MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Tur stāvēja mantas lāde, labi novietota ērtā, mazā alā, līdzās atradās tukša pulvera muciņa un divas šautenes ādas makstīs, divi trīs pāri vecu mokasīnu*, ādas josta un citi krāmi, kurus bija samērcējis lāsojošais ūdens.

— Beidzot rokā!— iesaucās Haks, bārstīdams apsūbējušās monē­tas.— Tagad mēs esam bagāti, Tom!

— Hak, es vienmēr biju pārliecināts, ka to dabūsim. Laime ir pārāk liela, lai tai ticētu, bet mēs to esam ieguvuši! Zini, nešķiedīsim velti laiku, stiepsim to laukā. Paga, vai varu lādi pacelt?

Tā svēra apmēram piecdesmit mārciņu. Toms lādi gan neveikli pacēla, bet nest bija smagi un neērti.

— Es jau tā domāju,— viņš sacīja,— arī viņi to nesa kā lielu smagumu — todien spoku mājā—, es to ievēroju. Manuprāt, bija pareizi, ka iedomājos paņemt līdzi maišeļus.

Nauda drīz bija sabērta maisos, un zēni tos iznesa pie krusta klints.

— Tagad paņemsim šautenes un pārējās lietas,— sacīja Haks.

— Nē, Hak, atstāsim tās šeit. Tās mums labi noderēs, kad sāksim laupīt. Mēs tās vienmēr glabāsim te, un tepat arī notiks mūsu orģijas. Tā ir Joti ērta vietiņa orģijām.

— Ko nozīmē orģijas?

— Es nezinu. Bet laupītāji vienmēr sarīko orģijas, un, protams, arī mums tas jādara. Nāc, Hak, mēs te esam jau ilgi. Manuprāt, ir jau vēls. Esmu arī izsalcis. Ieēdīsim un uzsmēķēsim laivā.

Drīz pēc tam viņi iegāja sumaka krūmājā, piesardzīgi apskatījās visapkārt, redzēja, ka krasts tukšs, un drīz jau brokastoja un smēķēja laivā. Kad saule sāka slīdēt pret apvārsni, viņi atstūmās no krasta un brauca atpakaļ. Toms turējās tuvu piekrastei, ilgajā mijkrēslī jautri pļāpādams ar Haku, un piestāja malā, kad bija jau tumšs.

— Tagad, Hak,— sacīja Toms,— mēs noslēpsim naudu atraitnes malkas šķūņa bēniņos. Rīt agri atnākšu, tad saskaitīsim un sadalīsim naudu un atradīsim mežā kādu vietu, kur to droši noglabāt. Tu pagaidām paliec te, sargā lādi, kamēr es aizskriešu un nočiepšu Bennija Teilora mazo ķerru. Pēc minūtes būšu atpakaļ.

Viņš pazuda un drīz atgriezās ar ķerru, ielika tajā abus maišeļus, uzsvieda uz tiem dažas vecas skrandas un devās ceļā, vilkdams aiz sevis kravu. Kad zēni nonāca līdz velsieša mājai, viņi apstājās atpūsties. Viņi jau gribēja doties tālāk, te pēkšņi iznāca velsietis un iesaucās:

— Hello, kas tur ir?

— Haks un Toms Sojers.

— Labi! Nāciet, zēni, visi jūs jau gaida. Steidzieties uz priekšu! Es vilkšu ķerru jūsu vietā. Tā nemaz nav tik viegla, kā izskatās. Vai tur sakrauti ķieģeļi vai veci dzelži?

— Veci dzelži,— atbildēja Toms.

— Tā jau es domāju. Sīs pilsētiņas zēni izšķiež veltīgi laiku un pūles, meklēdami vecus dzelžus, par kuriem viņiem lietuvē samaksā sešus centus, un negrib, kārtīgi strādājot, nopelnīt divreiz vairāk. Tāda ir cilvēka daba. Ātrāk, steidzieties!

Zēni gribēja zināt, kāpēc tā jāsteidzas.

— Nevaicājiet! Gan jau redzēsiet, kad nonāksim pie Duglasa atraitnes.

Haks sacīja, mazliet nobijies (jo sen bija pieradis, ka viņu nepārtraukti apsūdz):

— Mister Džouns, mēs neko neesam darījuši.

Velsietis iesmējās:

— Es nezinu, Hak, manu zēn! Es neko nezinu. Vai tad tu un atraitne neesat labi draugi?

— Jā, viņa vienmēr bijusi pret mani draudzīga.

— Tad ir labi. Kas tev ko baidīties?

