MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Tā viņi turpināja iet, bezcerīgi, uz labu laimi, viņi spēja tikai iet un iet. Pēc kāda maza brīža cerība it kā atdzīvojās, lai gan nebija iemesla, bet tai piemīt šī spēja atdzimt, kamēr vēl vecums un biežās vilšanās nav sadragājušas to.

Pēc maza brīža Toms paņēma Bekijas sveci un to nopūta. Sī taupība izsacīja ļoti daudz. Vārdi nebija vajadzīgi. Bekija saprata, un viņas cerība atkal nomira. Viņa zināja, ka Tomam bija vesela svece un vēl trīs vai četras sveces kabatā — un tomēr viņam bija jātaupa.

Pamazām viņus pārņēma nogurums; bērni to gan mēģināja neievē­rot, jo bija briesmīgi domāt, ka viņi apsēdīsies, kad laiks kļuvis tik dārgs; ejot kaut kādā virzienā viņi vismaz kustējās uz priekšu un viņu gaitai varēja būt sekmes, bet apsēsties — nozīmēja aicināt nāvi un paātrināt tās tuvošanos.

Beidzot Bekijas trauslie locekļi atsacījās viņai paklausīt. Viņa apsēdās. Toms atpūtās līdz ar viņu. Viņi runāja par mājām, par draugiem, kas tagad bija tur, par ērtajām gultām un — galvenais — par gaismu! Bekija raudāja, Toms mēģināja viņu kaut kā mierināt, bet visi viņa mierinājumi bija velti un skanēja kā izsmiekls. Bekija bija tā nogurusi, ka iesnaudās un tad dziļi iemiga. Toms bija par to priecīgs. Viņš sēdēja, skatīdamies viņas izmocītajā sejā, un redzēja, ka tā atkal kļuva gluda un dabiska — jauku sapņu ietekmē; šad tad uz meitenes lūpām parādījās smaids un ilgi neizgaisa. Viņas rāmā seja izstaroja mieru un dziedinošu spēku viņa paša dvēselē, arī viņa domas aizklīda pie pagājušiem laimes brīžiem un sapņainām atmiņām. Ka mēr viņš bija tā domās iegrimis, Bekija atmodās, īsi iesmiedamās, bet smiekli apklusa uz viņas lūpām, un tiem sekoja vaids.

— Ai, kā gan es varēju gulēti Kaut es nekad, nekad nebūtu atmodusies! Nē, es tā nerunāšu vairs, Tom! Neuzlūko mani ar tādām acīm! Es nekad tā vairs neteikšu!

— Esmu priecīgs, ka tu gulēji, Bekij! Tu tagad jūties atpūtusies, un mēs atradīsim ceļu uz ārpasauli.

— Mēs varam pamēģināt, Tom! Es redzēju sapnī tik skaistu zemi — manuprāt, mēs ejam turp.

— Varbūt ne, varbūt ne! Galvu augšā, Bekij, un pamēģināsim vēl!

Viņi piecēlās un gāja tālāk roku rokā, bezcerīgi. Viņi mēģināja

aprēķināt, cik ilgi jau ir bijuši alā, bet šķita, ka pagājušas daudzas dienas un nedēļas, un tas nevarēja būt, jo viņu sveces vēl nebija izdegušas. Pēc ilgāka laika — viņi nevarēja pateikt, pēc cik ilga,—

Toms sacīja, ka soļi jāsper klusi un jāklausās, kur pil ūdens,— jā­atrod avots. Drīz viņi kādu avotu atrada, un Toms teica, ka laiks atkal atpūsties, tomēr Bekija atbildēja — liekoties, ka viņa varētu iet vēl tālāk. Viņa bija pārsteigta, kad Toms nepiekrita. Viņa to nevarēja saprast. Viņi apsēdās, un Toms iestiprināja sveci klints- sienā ar māliem. Kādu laiku viņi nodevās domām, neviens nerunāja. Tad Bekija pārtrauca klusumu:

— Tom, esmu tik izsalkusi.

Toms kaut ko izņēma no kabatas.

— Vai tu atceries šo?—viņš jautāja.

Bekija vāji pasmaidīja.

— Tā ir mūsu kāzu kūka, Tom.

— Jā. Es vēlētos, kaut tā būtu tik liela kā muca, jo tā ir visa mūsu pārtika.

— Es to paturēju no piknika, lai mēs varētu par to pasapņot, Tom, kā to dara pieaugušie ar savām kāzu kūkām, bet šī būs mūsu . . .

Viņa nenobeidza teikumu. Toms pārlauza kūku, un Bekija ēda ar lielu baudu, kamēr Toms savai pusei tik tikko pieskārās. Savu mielastu viņi nobeidza ar aukstu ūdeni, kas te bija pārpilnām.

