudējās, tad uzlēca uz malkas šķūnīša jumta

un no turienes zemē. Tur stāvēja Haklberijs Fins ar savu beigto kaķi. Zēni devās projām un pazuda tumsā. Pēc pusstundas viņi jau brida pa I kapsētas garo zāli.

Kapsēta bija senlaicīga, rietumu stilā. Tā atradās pakalnā, apmē­ram pusotras jūdzes attālumā no pilsētiņas. Kapsētu iežogoja izļodzī- jusies sēta, vietām sagāzusies uz iekšu, vietām uz āru, bet nekur tā nestāvēja taisni. Zāle un nezāles kupli zēla visā kapsētā. Visi vecie kapi bija iegrimuši, nebija neviena pieminekļa, pār kapiem gāzelējās satrunējuši koka dēlīši ar ieapaļu augšmalu, meklēdami sev atbalstu, bet to neatrazdami. «Mūžīga piemiņa tādam un tādam»— bija kād­reiz uzkrāsots uz dēlīšiem, bet gandrīz uz visiem vārdus vairs nevarēja salasīt pat gaišā dienas laikā.

Kokos klusi ievaidējās vējš, un Toms izbijās, var būt, ka tie ir mirušo gari, kas tur žēlojas, ka traucē viņu dusu. Zēni runāja maz un tikai čukstus, jo laiks un vieta, šeit valdošais svinīgais klusums viņus nomāca. Viņi atrada stāvo, jauno kapa kopiņu, kuru meklēja, un paslēpās aiz trim lielām gobām, kas vienā pudurā auga dažas pēdas atstatu no kapa.

Klusēdami viņi gaidīja, kā likās, diezgan ilgi. Nāves klusumu traucēja tikai pūces brēciens tālumā. Toma domas kļuva pārāk smagas. Viņam vajadzēja uzsākt sarunu. Viņš čukstus teica:

— Hakij, kā tev šķiet, vai mirušiem patīk, ka mēs esam šeit?

Haklberijs atčukstēja:

— To es pats gribētu zināt. Te ir traki svinīgi, vai ne?

— Un kā vēl!

Iestājās ilgs klusums, jo abi zēni pārdomāja sacīto. Tad Toms atkal iečukstējās:

— Klau, Hak, kā tu domā, vai Zirgu Viljamss dzird mūsu sarunas?

— Protams, dzird. Vismaz viņa gars.

Pēc īsa klusuma Toms sacīja:

— Kaut es būtu teicis: misters Viljamss. Es jau nedomāju neko ļaunu, bet visi viņu sauca par Zirgu Viljamsu.

— Man liekas, ka līķim nav tik svarīgi, kā te runā par mirušiem, Tom.

Sie vārdi nebija ierosinoši, un saruna izbeidzās. Pēkšņi Toms sagrāba sava biedra roku un iesaucās:

— Sš!

— Kas ir, Tom?

Abi piespiedās viens pie otra, viņu sirdis stipri sita.

— Sš! Atkal! Vai tu nedzirdēji?

— Es . . .

— Klau! Tagad tu dzirdi.

— Ak Dievs, Tom, viņi nāk! Tiešām, viņi nāk. Ko mēs darīsim?

— Nezinu. Vai tu domā, ka viņi mūs ieraudzīs?

— Ai, Tom, viņi redz tumsā tāpat kā kaķi. Kaut es labāk nebūtu šurp nācis!

— Nebaidies! Es domāju, ka viņi mūs neaiztiks. Mēs taču nedarām neko ]aunu. Ja būsim pavisam klusi, varbūt viņi mūs nemaz nepa­manīs.

— Es mēģināšu, Tom, bet, ak Dievs, kā es trīcu!

— Klausies!

Abi zēni sabāza galvas kopā un tik tikko elpoja. Kapsētas otrā galā atskanēja klusinātas balsis.

— Skaties, skaties turp!— čukstēja Toms.— Kas tas ir?

— Tā ir velnu uguns. Tom, tas ir šausmīgi!

Tumsā tuvojās daži neskaidri saskatāmi stāvi, šūpodami vecmo­dīgu skārda lukturi, kas izraibināja zemi ar neskaitāmiem sīkiem gaismas plankumiņiem.

Pēkšņi Haklberijs šausmās čukstēja:

— Patiesi, tie ir velni! Trīs gabali! Ak Dievs, Tom, mēs esam pagalam! Vai tu māki skaitīt pātarus?

— Es pamēģināšu, bet nebaidies! Vini mums neko nedarīs. -Sš!

— Kas ir, Hak?

— Tie ir cilvēki! Vismaz viens no viņiem. Tam ir vecā Mafa Potera balss.

— Nē, nevar būt!

— Es viņu pazīstu. Nekusties no vietas! Viņš nav tik acīgs, lai mūs pamanītu. Kā parasts, piedzēries — sasodītais vecais sakārnis!

— Labi. Es klusēšu. Viņi apstājās. Nevar atrast. Nāk atkal. Bet tagad viņi steidzas. Iet lēnāk, atkal ātrāk! Pavisam ātri. Šoreiz viņi iet pareizā virzienā. Hak, es pazīstu vēl vienu balsi! Tas ir indiānis Džo.

— Kā tad, tas ir slepkavīgais jauktenis! Labāk lai būtu nākuši velni nekā viņi. Kas viņiem padomā?

Zēnu čuksti noklusa, jo trīs vīri bija sasnieguši kapu un stāvēja dažu pēdu atstatumā no zēnu paslēptuves.

— Tas ir šeit,— sacīja trešā balss, un runātājs pacēla lukturi, kas apgaismoja jaunā ārsta Robinsona seju.

Poters un indiānis Džo nesa nestuves, uz kurām atradās virve un divas lāpstas. Viņi nolika savu nastu un sāka atrakt kapu. Ārsts nolika lukturi kapa galvgalī, pienāca zēniem tuvāk un atsēdās zemē, atspiezdams muguru pret vienu no gobām. Viņš bija tik tuvu, ka zeni būtu varējuši viņam pieskarties.

— Ātrāk, vīri!— viņš teica klusā balsī.— Kuru katru brīdi var uzlēkt mēness.

Viņi atbildot kaut ko noņurdēja un turpināja rakt. Kādu laiku varēja dzirdēt tikai čirkstošo troksni, kad lāpstas meta sānis zemi un granti. Tas bija ļoti vienmuļš. Beidzot viena lāpsta dobji atsitās pret koka šķirstu, un pēc brīža vīri to izcēla no zemes. Viņi ar lāpstām atspieda vaļā šķirsta vāku, izņēma mironi un to rupji nosvieda zemē.* Mēness iznira no mākoņiem un apspīdēja bālo seju. Viņi sakārtoja nestuves, uzlika uz tām mironi, apklāja ar segu un piesēja ar virvi pie nestuvēm. Poters izvilka garu saliecamo nazi, nogrieza virves galu, kas nokarājās, un tad sacīja: