MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Apmēram divas nedēļas pēc izglābšanās no alas Toms devās apciemot Haku, kas tagad jau bija pietiekami stiprs, lai noklausītos satraucošos stāstus, un Toma stāsti varēja viņu interesēt — tā viņš domāja. Pa ceļam Toms iegāja tiesneša Tečera mājā, lai apciemotu Bekiju. Tiesnesis un daži viņa draugi sāka ar Tomu sarunāties, un kāds viņam ironiski vaicāja, vai viņš nevēloties vēlreiz ieiet alā. Toms atbildēja: protams, jā, Viņam neesot iebildumu.

Tiesnesis sacīja:

— Arī citi vēl domā tāpat kā tu, Tom, par to es nešaubos. Bet mēs esam jau nodrošinājušies. Neviens vairs neapmaldīsies šajā alā.

— Kāpēc?

— Pirms divām nedēļām es liku apkalt lielās durvis ar dzelzi un trīskārt noslēgt. Atslēgas ir pie manis.

Toms nobālēja. Viņš bija balts kā palags.

— Kas tev notika, zēn? Padodiet viņam glāzi ūdens!

Ūdeni atnesa un apšļakstīja Toma seju.

— Tā, tagad tu atžirgi. Kas tev notika, Tom?

— Ai, tiesnesi, alā palika indiānis Džo!

Trīsdesmit ceturta nodaļa

Pēc piecām minūtēm šī ziņa jau aplidoja pilsētu, un divpadsmit laivas, kurās sēdēja vīri, traucās uz Mekdugala alu, tām drīz sekoja tvaikonis, pilns ar pasažieriem. Toms Sojers sēdēja laivā, kurā brauca tiesnesis Tečers.

Kad alas durvis atvēra, mijkrēslī atklājās drūma aina. Indiānis Džo gulēja zemē — miris, piespiedis seju tuvu durvju spraugai, it kā viņa acis ilgodamās vēl pēdējo reizi būtu skatījušās uz gaismu un brīvo, priecīgo ārpasauli. Toms bija aizkustināts, jo zināja no paša pieredzes, kā šis nelaimīgais bija mocījies. Lai gan viņā modās žēlums, tomēr viņš juta arī dziļu atvieglojumu un drošību, kas viņam atklāja, cik smaga baiļu nasta bija viņu neapzināti nomākusi kopš tās dienas, kad viņš bija pacēlis savu balsi pret asinskāro noziedznieku.

Blakus indiānim Džo gulēja viņa līkais duncis — asmenis bija pārlauzts. Durvju lielais šķērskoks, nolikts kā slieksnis, bija krustām šķērsām izrobots un sacirsts — nogurdinošs, veltīgs darbs, jo ārpus tā klints veidoja it kā otru slieksni, un pret šo stūrgalvīgo materiālu nazis bija bezspēcīgs: tas bija salūzis. Un, pat ja nebūtu bijis šā akmens šķēršļa, darbs tomēr būtu bijis veltīgs; kaut arī viss koka slieksnis būtu nodrāzts, indiāņa Džo augums nespētu izspraukties pa durvju apakšu, un viņš to zināja. Viņš bija sacirtis koku tikai tāpēc, lai kaut ko darītu, lai kaut kā pavadītu neizturami ilgo laiku un nodarbinātu savu nomocīto prātu un locekļus.

Parasti šajā priekštelpā varēja atrast dučiem sveču galu, ko tūristi iesprauduši klinšu spraugās, bet tagad tur neviena nebija. Gūsteknis visus tos bija sameklējis un apēdis. Viņam bija izdevies notvert arī dažus sikspārņus, un arī tos viņš bija apēdis, atstādams tikai viņu nagus. Nelaimīgais bija nomiris bada nāvē. Tuvu viņa rokai slējās gadu simtos lēnām izaudzis stalagmīts, ko veidoja ūdens pilieni, krizdami no augšējā stalaktīta. Ieslodzītais bija nolauzis stalagmītu un tur uzlicis paša dobtu akmeni, lai sakrātu dārgos ūdens pilienus, kas krita ik pa divdesmit minūtēm, baigi tikšķot kā pulkstenis,— div­desmit četrās stundās pilna deserta karote. Sie pilieni lāsoja tad, kad piramīdas bija tikko uzceltas, kad krita Troja, kad dibināja Romu, kad Kristu sita krustā, kad Viljams Iekarotājs radīja Britu Impēriju, kad Kolumbs izbrauca jūrā, kad Leksingtonas slaktiņš vēl bija jaunums*. Tie lāsoja tagad un lāsos arī tad, kad visi šie notikumi iegrims vēstures rietā un tradīciju mijkrēslī un kad tos aprīs dziļā aizmirstības nakts. Vai visam ir savs mērķis un nozīme? Vai šie pilieni krita pacietīgi piectūkstoš gadu tikai tāpēc, lai veldzētu šā dziestošā cilvēciskā knišļa slāpes? Un vai tiem ir vēl kāds cits svarīgs uzdevums nākošajos desmittūkstoš gados? Tas nav svarīgi. Jau daudz gadu pagājis, kopš nelaimīgais metiss izdoba akmeni, lai sakrātu dārgos pilienus, bet vēl līdz šai dienai katrs tūrists visilgāk skatās uz šo drūmo akmeni un lēni lāsojošo ūdeni, kad ienāk vērot Mekdugala alas brīnumus. Indiāņa Džo akmens biķeris ieņem pirmo vietu alas brīnumu sarakstā, pat «Aladīna pils» nevar ar to sa­censties.

