Bērni aiztaustījās atpakaļ līdz avotam. Gurdenais laiks vilkās tālāk. Viņi atkal iemiga un atmodās izsalkuši un bēdu nomākti. Tomam šķita, ka tagad ir ceturtdiena.
Pēkšņi viņam ienāca prātā kāda doma. Tuvumā bija vairākas sānu ejas. Labāk bija izpētīt tās nekā, dīkā sēdot, panest laika smago ritējumu. Viņš izņēma no kabatas pūķa auklu, piesēja to pie kāda klints izciļņa, un abi sāka iet; Toms gāja pirmais, atritinādams auklu un taustīdamies. Pēc divdesmit soļiem eja beidzās ar kādu augsti izdobtu laukumu, no kura vajadzēja nolēkt. Toms nometās ceļos, izstiepa rokas dziļi lejup, cik tālu tās spēja sniegties, tad pamēģināja tās izstiept pa labi, un tai pašā brīdī divdesmit jardji attālāk aiz klints stūra parādījās cilvēka roka, kas turēja sveci.
Toms izgrūda prieka kliedzienu — un tūlīt rokai sekoja cilvēka stāvs, tas bija indiānis Džo. Toms sastinga, viņš nespēja kustēties. Viņš atviegloti uzelpoja, redzēdams, ka Spānietis metās bēgt un pazuda no viņa acīm. Toms brīnījās, ka Džo nebija pazinis viņa balsi un neatnāca viņu nokaut par liecību tiesā. Bet atbalsis viņa balsi laikam bija pārvērtušas. Droši vien tā tas arī bija — zēns domāja. Bailes bija atslābinājušas katru muskuli Toma ķermenī. Viņš pats sev teica, ja pietiktu Spēka atgriezties pie avota, viņš tur paliktu un nekas vairs nespētu viņu pamudināt uz risku atkal sastapt indiāni Džo. Zēns piesardzīgi nepastāstīja Bekijai, ko bija redzējis. Viņš teica, ka kliedzis uz labu laimi.
Bet bads un izmisums beigās tomēr pieveica bailes. Vēl viņi ilgi sēdēja pie avota un atkal gulēja — tas ienesa pārmaiņu viņu noskaņā. Bērni atmodās, nikna izsalkuma mocīti. Tomam šķita, ka tagad ir trešdiena vai ceturtdiena, vai pat piektdiena, vai sestdiena un ka viņu meklēšana beigusies. Viņš ierosināja izpētīt vēl vienu eju. Tagad viņš spēja stāties pretim indiānim Džo un citām šausmām. Taču Bekija bija ļoti vārga, viņa bija iegrimusi drūmā apātijā un negribēja no tās izrauties. Viņa sacīja, ka pagaidīšot tepat un miršot, jo nāve vairs neesot tālu. Viņa sacīja, lai Toms iet ar pūķa auklu un izpēta eju, ja vēlas, bet lūdza, lai viņš pēc īsiem mirkļiem atkal atgriežas un sarunājas ar viņu, un lūdza apsolīties, ka briesmīgajā brīdī viņš paliks pie viņas un turēs viņas roku, līdz viss būs beidzies.
Toms noskūpstīja viņu ar sažņaugtu elpu, tad izlikās, it kā būtu pārliecināts, ka atradīs meklētājus vai izeju no alas. Viņš paņēma pūķa auklu vienā rokā un taustīdamies devās četrrāpus pa vienu no ejām, bada un ļaunu priekšnojautu mocīts.
Pienāca otrdienas pēcpusdiena, un metās jau krēsla. Sentpītersber- gas pilsēta vēl sēroja. Pazudušie bērni nebija atrasti. Bija notikuši publiski aizlūgumi par viņiem un uz debesīm raidītas arī atsevišķu cilvēku lūgsnas, kurās lūdzējs bija ielicis visu savu sirdi, bet joprojām nekādas labas vēstis nebija dzirdamas no alas. Vairums meklētāju
bija atteikušies tālāk meklēt un atgriezušies pie saviem dienas darbiem, teikdami, ka bērnus nekad nevarēs atrast. Misis Tečera bija ļoti slima un stipri murgoja. Ļaudis stāstīja, ka sirds lūstot, klausoties, kā viņa saucot savu bērnu un paceļot galvu, veselu minūti klausoties un tad ievaidēdamās to gurdeni noliekot atpakaļ uz spilvena. Krust māte Pollija bija iegrimusi dziļā grūtsirdībā, un viņas iesirmie mati bija kļuvuši pavisam sirmi. Pilsētiņas iedzīvotāji otrdienas naktī devās pie miera drūmi un bezcerīgi.