Haks, lēni domādams, nespēja rast atbildi, iekams viņu un Tomu neiestūma misis Duglasas viesistabā. Misters Džounss atstāja ķerru pie durvīm un sekoja viņiem.

Istaba bija spoži apgaismota, un tanī bija salasījušies visi ievēroja­mākie pilsētiņas iedzīvotāji: Tečeri, Rodžersi, Hārperi, krustmāte Pollija, Sids, Mērija, garīdznieks, redaktors un vēl daudzi citi — ģēr­bušies savās labākajās drēbēs. Atraitne saņēma .zēnus tik sirsnīgi, cik vien bija iespējams saņemt būtnes tādā izskatā,— viņi bija notraipījušies ar māliem un sveču taukiem. Krustmāte Pollija aiz kauna tumši pietvīka, sarauca pieri un pakratīja galvu, skatīdamās uz Tomu. Taču neviens necieta ne pusi tik daudz, cik abi zēni. Misters Džounss teica:

— Toma nebija mājās, un es jau domāju, ka viņu neatradīšu, bet saskrējos ar viņu un Haku tieši pie savām durvīm un tāpēc steidzīgi abus atvedu šurp.

— Jūs rīkojāties pareizi,— atbildēja atraitne.— Nāciet man līdzi, zēni!

Viņa ieveda abus guļamistabā un sacīja:

— Tagad nomazgājieties un pārģērbieties! Seit ir divi jauni uzvalki, krekli, zeķes — viss, kas vajadzīgs. Tie pieder Hakam — nē, nepateicies, Hak,— misters Džounss nopirka vienu uzvalku, es otru. Bet tie noderēs jums abiem. Pārģērbieties! Mēs pagaidīsim — nonā- ciet lejā, kad būsiet pienācīgi uzposušies.

Tad viņa aizgāja.

Haks sacīja:

— Tom, mēs varētu aizbēgt, ja izdotos atrast virvi. Logs nav augstu no zemes.

— Nieki! Kāpēc tu gribi bēgt?

— Neesmu pieradis pie tādas sabiedrības. Es to nevaru panest. Neiešu tur lejā, Tom.

— Nebēdā! Tas nav nekas! Es nemaz neuztraucos. Es par tevi parūpēšos.

Ienāca Sids.

— Tom,— viņš sacīja,— krustmāmiņa tevi gaidīja visu pēcpus­dienu. Mērija sakārtoja tavu svētdienas uzvalku, un visi raizējās par tevi. Vai uz tavām drēbēm nav māli un sveču tauki?

— Mister Sidij, rūpējies vien par savām darīšanām! Bet kāpēc te šis lielais troksnis?

— Atraitne, kā parasti, sarīko viesības. Šoreiz par godu velsietim un viņa dēliem, tāpēc ka viņi to naktī izglāba no nelaimes. Un — vai drīkstu tev kaut ko uzticēt, kas tevi varētu interesēt?

— Nu, ko?

— Vecais Džounss gribot šonakt visus šos ļaudis ar kaut ko pārsteigt, bet es noklausījos, kad viņš to šodien stāstīja krustmātei, un, manuprāt, tas jau tagad vairs nav liels noslēpums. Katrs to tagad zina — arī atraitne, lai gan viņa izliekas nezinām. Misteram Džoun- sam vajadzēja šurp atvest Haku. Bez Haka viņš savu lielo noslēpumu nevarēja atklāt.

— Kādu noslēpumu, Sid?

— To, ka Haks sekoja laupītājiem līdz atraitnes mājai. Manuprāt, misters Džounss domā, ka visus ļoti pārsteigs, bet varu saderēt, ka tur nekas sevišķs neiznāks.

Sids iesmējās ļoti priecīgs un apmierināts.

— Sid, vai tu to visu izstāstīji?

— Nav svarīgi, kas to izstāstīja. Pietiek, ja kāds to ir izstāstījis.

— Sid, šai pilsētā ir tikai viens cilvēks, kas spēj būt tik zemisks, lai to izdarītu, un tas esi tu. Ja tu būtu bijis Haka vietā, tu aizlavītos lejup pa nokalni, nevienam neko neteicis par laupītājiem. Tu vari rīkoties tikai zemiski un nevari izturēt, ja kādu slavē par krietnu rīcību. Se tev — un pateicība nav vajadzīga, kā saka atraitne.

Toms iepļaukāja Sidu un ar kājas spērienu izgrūda pa durvīm.

— Tagad ej un, ja iedrošinies, pastāsti krustmātei! Rīt tu atkal par to dabūsi!