MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Trīs briesmīgas dienas un naktis aizvilkās ar savām smagajām stundām — un pilsētiņa iegrima bezcerīgā sastingumā. Neviens vairs nezināja, ko darīt. Pat nejaušais atklājums, ka Atturības kroga īpašnieks bija glabājis savā mājā degvīnu, ļoti maz satrauca publiku, lai gan tas bija drausmīgs fakts. Kad Hakam uz brīdi atgriezās samaņa, viņš neveikli mēģināja runāt par viesnīcām un beidzot pajautāja, neskaidri baidīdamies dzirdēt visļaunāko, vai kaut kas neesot atklāts Atturības viesnīcā viņa slimības laikā?

— Jā,— atbildēja atraitne.

Haks uztrūkās gultā pussēdus, ieplestām acīm.

— Kas? Kas tas bija?

— Degvīns — un viesnīca slēgta. Guli, bērns,— kā tu mani sabie­dēji!

— Bet pasakiet man vel tikai vienu — ludzu! Vai to atrada Toms Sojers?

Atraitne sāka raudāt.

— Klusu, klusu, bērns! Es jau tev teicu, ka tu nedrīksti runāt. Tu esi ļoti, ļoti slims!

Tātad bija atrasts tikai degvīns; ja atrastu zeltu, tad pilsētā izceltos liels satraukums. Tātad manta bija pazudusi — pazudusi uz visiem laikiem! Bet kāpēc viņa raud? Savādi, kāpēc viņa raud?

Šādas domas miglaini klīda Haka galvā, un tās zēnu tik ļoti nogurdināja, ka viņš aizmiga.

Atraitne sevī nodomāja:

«Te viņš guļ aizmidzis — nabadziņš! Vai Toms Sojers to atradis? Labi, ja kāds atrastu pašu Tomu Sojeru! Bet maz palicis tādu, kam vēl ir cerība un pietiekami daudz spēka viņu meklēt.»

Tagad atgriezīsimies pie Toma un Bekijas piedzīvojumiem piknikā. Viņi klejoja pa tumšajām ailēm līdz ar pārējiem, apmeklēja labi pazīstamās brīnumainās alas, kam bija piešķirti pārspīlēti nosaukumi, kā, piemēram: «Viesistaba», «Katedrāle», «Aladīna pils» un tam­līdzīgi. Tad sāka spēlēt slēpšanos, Toms un Bekija dedzīgi piedalījās rotaļā, kamēr tā kļuva mazliet garlaicīga; tad viņi devās tālāk pa līkumotu eju, turēdami augstu savas svecītes un lasīdami raibā mudžeklī sarakstītus vārdus, datumus, pasta adreses un citātus, kas ar sveču kvēpiem bija uzzīmēti uz klintssienām. Tā klaiņodami un sarunādamies, viņi nepamanīja, ka bija iegājuši tajā alas daļā, kur sienas nebija aprakstītas. Viņi ierakstīja ar kvēpiem arī savus vārdus zem kāda izciļņa un gāja tālāk. Drīz viņi nonāca kādā vietā, kur mazs avotiņš, plūsmodams pāri klintij un nesdams sev līdzi kaļķu nogulsnes, ilgos gadu simteņos bija izveidojis mežģīnēm līdzīgu Niagaras ūdens­kritumu no neiznīcīga akmens. Toms ar savu sīko augumu aizspraucās tam garām, lai apgaismotu šo Niagaru Bekijai par prieku. Viņš atrada, ka šī klints aizsedza stāvas, dabiskas kāpnes, ko šaurā spraugā ietvēra klinšu sienas, un viņu sagrāba godkāre kļūt par atklājēju.

Bekija atsaucās viņa aicinājumam, viņi atstāja iekvēpinātu zīmi, ko vēlāk atrast, un sāka savus meklējumus. Viņi gāja pa līkumotu ceļu dziļi alas slepenajā pazeinē, atkal atstāja zīmi un turpināja meklēt jaunas vietas, lai varētu par tām pastāstīt augšā cilvēkiem. Vienā vietā viņi atrada plašu alu, no kuras griestiem nokarājās daudz mirdzošu stalaktītu*, tik gari un resni kā cilvēka kāja. Viņi apstai­gāja šo alu, priecādamies un apbrīnodami to, tad aizgāja pa vienu no daudzajām ejām, kas no tās atzarojās. Drīz viņi nokļuva pie valdzi­noša strauta, kura baseins bija noklāts ar mirgojoša kristāla leduspu­ķēm; tas atradās kādas alas vidū, kuras sienas balstīja fantastiski pīlāri, veidoti no lieliem kopā saplūdušiem stalaktītiem un stalagmī- tiem, gadsimtos nerimtīgi ūdenim lāsojot. Zem alas griestiem mitinā­jās lieli sikspārņu bari, tūkstoši vienā mudžeklī. Gaisma izbiedēja šos dzīvniekus, tie lidoja lejup simtiem, pīkstēdami un nikni šaudīdamies ap svecēm. Toms zināja viņu paražas un briesmas, kas no viņiem draudēja. Viņš satvēra Bekijas roku un steidzīgi ieveda viņu pirmajā tuvākajā ejā, un to viņš darīja īsti laikā, jo, izejot no alas, kāds sikspārnis ar spārnu nodzēsa Bekijas sveci. Sikspārņi vēl labu gabalu vajāja bērnus, bet bēgļi iegriezās katrā nākamajā sānejā un tā beidzot atbrīvojās no bīstamajiem dzīvniekiem. Drīz pēc tam Toms atrada pazemes ezeru, kura neskaidrie krastu apveidi izgaisa ēnainajā tā­lumā. Viņš gribēja izpētīt ezera krastus, bet nolēma, ka labāk būtu vispirms apsēsties un kādu brīdi atpūsties. Sīs vietas dziļais klusums pirmo reizi kā vēsa, mitra roka pieskārās bērnu dvēselēm. Bekija sacīja:

— Es to līdz šim nepamanīju, bet man šķiet, ka jau sen nedzirdam citu balsis.