Pusnaktī pēkšņi sāka zvanīt pilsētiņas zvani, vienā mirklī ielas piepildījās ar pusapģērbtiem priecīgiem cilvēkiem, kas sauca:— Nāciet ārā! Nāciet ārā! Viņi ir atrasti! Viņi ir atrasti!— Zvanu skaņām pievienojās sitieni pa skārda pannām un ragu pūtieni, iedzīvotāji bariem devās pie upes, sastapa bērnus, kas sēdēja vaļējā pajūgā, ko ar prieka saucieniem vilka citi pilsoņi. Visi drūzmējās ap viņiem, pavadīja līdz mājām un svinīgi soļoja pa galveno ielu, saukdami nepārtraukti «urrā».
Pilsētiņa sarīkoja ilumināciju, neviens vairs nelikās gultā — tā bija vislieliskākā nakts, kādu mazā pilsētiņa jebkad bija piedzīvojusi. Pirmajā pusstundā Tečeru māju apmeklēja iedzīvotāju procesija, apskāva un skūpstīja izglābtos, spieda misis Tečeras roku, mēģināja runāt, bet nespēja un atkal aizgāja, slīcinādami māju asaru plūdos.
Krustmāte Pollija bija bezgala laimīga un arī misis Tečera gandrīz tikpat laimīga, bet viņas laime būtu bijusi tikai tad pilnīga, ja sūtnis ar labajām ziņām jau būtu nokļuvis alā un pastāstījis tās viņas vīram.
Toms gulēja uz dīvāna, ap viņu bija sapulcējušies uzmanīgi klausītāji, un tiem viņš stāstīja neparastos piedzīvojumus, tos izpušķodams ar apbrīnojamiem papildinājumiem. Savu stāstu viņš noslēdza ar tēlojumu, kā bija atstājis Bekiju un devies izpētīt eju,— kā bija izstaigājis divas ejas tik tālu, cik sniedzās pūķa aukla, kā viņš turpināja iet vēl pa trešo eju, izstiepis auklu lidz pēdējai iespējai, un gribējis jau griezties atpakaļ, kad ieraudzīja tālumā it kā nelielu dienas gaismas spīdumu; viņš nosviedis auklu un steidzies gaismas virzienā, izbāzis galvu un plecus pa nelielu spraugu un ieraudzījis, ka garām plūst plašā Misisipi! Ja tas būtu noticis naktī, viņš nekad nebūtu ieraudzījis dienas gaismu, ne arī gājis pa šo eju! Viņš stāstīja, ka atnācis atpakaļ pie Bekijas ar labo vēsti, bet ka viņa atbildējusi, lai viņš nekaitinot viņu ar tādām izdomām, jo viņa esot nogurusi un zinot, ka drīz jāmirst, un to viņa arī vēloties. Viņš attēloja, ar kādām pūlēm meiteni pārliecinājis un kā viņa aiz prieka gandrīz vai nomirusi, kad bija aiztaustījusies līdz tai vietai, kur tiešām ieraudzīja dienas gaismas spīdumu, kā viņš izrāpies pa spraugu un palīdzējis arī viņai izkļūt, ķā viņi apsēdušies un aiz laimes
raudājuši, kā pēc tam laivā garām braukuši daži vīri, Toms pasaucis viņus un pastāstījis par viņu stāvokli un lielo izsalkumu. Sākumā vīri negribējuši ticēt viņa neparastajam stāstam un teikuši, ka bērni atrodoties upes lejastecē piecas jūdzes attālumā no tās ielejas, kur atrodoties ala; tad uzņēma viņus laivā, aizīrās līdz mājām, pacienāja bērnus ar vakariņām, ļāva tiem vēl pāris stundu atpūsties un tad atveda mājās.
Pirms ausmas tiesnesi Tečeru un meklētājus atrada alā, sekojot virvei, kuras viens gals bija piesiets pie alas ieejas, un viņiem paziņoja priecīgo vēsti. Trīs smagās bada un piepūles dienas, ko Bekija un Toms bija pavadījuši alā, bija atstājušas sekas, kas uzreiz neizgaisa, kā viņi abi to drīz sajuta. Trešdienu un ceturtdienu viņi gulēja gultā, un šķita, ka viņi kļūst aizvien gurdenāki. Ceturtdien Toms mazliet pastaigājās, piektdien izgāja pilsētas ielās un sestdien bija jau gandrīz vesels, bet Bekija iznāca no savas istabas tikai svētdien un izskatījās tā, it kā būtu pārcietusi ilgu slimību.
Toms uzzināja, ka Haks esot slims, un piektdien aizgāja viņu apciemot, bet zēnu neielaida istabā, kur gulēja slimnieks. Neielaida arī vēl sestdien un svētdien. Viņu ielaida nākamajā dienā, bet brīdināja, lai nestāstot par savu piedzīvojumu un vispār neko satraucošu. Duglasa atraitne palika pie Haka, lai pārliecinātos, vai Toms paklausa šiem aizrādījumiem. Mājās Tomam pastāstīja par notikumu Kārdifa pakalnā, arī to, ka skrandainis atrasts upē netālu no tvaikoņa piestātnes, kur viņš laikam bija noslīcis bēgot.
Читать дальше