MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

— Un kā vēl! Es to darīšu, ja vien varam iezīmēt savu ceļu un nenomaldīties.

— Hak, mēs to varam izdarīt bez kādām grūtībām.

— Tas ir lieliski. Kāpēc tu domā, ka nauda . . .

— Hak, pagaidi, līdz tur nokļūsim. Ja to tur neatradīsim, esmu ar mieru atdot tev savas bungas un visu, kas man pieder šajā pasaulē. Es to darīšu, sasper kociņš!

— Labi, norunāts. Kad to darīsim?

— Tūlīt, ja gribi. Vai esi pietiekami stiprs?

— Vai tā atrodas dziļi alā? Esmu jau trīs vai četras dienas uz pekām, bet nevaru nostaigāt vairāk kā vienu jūdzi, Tom. Vismaz es domāju, ka nevaru.

— Līdz turienei jebkuram citam būtu jāiet piecas jūdzes, Hak, bet es tevi vedīšu pa daudz īsāku ceļu, ko tikai es viens zinu. Hak, es tevi turp aizvedīšu laivā. Pats airēšu laivu turp un atpakaļ — viens pats. Tev nebūs pat roka jāpakustina.

— Tad iesim tūlīt, Tom!

— Labi. Paņemsim līdzi maizi un gaļu, un savas pīpes, arī pāris' maisu, divas pūķu auklas un dažas no šīm jaunmodīgajām lietiņām, ko mēdz saukt par sērkociņiem. Es vairākkārt vēlējos, kaut tie man būtu, kad biju pēdējo reizi alā.

Drīz pēc pusdienām draugi aizņēmās mazu laivu no kāda pilsoņa, kas patlaban nebija mājās, un tūlīt devās ceļā. Kad zēni bija jau vairākas jūdzes aiz alas, Toms sacīja:

— Redzi, stāvais krasts šeit izskatās gluds un līdzens — te nav ne māju, ne malkas sētu, tikai krūmāji. Bet vai tu redzi to balto vietu, kur bijis zemes nobrukums? Tā ir viena no manām zīmēm. Tagad izkāpsim krastā.

Viņi piestāja krastā.

— Skaties, Hak, no šejienes, kur stāvam, tu varētu viegli aiz­sniegt ar makšķeres kātu to spraugu, pa kuru es izlīdu. Palūko, vai tu to varēsi atrast!

Haks pārmeklēja visu apkārtni, bet neko neatrada. Toms lepni iesoļoja biezos sumaka krūmājos un teica:

— Te tā ir! Paskaties, Hak, tā ir noslēptākā sprauga visā zemē. Tikai neizpaud to nevienam. Vienmēr esmu vēlējies kļūt laupītājs, bet zināju, ka man vajadzīga tāda vieta kā šī, es tikai nezināju, kur tādu atrast. Tagad mums tāda ir, un mēs to neizpaudīsim, tikai Džo Hārperu un Benu Rodžersu te ielaidīsim, jo, protams, jābūt taču laupītāju bandāi, citādi nebūs nekāda izskata. Toma Sojera banda — vai tas neskan lieliski, Hak? \

— Jā, patiesi, Tom. Un ko tad mēs aplaupīsim?

— Gandrīz visus. Ceļa gājējus — tā jau mēdz darīt.

— Un viņus nogalināsim?

— Nē — ne vienmēr. Ieslēgsim viņus alā, līdz viņi samaksās izpirkumu.

— Kas tas ir — izpirkums?

— Nauda. To liksim viņiem savākt no saviem draugiem, un, kad gūstekņi būs turēti jau veselu gadu un nesavāks izpirkuma naudu, viņi jānogalina. Tā parasti mēdz darīt. Nenogalina tikai sievietes. Tās ieslēdz, bet nenogalina. Viņas vienmēr ir skaistas, bagātas un izbijušās. Viņām atņem pulksteņus un vērtslietas, bet runā ar viņām pieklājīgi, paceļot cepuri. Neviens nav tik pieklājīgs kā laupītāji — to tu vari izlasīt katrā grāmatā. Sievietes ātri tevī iemīlas un, pavadījušas alā vienu vai divas nedēļas, rimst raudāt, un pēc tam viņas nevar pierunāt iet projām. Pat ja tu viņas izdzītu, viņas atkal pagrieztos un nāktu atpakaļ. Tā rakstīts visās grāmatās.

— Tas nu gan ir vareni, Tom. Manuprāt, pat labāk nekā būt jūras laupītājam.

— Jā, dažā ziņā, jo ir tuvāk mājām un cirkam, un visam pārējam.