— Padomā, Bekij, mēs esam dziļi zem viņiem, un es pat nezinu, cik tālu uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai kādā citā virzienā. Mēs viņus šeit nevarētu sadzirdēt.

Bekija kļuva nemierīga.

— Mēs tik ilgi jau esam šeit apakšā, Tom. Labāk iesim atpakaļ.

— Jā, arī es domāju, ka tā būs labāk. Patiesi labāk.

— Vai tu atradīsi ceļu, Tom? Man tie visi sajukuši vienā mudžeklī.

— Manuprāt, es varētu to atrast — bet tur ir sikspārņi. Ja tie nodzēsīs mūsu abu svecītes, tad būsim tintē. Mēģināsim iet pa citu ceļ

— Labi, bet es ceru, ka nenomaldīsimies. Tas būtu tik briesmīgi!— Un meitene nodrebēja, iedomājoties šo drausmo varbūtību.

Tie devās pa garu eju, gāja, ilgi klusēdami, ielūkodamies katrā jaunā sānejā, vai neieraudzīs tur kaut ko pazīstamu, bet visas šīs ejas bija tiem svešas. Katru reizi, kad Toms skatījās, Bekija vēroja viņa seju, vai tā neizpaudīs kaut ko uzmundrinošu, un viņš jautri sacīja:

— Viss būs labi! Sī vēl nav īstā eja, bet gan jau mēs pie tās nonāksim!

Tomēr ar katru jaunu neveiksmi viņa cerība saplaka, un beidzot viņš sāka uz labu laimi iegriezties sānejās — izmisīgā cerībā, ka atradīs meklēto eju. Viņš joprojām sacīja:— Viss būs labi!— bet viņa sirdi kā svins nomāca bailes, tāpēc vārdi zaudēja priecīgo skaņu un šķita, ka viņš teiktu: «Viss ir pagalam!» Bekija piekļāvās viņa sāniem izmisīgās bailēs, ar pūlēm valdīja asaras, bet tās tomēr ritēja. Beidzot viņa iesaucās:

— Ak, Tom, nebaidīsimies no sikspārņiem, iesim atpakaļ pa to ceļu! Mēs aizvien ejam aplamā virzienā.

Toms apstājās.

— Klausies!— viņš teica.

Dziļš klusums, tik dziļš, ka pat viņu elpas bija skaļi dzirdamas. Toms iesaucās. Sauciens atbalsojās tukšajās ailēs un izdzisa tālumā ar vāju skaņu, kas līdzinājās ņirdzīgiem smiekliem.

— Nesauc vairs, Tom, tas ir tik baigi,— sacīja Bekija.

— Tas ir baigi, Bekij, tomēr labāk es saukšu, varbūt viņi mūs sadzirdēs.— Un viņš atkal iesaucās. Sajā «varbūt» bija vairāk stindzi­nošu šausmu nekā ņirdzīgajos smieklos, jo tas izteica zaudētu cerību. Bērni stāvēja klusēdami un klausījās, bet bez sekmēm. Toms tūlīt apgriezās un sāka strauji iet atpakaļ. Taču jau pēc īsa brīža zināma nenoteiktība viņa kustībās atklāja Bekijai jaunu, drausmīgu ap­stākli — viņš nevarēja atrast ceļu atpakaļ!

— Ak, Tom, kāpēc tu neuzvilki zīmes?

— Bekij, es biju tāds muļķis! Tāds muļķis! Es nemaz par to neiedomājos, ka mums būs jānāk atpakaļ. Nē, es nevaru atrast ceļu. Viss ir sajucis.

— Tom, Tom, mēs esam pazuduši! Mēs esam pazuduši! Mēs nekad, nekad neizkļūsim no šīs briesmīgās vietas! Ai, kāpēc mēs atstājām pārējos!

Viņa noslīga pie zemes un sāka tik neprātīgi raudāt, ka Tomam izbailēs šķita — viņa tūlīt nomirs vai zaudēs prātu. Viņš nosēdās meitenei blakus un apskāva viņu. Bekija piekļāva galvu viņa krūtīm, aptvēra viņu, izkliegdama visas savas bailes un veltās nožēlas, un tālās atbalsis visu pārvērta ņirdzīgos smieklos. Toms lūdza viņu nezaudēt cerību, bet viņa atbildēja, ka nespējot cerēt. Viņš sāka apsūdzēt un nosodīt sevi par to, ka novedis viņu šajā postā,— un tas līdzēja. Bekija sacīja, ka mēģināšot vēl cerēt, piecelšoties un sekošot, kurp vien viņš vedīšot, lai tikai vairs tā nerunājot. Jo viņš neesot vairāk vainīgs kā viņa pati.