Tad Bekija ierunājās, ka jāiet tālāk. Toms brīdi klusēja. Tad viņš jautāja:

— Bekij, vai tu izturēsi, ja es tev kaut ko sacīšu? ,

Bekija nobālēja, bet atbildēja, ka laikam gan izturēšot.

— Labi, Bekij, mums jāpaliek šeit, kur ir dzeramais ūdens. Sis mazais galiņš ir mūsu pēdējā svecīte.

Bekija atkal ļāva vaļu asarām un vaimanām. Toms atkal mēģināja viņu mierināt, bet ar niecīgām sekmēm. Beidzot Bekija sacīja:

— Tom!

— Jā, Bekij?

— Viņi pamanīs mūsu nozušanu un meklēs mūs!

— Jā, to viņi darīs. Noteikti.

— Varbūt viņi jau mūs meklē, Tom?

— Manuprāt, viņi to dara. Es ceru.

— Kad viņi varēja pamanīt, ka mūsu nav, Tom?

— Kad viņi atgriezās atpakaļ uz tvaikonīša, man šķiet.

— Tom, bet tur bija tumšs — varbūt viņi nepamanīja, ka mēs tur nebijām.

— Es nezinu. Bet tava māte pamanītu tavu prombūtni, kad viņi visi būs pārgājuši mājās.

Izbailes Bekijas sejā liecināja Tomam, ka viņš izrunājies aplam. Bekijai nebija jābūt mājās šajā naktī! Bērni atkal apklusa un iegrima domās. Pēc mirkļa Bekijas jauna izmisuma lēkme liecināja Tomam, ka arī viņa iedomājusies to pašu: paies puse svētdienas rīta, iekams misis Tečera atklās, ka Bekija nav pārgulējusi pie misis Hārper.as. Abi bērni pievērsa skatienu savam sveces galiņam un raudzījās, kā tas lēni, bez žēlastības izkusa, beidzot palika tikai īsā dakts, vārgā liesma izslējās un krita, izslējās un krita, uzvirpuļoja tieva dūmu strūkliņa, kādu mirkli kavējās liesmas galā, un tad iestājās drausma, dziļa tumsa.

Cik ilgs laiks pagāja, iekams Bekija pamazām atjēdzās, ka raud Toma rokās, to neviens nespētu pateikt. Abi sajuta, ka pēc šķietami ļoti ilga laika viņi atmodušies it kā no nāves miega, un atkal izjuta savu nelaimi. Toms teica, ka tagad varētu būt svēt­diena — vai pirmdiena. Viņš centās pamudināt Bekiju uz sarunām, bet viņas bēdas bija pārāk smagas, katra cerība bija zudusi. Toms sacīja, ka tagad viņu pazušana jau sen pamanīta un, bez šaubām, viņus turpina meklēt. Viņš iesauksies, un varbūt kāds atnāks. Viņš pamēģināja saukt, bet tumsā tālās atbalsis skanēja tik baigi, ka viņš apklusa.

Stundas aizvilkās, un atkal izsalkums sāka mocīt alas gūstekņus. Vēl viena daļiņa no Toma kūkas bija palikusi: viņi to sadalīja un apēda. Bet izsalkums kļuva vēl lielāks. Niecīgais barības kumoss tikai iekairināja ēstgribu. Pēkšņi Toms iesaucās:

— Sš! Vai tu dzirdi?

Abi aizturēja elpu un klausījās. Likās, ka tālumā vāji atskanēja sauciens. Tūlīt Toms tam atbildēja un, vezdams Bekiju pie rokas, taustīdamies devās pa eju sauciena virzienā. Viņš atkal klausījās — skaņa atkārtojās — šķietami tuvāk.

— Tie ir viņi!—iesaucās Toms.— Viņi nāk! Iesim, Bekij, tagad esam glābti.

Abu gūstekņu prieks bija pārmērīgs. Bet viņi varēja kustēties lēni, jo uz katra soļa bija iebrukumi un spraugas, no kurām nācās sargāties. Drīz viņi nokļuva pie tādas spraugas un viņiem vajadzēja apstāties. Tās dziļums varēja būt trīs pēdas, bet varbūt arī simt pēdu — tālāk iet nevarēja. Toms nogūlās uz krūtīm un izstiepa roku lejup, cik tā,lu vien spēdams. Dibena nebija. Viņiem bija jāpaliek šeit un jāgaida, līdz atnāks meklētāji. Viņi klausījās: tālie saucieni aizvien vairāk attālinājās. Vēl pēc dažiem mirkļiem tie pilnīgi noklusa. Kāda satriecoša nelaime! Toms auroja, līdz aizsmaka, bet veltīgi. Viņš sacīja Bekijai cerību pilnus vārdus, bet pagāja vesela mūžība baiļ- pilnu gaidu, un nekas vairs neatskanēja tālumā.