MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

— Bet tā jau dzīvo visi, Hak.

— Tom, tas ir vienalga! Es neesmu visi un nespēju to izturēt. Ir briesmīgi būt tik saistītam. Un ēdiens man nāk rokās pārāk viegli — nav interesanti, ja mani ēdina tādā veidā. Man jālūdz atļauja iet makšķerēt, man jālūdz atļauja peldēties — pie velna — man visam jālūdz atļauja. Un man bija jārunā tik smalki, ka runāt nemaz nepatika, bet es uzkāpu bēniņos un tur katru dienu krietni izlamājos, lai atkal justu garšu mutē, jo citādi es būtu nomiris, Tom. Atraitne neļauj man smēķēt, neļauj ne kliegt, ne žāvāties, ne staipīties, ne kasīties ļaužu klātienē . . .

Tad Haks iesaucās ar sevišķu sašutumu un sāpēm:

— Un, velns parāvis, viņa pastāvīgi lūdz Dievu. Es nekad neesmu redzējis tādu sievieti! Man bija jālaižas lapās, Tom,— es citādi nevarēju! Bez tam drīz sāksies skola, un man vajadzētu tur mācīties, bet to es nespētu panest, Tom. Redzi, Tom, būt bagātam nav tik patīkami, kā to mēdz domāt. Tas nozīmē rūpes un raizes, tas nozīmē svīst un svīst, un vēlēties, kaut tu labāk būtu miris. Sīs drēbes man ir piemērotas, šī muca ari, un es tās nekad neatstāšu, Tom. Es nebūtu nokļuvis tādā ķezā, ja nebūtu tās naudas! Ņem tu manu daļu un dažreiz iedod man kādus desmit centus, bet ne visai bieži, jo manās acīs viss ir krāms, ja nav iegūts ar pūlēm, un tagad ej un lūdz atraitni, lai ļauj man dzīvot savā vaļā.

— Hak, tu zini, ka es to nevaru darīt. Tas nav godīgi. Un, ja tu būtu tur padzīvojis ilgāk, tev šī dzīve iepatiktos.

— Iepatiktos! Tikpat labi man iepatiktos ilgāk sēdēt uz karstas plīts. Nē, Tom, es negribu būt bagāts un negribu dzīvot šajās sasodīti smacīgajās mājās. Man patīk meži, upe un mucas, un pie visa tā es palikšu. Velns lai parauj! Tieši tagad, kad mums ir šautenes un ala, un pārējais, lai mēs varētu laupīt, vajadzēja nākt šai nejēdzībai un visu sabojāt!

Toms pasteidzās izmantot šo izdevību:

— Hak, bet bagātība man nav šķērslis kļūt par laupītāju.

— Nē? Vai tu patiešām runā nopietni?

— Pavisam nopietni, kā es te sēžu. Nē, Hak, nevaram tevi pieņemt bandā, ja tu nebūsi cienījams cilvēks.

Haka prieks nodzisa.

— Nevarat mani pieņemt, Tom? Bet vai tad tu nepieņēmi mani par jūras laupītāju?

— Jā, bet tas ir citādi. Laupītāji uz zemes ir augstākas kārtas nekā jūras laupītāji — tā tas mēdz būt. Dažās zemēs tie ir ļoti dižciltīgi — hercogi un tamlīdzīgi.

— Tom, tu taču esi man vienmēr bijis labs draugs? Tu taču neatstāsi mani ārpus bandas, Tom? Tu to nedarīsi, vai ne, Tom?

— Hak, es negribētu to darīt, bet ko sacīs ļaudis? Tie teiks: «Fui! Toma Sojera banda — tajā ir tikai tādi pagrimteņi!» Un viņi domās tevi, Hak. Tev tas nepatiktu, un man arī ne!

Haks kādu brīdi klusēja, iekšēji cīnīdamies. Beidzot viņš sacīja:

— Labi, iešu atpakaļ pie atraitnes uz vienu mēnesi, uzņemšos šo slogu un pārbaudīšu, vai spēšu to panest, ja tikai tu pieņem mani bandā, Tom.

— Labi, Hak, tā ir vīra valoda! Nāc, veco zēn, un es palūgšu atraitni, lai viņa grožus palaiž vaļīgāk, Hak.

— Vai tu to darīsi, Tom? Tas ir labi. Ja viņa man atļaus pašu galveno, tad es smēķēšu slepeni un lamāšos slepeni, un kaut kā izlocīšos vai arī pārsprāgšu. Kad tu sasauksi bandu un kļūsi laupītājs?

— Drīz vien. Mēs sasauksim zēnus un varbūt jau šovakar sarīko­sim iesvētības.

— Ko sarīkosiet?

— Iesvētības.

— Ko tas nozīmē?

— Mēs zvērēsim, ka cits citam palīdzēsim un nekad neatklāsim bandas noslēpumus, pat ja mūs sakapās gabalos, un ka nogalināsim katru līdz ar viņa ģimeni, ja tas aizskars mūsu bandu.

— Tas ir jautri, varen jautri, Tom. To gan es varu teikt!

— Jā, patiesi. Un zvērests jādod pusnaktī vientulīgākajā, baigā­kajā vietā, ko var atrast,— vislabāk spoku mājā, bet tagad jau tās visas nojauktas.

— Labi, ap pusnakti, tas ir īstais laiks, Tom.

— Jā gan! Un tev būs jāzvēr pie zārka un jāparakstās ar asinīm.

— Tas ir kaut kas nedzirdēts! Miljonreiz varenāks nekā jūras laupītāju dzīve. Es palikšu pie atraitnes, Tom, līdz sapūšu, un, ja kļūšu par īstu pirmās šķiras laupītāju un visi par to runās, tad, man šķiet, viņa pat leposies, ka mani izvilkusi no peļķes.