Indiāni Džo apraka netālu no alas ieejas, ļaudis atbrauca laivās un ratos no pilsētas, no lauku fermām un ciematiem septiņu jūdžu apkaimē, atveda līdzi savus bērnus un dažādus ēdamos, un viņi stāstīja, ka indiāņa Džo bēres sagādājušas viņiem tādu gandarījumu, it kā viņi būtu redzējuši to pakaram.

Bēres izbeidza kādu pasākumu — petīciju štata gubernatoram par indiāņa Džo apžēlošanu. Petīciju bija daudzi parakstījuši, bija notiku šas daudzas daiļrunīgas sapulces, kurās lēja arī asaras, bija izvēlēta uzņēmīga sieviešu komiteja, kurai vajadzēja ietērpties sēru drānās un vaimanājot iet pie gubernatora lūgt, lai viņš kļūtu žēlsirdīgs ēzelis un mīdītu kājām savu pienākumu. Runāja, ka indiānis Džo bija nogalinā jis piecus pilsētas iedzīvotājus, bet kas par to? Ja viņš arī būtu pats Sātans, atrastos daudz mīkstčauļu, kas labprāt parakstītos zem apžēlošanas lūguma un nobirdinātu kādu asaru no savām pastāvīgi sabojātajām un caurajām ūdens tvertnēm.

Otrā rītā pēc bērēm Toms aizveda Haku uz kādu slepenu vietu, lai nopietni ar viņu parunātos. Haks bija visu uzzinājis par Toma piedzīvojumiem no velsieša un Duglasa atraitnes, bet Toms sacīja, ka visu viņi neesot pastāstījuši un par to viņš tagad gribot runāt. Haka seja sadrūma. Viņš sacīja:

— Es zinu, kas tas ir. Tu iegāji «otrajā numurā» un atradi tur tikai viskiju. Neviens man neteica, ka tu tur esot bijis, bet es jau zināju, ka tas biji tu, tiklīdz izdzirdēju par degvīnu, un es zināju, ka neesi ieguvis naudu, jo citādi tu šādā vai tādā veidā būtu no­kļuvis pie manis un to pastāstījis, ja arī būtu bijis mēms pret citiem. Tom, man vienmēr bija tāda nojauta, ka mēs nekad šo mantu ne dabūsim.

— Ko tu runā, Hak! Es nekad nebūtu uzrādījis viesnīcas īpašnieku. Tu zini, ka sestdien, kad gāju uz pikniku, viesnīcā viss bija kārtībā. Vai tu neatceries, ka stāvēji tonakt sardzē?

— Jā! Man liekas, it kā tas viss būtu noticis pirms gada. Tai pašā naktī es sekoju indiānim Džo līdz atraitnes mājai.

— Tu sekoji viņam?

— Jā, bet nesaki to nevienam. Manuprāt, indiānim Džo te pa­likuši draugi. Es negribu, lai viņi uz mani saniknotos un izspēlētu ar mani kādu nelietību. Ja es nebūtu tur bijis, viņš jau tagad atrastos Teksasā.

Tad Haks uzticēja Tomam visus savus piedzīvojumus, jo Toms tos tikai daļēji bija dzirdējis no velsieša.

— Zini,— sacīja Haks, beidzot atgriezdamies pie galvenā jautā­juma,— tas, kurš nogrāba viskiju, nogrāba arī naudu, un, manuprāt, mums tā ir zudusi, Tom.

— Hak, šī nauda nekad nav bijusi otrajā numurā.

— Ko?— Haks vērīgi ieskatījās biedra sejā.— Tom, vai tu atkal esi naudai uz pēdām?

— Hak, tā atrodas alā!

Haka acis uzliesmoja.

— Saki to vēlreiz, Tom!

— Nauda ir alā!

— Tom, saki godīgi — vai tu joko vai runā nopietni?

— Nopietni, Hak, tik nopietni kā nekad savā mūžā. Vai gribi nākt man līdzi un palīdzēt to iznest?