Tagad jau viss bija sakārtots, un zēni ielīda spraugā, Toms — pir­mais. Viņi aizgāja līdz tuneļa otram galam, piestiprināja pūķa auklas pie klints izciļņa un gāja tālāk. Pēc dažiem soļiem viņi jau bija pie avota, un Toms juta, ka viņam pārskrien auksti drebuļi. Viņš parādīja Hakam sveces dakts atliekas, pielipinātas ar māla piku pie klints sienas, un attēloja, kā viņš un Bekija vērojuši dziestošo liesmu.

Zēni tagad sarunājās čukstot, jo apkārtnes klusums un tumsa viņus nomāca. Viņi devās tālāk, iegāja Toma otrajā ejā, līdz sasniedza augsto laukumu. Sveču gaismā varēja redzēt, ka zem tā nebija bezdibenis, bet divdesmit vai trīsdesmit pēdu augsta māla krauja. Toms čukstēja:

— Tagad es tev kaut ko parādīšu, Hak!

Viņš pacēla sveci un sacīja:

— Skaties aiz stūra, cik tālu vari saredzēti Vai tu redzi? Tur uz lielās klints pāri pretim — zīmēts ar sveces kvēpiem?

— Tom, tas ir krusts!

— Kur tagad ir tavs otrais numurs? Zem krusta. Tieši tur es ieraudzīju indiāni Džo pacejam savu sveci, Hak.

Haks kādu brīdi skatījās uz mistisko zīmi, tad atbildēja drebošā balsī:

— Tom, iesim no šejienes projām!

— Kā? Un atstāsim naudu?

— Jā, atstāsim. Droši vien šeit klīst indiāņa Džo gars.

— Nē, Hak. Tas klīstu tai vietā, kur viņš nomira,— tālu prom pie alas ieejas, piecas jūdzes no šejienes.

— Nē, Tom. Viņa gars ir pie naudas. Es taču pazīstu spoku ieražas, un tu ari.

Toms sāka bažīties, ka Hakam taisnība. Viņa sirdī modās ļaunas nojausmas. Bet pēkšņi viņam ienāca prātā kāda doma:

— Hak, kādi muļķi mēs esam! Indiāņa Džo gars nevar parādīties tur, kur ir krusts!

Tas bija labs iebildums un iedarbojās.

— Tom, par to es nepadomāju. Bet tiešām tā ir. Tā ir mūsu laime — šis krusts. Manuprāt, norāpsimies lejā un meklēsim lādi.

Toms nokāpa pirmais, iegriezdams māla nogāzē primitīvas kāpnes. Haks sekoja. Četras ejas atzarojās no mazās alas, kur slējās l\elā klints. Trīs no tām zēni pārmeklēja nesekmīgi. Ejā, kas bija vis­tuvāk klints pamatam, viņi atrada mazu iedobumu — tajā bija guļai saklātas segas, vecs bikšturis, šķiņķa āda un pamatīgi apgrauzti divu vai trīs vistu kauli. Bet naudas lādes tur nebija. Zēni vairākkārt pārmeklēja šo vietu, tomēr veltīgi. Toms sacīja:

— Viņš teica: zem krusta. Sī vieta ir krustam vistuvāk. Lāde taču nevar būt zem pašas klints, jo tā stāv uz cieta pamata.

Viņi vēlreiz pārmeklēja, tad vīlušies apsēdās. Hakam nekas neienāca prātā. Pēc brīža Toms sacīja:

— Paskaties, Hak,— te, vienā pusē klintij, ir pēdas un nopilējuši sveču tauki, bet otrā pusē nav. Kāpēc tie šeit radušies? Varū saderēt, ka nauda ir zem klints. Es rakšu mālā.

— Tā nav slikta doma, Tom!— strauji iesaucās Haks.

Toms tūlīt izvilka savu īsto Barlova nazi un nepaspēja izrakt pat ne četras collas, kad nazis uzdūrās kokam.

— Hak, vai dzirdi?

Haks arī sāka cītīgi rakt un ar nagiem kasīt mālus. Drīz viņi atsedza dažus dēļus — tie aizklāja dabisku plaisu, kas iesniedzās zem klints. Toms iekāpa plaisā un izstiepa roku ar sveci, cik tālu vien spēja, bet nevarēja saskatīt plaisas galu. Viņš ieteica plaisu izpētīt. Toms saliecās un nozuda zem klints — šaurā eja lēzeni veda lejup.

Viņš gāja līkloču, vispirms pa labi, tad pa kreisi, Haks sekoja viņam pa pēdām. Toms strauji pagriezās un iesaucās:

— Žēlīgais Dievs! Hak, paskaties!